02.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-1/2020
1. Centrālās vēlēšanu komisijas funkcijas neaprobežojas ar iesniegtā likumprojekta tehnisku piereģistrēšanu un pārvirzīšanu tālākam tautas nobalsošanas procesam.
Centrālajai vēlēšanu komisijai, pārbaudot, vai iesniegtais likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts, jāvērtē, vai tas gan pēc formas, gan satura atbilst likumprojekta izstrādei izvirzītajām prasībām. Atzīstot, ka likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts, komisijai ir jāpieņem lēmums par atteikumu to reģistrēt.
2. Likuma „Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” 23.panta ceturtās daļas 2.punkts, kas paredz komisijas tiesības noteikt termiņu likumprojektā konstatēto trūkumu novēršanai, ir piemērojams vienīgi formālu vai acīmredzamu kļūdu vai nepilnību novēršanai. Šī norma nav piemērojama, lai likumprojekta iesniedzējam uzdotu pārveidot likumprojekta tekstu saturiski tā, lai novērstu tajā normas neskaidrību vai neatbilstību augstāka spēka tiesību normām vai tiesību sistēmai.
02.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-1/2020
Pilsoņu kopuma iniciēts likuma grozījumu projekts ir likuma projekts. Tādēļ tam jāatbilst tiem pašiem kritērijiem, kuriem jāatbilst jebkuram normatīvajam aktam, lai tas būtu piemērojams. Likumprojekts, uzsākot tautas likumdošanas iniciatīvas īstenošanu, tiek virzīts noteiktā kārtībā līdz tā pieņemšanai Saeimā vai izlemšanai tautas nobalsošanā. Tādējādi likumprojekta saturam un kvalitātei jau sākotnēji jābūt tādai, ka tas ir tiesiski derīgs, lai par to balsotu Saeima vai tauta.
22.05.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-3/2017
Centrālā vēlēšanu komisija un secīgi tiesa, Saeimas vēlēšanu likuma 52.1 panta kārtībā pārbaudot notiesājošu spriedumu krimināllietā par vēlēšanu tiesību pārkāpumiem, vērtē tikai krimināllietā konstatēto vēlēšanu tiesību pārkāpumu ietekmi uz mandātu sadalījumu, nevis veic atkārtotu vēlēšanu norises tiesiskuma pilnu pārbaudi. Vēlēšanu norises tiesiskuma pilna pārbaude tiek nodrošināta uzreiz pēc vēlēšanām, proti, Saeimas vēlēšanu likuma 51.panta kārtībā.
31.10.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-5/2014
1. Augstākās tiesas kompetencē attiecībā uz pieteikumu par vēlēšanu rezultātu pārbaudi ir ne tikai pārbaudīt Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma pareizību no formālā viedokļa (kļūdas balsu skaitīšanā, lēmuma sagatavošanā u.tml.), bet arī pārbaudīt vēlēšanu norises tiesiskumu, proti, tās atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 6.pantā un starptautisko tiesību dokumentos ietvertajiem vēlēšanu principiem
2. Satversmes 18.pantā apzinātiietverts regulējums nodot vēlēšanu rezultātu pārbaudi parlamentam, nevis tiesai. Tomēr Satversmes 18.pants ir interpretējams no Satversmes 1.panta izrietošo demokrātiskas un tiesiskas valsts principu tvērumā, kuru atbilstoša un taisnīga piemērošana var notikt tikai gadījumā, ja tiek ņemta vērā attiecīgajā laikā valdošā izpratne par demokrātisku un tiesisku valsti un sabiedrībā pastāvošās vērtības.
3. Demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesības tikai tad ir jēgpilnas, ja tās funkcionē efektīvi. Efektīvs tiesību aizsardzības mehānisms vēlēšanu rezultātu pārbaudē nozīmē tiesības lemt par rezultātu tiesiskumu, kas vienlaikus ietver arī tiesības atzīt to prettiesiskumu.
4. Tā kā Saeimas vēlēšanu likums paredz, ka visa valsts teritorija ir sadalīta vēlēšanu apgabalos, savukārt balsošana notiek vēlēšanu iecirkņos, šis iedalījums ir ņemams vērā, arī izskatot lietas par vēlēšanu tiesību pārkāpumiem. Ja ir konstatējams, ka vēlēšanu rezultāts ir ietekmēts konkrētā vēlēšanu iecirknī, ir lemjams par rezultātu tiesiskumu attiecīgajā iecirknī. Ja ir atzīstams vēlēšanu rezultātu prettiesiskums kādā vēlēšanu apgabalā, ir pamats lemt par apgabalu. Savukārt, ja tiek secināts, ka vēlēšanu rezultāts ir ietekmēts visā valsts teritorijā, ir pamats lemt par visiem Centrālās vēlēšanu komisijas apstiprinātajiem vēlēšanu rezultātiem.
5. Vēlētāju gribas ietekmēšana ar balsu uzpirkšanu ir rupjš vēlēšanu tiesību pārkāpums. Savukārt tas, cik atbildīgi paši vēlētāji izturas pret savām tiesībām un pienākumiem, ietekmē valsts organizācijas kvalitāti. Piekrītot piedāvājumam pārdot savu vēlētāja balsi, tiek grauti demokrātiskas valsts pamati. Bet arī šādos gadījumos attiecībā uz vēlēšanu norises tiesiskuma pārbaudi ir piemērojams tāds pats juridiskais kritērijs kā citos gadījumos – vēlēšanu rezultāti ir atceļami, ja ir pietiekami liela ticamība, ka konstatētie tiesību pārkāpumi ir ietekmējuši deputātu vietu sadalījumu.
6. Izskatāmajā lietā pietrūkst tiešu pierādījumu, kas ļautu tiesai ar pietiekamu ticamību atzīt, ka vēlēšanu pārkāpumi ir bijuši vai atsevišķos gadījumos bijuši tik lielā apjomā, ka tie ir mainījuši vēlēšanu iznākumu kādā vēlēšanu iecirknī. Tomēr vēlēšanu rezultāti atsevišķos vēlēšanu iecirkņos, pat ja neļauj konstatēt vēlēšanu rezultātu prettiesiskumu, ir nesaprotami, un esošajā tiesvedībā nav iespēju tos pārliecinoši izskaidrot.
28.03.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-3/2014
1. Satversmes 78.pants interpretējams tā, ka tas izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc to iespējamās pieņemšanas nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru mērķis nevar tikt sasniegts.
2. Jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Tikai šādi likumprojekti var tikt uzskatīti par „pilnīgi izstrādātiem” Satversmes 78. panta izpratnē.
3. Pilsoņu kopuma iniciēts Satversmes grozījumu projekts, lai to varētu uzskatīt par „pilnīgi izstrādātu”, pēc sava satura nedrīkst būt pretrunā ne ar tiem Satversmes noteikumiem, kurus tas nepiedāvā grozīt, ne ar Satversmes kodolu.
4. Satversmes 78.panta jēdziens „pilnīgi izstrādāts” ir jāsaprot tā, ka tas aptver arī tādu pilsoņu kopuma likumdošanas iniciatīvu, kas respektē Latvijas starptautiskās saistības tādā veidā, ka tā vienlaikus paredz pasākumus, kā pirms iniciatīvā ietvertā likuma vai Satversmes grozījumu spēkā stāšanās vai vēlākais vienlaicīgi ar to novērst iespējamo pretrunu ar Latvijas starptautiskajām saistībām. Likumprojekts, kas pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām, nav uzskatāms par „pilnīgi izstrādātu”.
5. Pilsoņu kopums kā likumdevēja orgāns sastāv tikai no tām personām, kurām, pirmkārt, ir Latvijas pilsonība, un kuras, otrkārt, ir pilntiesīgas, tātad aptver tikai daļu no Latvijas tautas Satversmes 2.panta izpratnē.
12.02.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-1/2014
1. Pārbaudot (atteikuma) tiesiskumu, Augstākajai tiesai jānoskaidro tas, vai vēlētāju iesniegtais likumprojekts patiešām un acīmredzami nav pilnībā izstrādāts pēc satura, kā to atzinusi Centrālā vēlēšanu komisija, un vai komisijas lēmumā likumprojekta neatbilstība attiecīgajai prasībai ir juridiski argumentēta.
2. Nepārtrauktības doktrīna kā valstiskās atjaunošanas pamats uzliek valsts varas institūcijām par pienākumu ievērot šo doktrīnu un neatkāpties no tās. Tāpat valsts varas institūcijām ir saistošs Neatkarības deklarācijas preambulā ietvertais vēsturisko faktu izklāsts un to juridiskais novērtējums, kas pamato nepārtrauktības doktrīnu. Šāds valsts pašas konstitucionāls uzstādījums - konsekventi neatkāpties no nepārtrauktības doktrīnas - noteic juridisku pienākumu, ne tikvien politisku rīcības vadlīniju.
3. Valsts nepārtrauktības doktrīna ietver arī pilsonības nepārtrauktības principu. Valstij, saglabājot savus būtiskos elementus, tostarp tautu, ir iespēju robežās jārūpējas par to, lai grozījumi tiesiskajā regulējumā tiktu izdarīti, ievērojot no nepārtrauktības doktrīnas izrietošos principus
4. Nepārtrauktības doktrīnai kā valsts atjaunošanas pamatam ir ne tikai vienreizējs efekts, bet arī ilgstoša iedarbība. Ja Latvija grozītu vai nekonsekventi uzturētu uzskatu par savu valstisko nepārtrauktību, starptautiskajās attiecībās parādītos nopietni argumenti par to, ka Latvija ir jauna valsts. Šāda hipotētiska valsts pašnovērtējuma grozīšana per se ir pretrunā nepārtrauktības doktrīnai, kas prasa ieturēt noteiktu pozīciju par valsts identitāti. No nepārtrauktības doktrīnas, kam ir konstitucionālo tiesību rangs, izriet šīs valsts pienākums neatkāpties no nepārtrauktības doktrīnai atbilstošas identitātes paušanas.
5. Likumprojekts, kas paredz masveidā, neizdodot individuālus tiesību aktus, piešķirt Latvijas pilsonību visiem bijušās PSRS pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā, uzrāda būtiski atšķirīgu risinājumu bijušās PSRS pilsoņu statusa tiesiskajā noregulējumā, proti, parāda, ka Latvija atzīst šo personu tiesisku piederību (un tieši pilsonības statusā) Latvijas valstij kā personu grupai kopumā. Tāpēc šāds likumprojekts ir atzīstams par tādu, kas neatbilst nepārtrauktības doktrīnai, jo ir pretrunā līdz šim konsekventi paustajai valsts nostājai (kas saskaņā ar Neatkarības deklarāciju un Satversmi ir vienīgā konstitucionāli pieļaujamā) attiecībā uz bijušās okupētājvalsts - PSRS - pilsoņiem, kuriem pēc PSRS sabrukuma Latvijā piešķirts īpašais nepilsoņa statuss.
6. Valsts principā var politiski izšķirties par pilsoņu loka izmaiņām. Taču ar pilsoņu loku nedrīkst manipulēt. Pirmkārt, tam jāsaglabā sava identitāte, jo tā ir valsts konstitucionālās identitātes būtiska sastāvdaļa. To principā var nodrošināt tikai individuāla naturalizācija, kur tiek izvērtēta attiecīgā kandidāta integrācijas pakāpe jau pastāvošajā pilsoņu lokā, lojalitāte Latvijas valstij un individuālā vēlme kā pilsonim piederēt Latvijas tautai, kurā ietilpst kā Latvijas pilsoņi, tā latviešu valstsnācijas piederīgie. Otrkārt, pilsoņu loka izmaiņām jāsaskan ar valsts nepārtrauktības doktrīnu.
7. Minimālā dalība demokrātijā iemieso spēju piedalīties vēlēšanās, vismaz aktīvo vēlēšanu tiesību īstenošanā - balsojot par pārstāvjiem parlamentā, kas savukārt tāpat nozīmē, ka jābūt spējai izprast kandidātu paustos politiskos uzskatus un rīcības programmas Tādēļ Satversme paredz valsts valodu, kas ir ne vien Latvijas valsts latviski nacionālā rakstura izpausme, bet vienlaikus arī instruments, lai pilsoņi varētu viens otru saprast un piedalīties kopējā demokrātijas procesā
8. Automātiska pilsonības piešķiršana nepilsoņiem bez individuāla izvērtējuma un uzticības solījuma neļauj prezumēt, ka šādā kārtībā papildināts pilsoņu kopums tikpat stingri kā iepriekš uzturēs savu lojalitāti Latvijas Republikai. Tādēļ šāda pilsonības piešķiršana ir pretrunā Satversmes 1.pantam.
11.02.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SA-1/2013
1.Masveida nepilsoņu atzīšana par Latvijas pilsoņiem, neizvērtējot potenciālā pilsoņa lojalitāti valstij, individuālo vēlmi kļūt par pilsoni un tās pierādījumus vismaz naturalizācijas procesā paužamās individuālās gribas un nepieciešamo valsts zināšanu ietvaros, ir iztulkojama kā bijušās PSRS pilsoņu beznosacījumu principiāla atzīšana par Latvijas tautas sastāvdaļu. Likumprojekts, kas paredz tik būtiskas izmaiņas pilsoņu sastāvā, ir pretrunā Latvijas Republikas Satversmes 1. un 2.pantam un Neatkarības deklarācijas preambulā paustajai valsts nepārtrauktības doktrīnai.
2.Likumdošanas procesā tieši iesaistītās konstitucionālās institūcijas (kas tieši veic likumdošanas funkciju) var viena otras darbību pārbaudīt atbilstoši likumdošanas procesam, kādu to paredz Satversme. Centrālās vēlēšanu komisijas kompetencei nebūtu jābūt tādai, ka tā pārņem no Saeimas būtisko iespēju un atbildību vēlētāju iniciatīvas saturiskā vērtēšanā, mazinot tautai likumdošanas iniciatīvas iespējas iepretim Saeimai vai citiem Satversmē paredzētajiem subjektiem.
3.Vispārējā tiesa (respektīvi, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, pārbaudot Centrālās vēlēšanu komisijas pieņemto lēmumu) nav no Satversmes aicināta būt par likumdošanas iniciatīvas akceptētāju vai noraidītāju un darboties kā „spēlētājam” līdzsvaru un savstarpējas kontroles sistēmā likumdošanas procesā. Ja šādu savu funkciju nav atzinusi Satversmes tiesa, kuras uzdevums ir likumu satversmības pārbaude, tad vēl jo mazāk tā var piemist vispārējai tiesai.
4.Iespēja tiesai ietekmēt likuma tapšanu var pēc būtības apdraudēt demokrātiju un tiesiskumu, nonākot būtiskā pretrunā ar varas dalīšanas nepieciešamību: pārāk liela valsts vara nonāk tajā valsts varas atzarā, kuram ir ne tikvien galavārds konkrētu strīdu risināšanā, bet arī ievērojamas neatkarības garantijas. Minētajam nav tik liela nozīme attiecībā uz konstitucionālo tiesu, jo tai, lai arī ir tiesības atzīt tiesību normas par neatbilstošām Satversmei, savukārt nav vispārējas kompetences izšķirt konkrētus tiesību strīdus.
5.Administratīvajai tiesai ir pienākums vērtēt piemērojamo normu atbilstību augstāka juridiskā spēka normām, tostarp vispārējiem tiesību principiem, taču gadījumos, ja neatbilstība ir līmenī likums – Satversme vai starptautisko tiesību norma, tiesa nevar spriest contra legem bez jautājuma nodošanas Satversmes tiesai. Satversmes tiesai ir ekskluzīva kompetence šāda līmeņa tiesību jautājumu galīgā izšķiršanā.
6.Tā kā administratīvās tiesas iniciēta pieteikuma Satversmes tiesai iesniegšanas mērķis ir pareizi izskatīt tiesas izskatīšanā esošo lietu, lietas pareizas izskatīšanas labad tiesai līdz pat lietu noslēdzoša nolēmuma pieņemšanai ir pienākums vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā, ja ir pamats secināt, ka lietā piemērojamā tiesību norma neatbilst Satversmei. Ja Satversmes tiesa vēl nav izlēmusi jautājumu par sākotnēji iesniegtā pieteikuma virzību, ir lietderīgi grozīt sākotnēji iesniegto pieteikumu.
7.Tā kā Satversmes tiesa nav ar spriedumu izvērtējusi šobrīd lietā piemērojamo tiesību normu, kas noteic Centrālās vēlēšanu komisijas un Senāta kompetenci, atbilstību varas dalīšanas principam, kas izriet no Satversmes 1.pantā ietvertā demokrātiskas iekārtas principa, ir pamats iesniegt attiecīgu pieteikumu.
8.Gadījumā, ja Centrālā vēlēšanu komisija atteikusies reģistrēt un nodot parakstu vākšanai likumprojektu, balstoties uz juridiskiem argumentiem par likumprojekta neatbilstību Satversmei, administratīvajai tiesai nav šķēršļu šo ar juridiskiem apsvērumiem pamatoto lēmumu pilnībā pārbaudīt pēc satura, tātad būtībā ir jāpārbauda vēlētāju iesniegtā likumprojekta atbilstība Satversmei.
9.Lēmums, ar kuru Centrālā vēlēšanu komisija atsakās reģistrēt un nodot parakstu vākšanai vēlētāju iesniegtu likumprojektu, nav administratīvais akts, jo tiek pieņemts likumdošanas procesa ietvaros, liedzot vēlētājiem tiesības uz likumdošanas procesu. Vēlētāju iniciatīvas mērķis ir piedalīties likumdošanas procesā, un pieteikums tiesā, pārsūdzot Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu, ir vērsts uz likumdošanas iniciatīvas tālāku īstenošanu.
10.Nav noraidāms vispārīgs administratīvās tiesas pienākums pārbaudīt tāda Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma tiesiskumu, ar kuru tā konkrētā gadījumā liedz personām īstenot to tiesības. Neatbilstība pieļaujamai tiesas kompetencei veidojas tieši tajā ziņā, ka likums noteic Centrālās vēlēšanu komisijas tiesības veikt likumprojekta pilnīgu saturisku kontroli, tostarp par piedāvāto likuma normu satversmību, un tiesai veikt pārbaudi par šāda lēmuma pamatotību pēc būtības, tādējādi nododot tiesas kontrolei likumprojekta saturu.
28.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-5-7/1-2010
1. Tā kā Saeimas vēlēšanu likums kā vecākā speciālā tiesību norma sašaurina to personu loku, kuras ir tiesīgas apstrīdēt un pārsūdzēt vēlēšanu iecirkņu komisiju lēmumus par balsu skaitīšanas protokolu rezultātu apstiprināšanu, šādas tiesības paredzot tikai deputātu kandidātu saraksta iesniedzējam, piemērojama ir jaunākā vispārējā tiesību norma – Republikas pilsētu un novadu vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju likums –, kas minētās tiesības paredz arī pieteiktajiem deputātu kandidātiem.
2. Tā kā lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība ietver arī apstrīdēšanas termiņa ievērošanu, to nokavējot, netiek ievērota lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība.
03.11.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-5/2006
1. Saeimas vēlēšanu likumā ietvertās tiesību normas nenoteic tiesas kompetenci, izskatot lietas par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu.
2. Satversmes 1.pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Kā atzīts tiesību doktrīnā, ja no demokrātijas jēdziena atvasināts pamatprincipu atzars Latvijas tiesību sistēmā ir noregulēts nepietiekošā līmenī, demokrātijas jēdziens Satversmes 1.pantā ar savu formālo spēku, stāvot pāri citām tiesību normām, var šo trūkumu mazināt. Ņemot vērā Saeimas vēlēšanu likuma 51.panta pirmās daļas nepilnīgo regulējumu, atzīstams, ka, noskaidrojot Administratīvo lietu departamenta kompetenci, izskatot pieteikumus par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu, minētā tiesību norma interpretējama Satversmes 1.panta tvērumā.
3. Satversmes 1.pantā, nosakot, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, Satversmei kopumā raksturīgajā lakoniskajā stilā ir nepārprotami apliecināts, ka Latvija par savu politisko modeli ir izvēlējusies modernu, tiesisku demokrātisku iekārtu un atzīst par saviem demokrātiskas un tiesiskas valsts virsprincipus.
4. Viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem ir valsts varas dalīšanas princips, no kura savukārt izriet tiesu varas kontrole pār likumdevējvaras un izpildvaras atzaru. Ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras darbībām, ja tās aizskar kādas personas intereses. Demokrātiskā valsts iekārtā ieinteresētajām personām ir jābūt nodrošinātām iespējām vērsties tiesā, lai tiesiskā procedūrā pārbaudītu vēlēšanu norises tiesiskumu. Vēlēšanu norises tiesiskuma pārbaude tiesas ceļā ir demokrātiskas valsts iekārtas nepieciešamība. Līdz ar to atbilstoši demokrātiskas valsts standartiem institūcijai, kas izskata sūdzības par vēlēšanām, jābūt tiesīgai, citstarp, pārbaudīt arī vēlēšanu norises tiesiskumu
5. Lai nodrošinātu mūsdienu demokrātiskai valstij un Administratīvā procesa likumā nostiprinātajiem principiem atbilstošu un pienācīgu vēlēšanu norises tiesiskuma pārbaudi, Saeimas vēlēšanu likuma 51.panta pirmā daļa interpretējama paplašināti. Līdz ar to atzīstams, ka Administratīvo lietu departamenta kompetencē ir ne tikai pārbaudīt Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma pareizību no formālā viedokļa (kļūdas balsu skaitīšanā, lēmuma sagatavošanā u.tml.), bet arī pārbaudīt vēlēšanu norises tiesiskumu, proti, tās atbilstību Satversmes 6.pantā un starptautisko tiesību dokumentos ietvertajiem vēlēšanu principiem.
6. No demokrātijas virsprincipiem izriet valsts varas leģitimitātes princips, kas nodrošina, ka suverēnās valsts varas nesējai – tautai – ir jābūt ietekmei uz lēmumu pieņemšanu valstī. Tautas gribai ir jābūt valsts varas pamatā, tās avotam. Citiem vārdiem, valsts varai ir jābūt tautas leģitimētai.
7. Valsts varas leģitimēšanas pamats Satversmes noteiktajā parlamentārās demokrātijas valsts iekārtā ir periodiskas likumdevēja vēlēšanas, kas vienlaikus ir arī veids, kā tautai izteikt savu tā brīţa gribu, atbilstoši kurai likumdevējam turpmākos gadus līdz nākamajām vēlēšanām ir jādarbojas.
8. Vēlēšanu tiesības un vēlēšanu sistēmas principi mūsdienu demokrātijās tiek nostiprināti konstitucionālā līmenī. Demokrātisku valstu vēlēšanu sistēmu pamatprincipi ir kopīgi – vēlēšanām jābūt vispārīgām, vienlīdzīgām, brīvām un aizklātām.
9. Lai gan brīvas vēlēšanas nav minētas Satversmē tiešā tekstā, neapšaubāmi tas ir viens no vēlēšanu sistēmas pamatprincipiem, bez kura nav iedomājama demokrātija, jo valsts varas avots ir tautas griba, un šīs gribas izpaudumam ir jābūt brīvam. Brīvu vēlēšanu princips, pirmkārt, prasa, lai valsts nodrošinātu tādus apstākļus, ka būtu iespējams veidoties daţādiem viedokļiem un būtu reāla iespēja šos daţādos viedokļus paust un darīt tos zināmus vēlētājiem, otrkārt, ka vēlētājs būtu aizsargāts no nepieļaujamas savas gribas iespaidošanas gan no valsts, gan no privātpersonu puses.
10. Brīvu vēlēšanu principa tvērums attiecas ne tikai uz balsošanas brīdi, bet arī uz vēlētāju gribas veidošanos priekšsvēlēšanu periodā.
11.Apsverot, vai trešo personu īstenotas politisko partiju reklamēšanas izdevumi ieskaitāmi attiecīgās politiskās organizācijas priekšvēlēšanu izdevumos un, pārsniedzot likumā noteikto izdevumu apmēru, atzīstami par Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma pārkāpumu, jāizvērtē, vai pastāv tieša saikne starp šīm trešajām personām un politiskajām organizācijām.
12. Ja konstatējams, ka trešās personas, kura reklamē politisko organizāciju, dibinātāji un ziedotāji ir tieši saistīti ar attiecīgo politisko organizāciju (ir šīs politiskās organizācijas biedri vai oficiālās priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas veidotāji), kā arī, ja politiskās organizācijas publiski nenorobeţojas no šo trešo personu reklāmas, atzīstams, ka starp šīm trešajām personām un politiskajām organizācijām pastāv tieša saikne.
13. Konstatējot, ka politiskās organizācijas pārsniegušas likumā noteiktos politisko organizāciju priekšvēlēšanu izdevumu griestus, secināms, ka noticis Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma pārkāpums, kas secīgi atzīstams par vēlēšanu norises pārkāpumu.
14. Tiesību normu pārkāpums pats par sevi nav ne noteicošais, ne pietiekamais priekšnoteikums, lai vēlēšanu rezultātus uzskatītu par tiktāl ietekmētiem, ka būtu pamats visu vēlēšanu norisi atzīt par prettiesisku. Izvērtējot vēlēšanu norises tiesiskumu, nepietiek ar pārkāpuma konstatēšanu, bet jāvērtē konkrētā pārkāpuma būtība un sekas.
15. Par vēlēšanu rezultātus ietekmējošu uzskatāms pārkāpums, ja ar to būtiski tiek ietekmēts vēlēšanu iznākums, proti, ja tiek konstatēts, ka vēlēšanu rezultāts neatspoguļo vēlētāju patieso (brīvo) gribu. Šāds pārkāpums arī atzīstams par būtisku, jo nozīmē brīvu vēlēšanu principa pārkāpumu. Tomēr par šādu pārkāpumu var runāt vienīgi tad, ja konstatējams smags, svarīgs, daudzkārtējs, visaptverošs un vispārzināms pārkāpums, tas ir, ja konstatējama visu vai lielākās daļas vēlētāju piespiedu ietekmēšana balsot par konkrētu politisko organizāciju bez iespējas pret to vērsties.
16. Apstāklis, ka politiskās organizācijas iztērēja vairāk finanšu līdzekļu priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas laikā, pats par sevi nerada citas atšķirīgas informācijas neesību vai pilnīgu informācijas vienveidību un līdz ar to arī tādu visaptverošu ietekmi uz vēlētāju gribas veidošanos, lai to atzītu par būtisku.
17. Ja vēlētājiem bija pieejama informācija, ka kādas partijas priekšvēlēšanu laikā pieļauj pārkāpumus, piemēram, pārsniedzot likumā noteiktos priekšvēlēšanu izdevumu „griestus”, reklamējoties ar trešo personu starpniecību, turklāt šī informācija bija publiski apspriesta, atzīstams, ka vēlētājiem priekšvēlēšanu laikā bija iespēja veidot savu politisko gribu, ņemot vērā arī minēto informāciju. Tātad vēlētājiem savu izvēli bija iespējams veidot informācijas pieejamības apstākļos, proti, vēlētājiem bija iespēja izvēlēties, vai balsot vai nebalsot par politisko organizāciju, kuras darbība, iespējams, neatbilst likuma noteiktajai kārtībai un kuras darbība, iespējams, apzināti vērsta uz minētā likuma mērķu neievērošanu.
18. Vienlīdzīgas iespējas uz plašsaziņas līdzekļu pieejamību politiskajām organizācijām nerada tiesības uz vienādu raidlaiku sabiedriskajā televīzijā. Kā atzīts demokrātisko valstu tiesu praksē, sabiedriskās raidorganizācijas drīkst izvērtēt katrai politiskajai organizācijai piešķiramo raidlaiku atbilstoši tās nozīmei. Lai nodrošinātu taisnīgu raidlaika sadali, var pielietot divas metodes –pilnīgās/stingrās vienlīdzības (angl. strict equality) metodi vai proporcionālo vienlīdzības metodi. Saskaņā ar proporcionālo vienlīdzīgo iespēju metodi raidlaiks starp politiskajām organizācijām tiek sadalīts proporcionāli vēlētāju skaitam, kas politisko organizāciju atbalsta.
29.11.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-468/2005
Vēlēšanu tiesību pārkāpumi var būt par pamatu vēlēšanu rezultātu atcelšanai tikai tad, ja tie ietekmējuši vēlēšanu rezultātus – attiecīgās domes (padomes) deputātu vietu sadalījumu starp politiskajām organizācijām (partijām), politisko organizāciju (partiju) apvienībām un vēlētāju apvienībām.