TIESĪBAS UZ INFORMĀCIJU UN UZ ATBILDI PĒC BŪTĪBAS

21.10.2021. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1038/2021

21.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-932/2021

Iesniegumu likuma mērķis ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē. Tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka šī likuma kārtībā būtu izskatāmi tikai un vienīgi tādi iesniegumi, kas ir vērsti uz vispārīgu interešu nodrošināšanu un valsts pārvaldes darba uzlabošanu. Iesniegumu likums piemērojams arī, ja persona uzdod jautājumu, uz kuru atbildi vēlas saņemt savām vajadzībām (savās interesēs). Personas līdzdalību valsts pārvaldē veicina arī tas, ka cilvēki nejūtas valsts ignorēti un saņem atbildes uz jautājumiem, sūdzībām un priekšlikumiem, kādi viņiem radušies saistībā ar konkrētās iestādes kompetences jomu. Tādā veidā tiek stiprināta indivīdu un sabiedrības uzticēšanās valstij un attiecīgi arī vēlme būt pilsoniski aktīviem, kā arī indivīdu izpratne par valsts darbu, funkcijām, pienākumiem un korespondējošām personu tiesībām. Iesniegumu likums ir attiecināms uz tiem gadījumiem, kad privātpersona vēršas iestādē ar lūgumu, sūdzību, priekšlikumu vai jautājumu, kas ietilpst attiecīgās iestādes kompetences jomā, un iesnieguma izskatīšanu neregulē kāds cits likums.

Lejupielādēt

18.02.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-690/2021

1. Ar „iestādi” Informācijas atklātības likumā ir jāsaprot gan ikviena iestāde atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam, gan arī ikviena persona, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus, ja šī persona informācijas apritē ir saistīta ar attiecīgo funkciju un uzdevumu izpildi. 2. Publiskas personas kapitālsabiedrība, kas, veicot komercdarbību peļņas gūšanas nolūkā, tiesiskajās attiecībās piedalās kā privātpersona (privāto tiesību juridiskā persona), nav iestāde Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē, tomēr, ja šāda persona īsteno kādu pārvaldes uzdevumu, tai šādas izpildes ietvaros ir saistošas Informācijas atklātības likuma normas.

Lejupielādēt

24.09.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-669/2021

1. Tiesības uz valsts institūcijas rīcībā esošas informācijas pieejamību vispārīgi aplūkojamas Latvijas Republikas Satversmes 100.panta kontekstā. Šajā pantā garantēto tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas. 2. Tiesas spriešana – tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana – ir demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa, un tāpēc arī tiesu darbam ir jābūt atklātam un caurskatāmam, lai sabiedrība varētu sekot līdzi tam, kā tiesas pilda šo būtisko funkciju. Garantijas, kas nodrošina, lai sabiedrībai būtu pienācīga iespēja sekot līdzi tiesu darbam, primāri paredzētas Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā (tiesības uz taisnīgu tiesu). Tāpēc, aplūkojot jautājumu par informācijas pieejamību saistībā ar tiesas spriešanu, Satversmes 100.pants ir piemērojams kopsakarā ar Satversmes 92.pantu. Proti, Satversmes 100.panta tvērums attiecībā uz informāciju par tiesas spriešanu nosakāms, aplūkojot to, kādas informācijas pieejamību sabiedrībai prasa tiesības uz taisnīgu tiesu. Tādējādi tiek nodrošināts, ka sabiedrībai ir pienācīgas iespējas sekot līdzi tam, kā tiesa īsteno tiesas spriešanas funkciju, vienlaikus pasargājot tiesu no nepamatotas, tiesas darbu kavējošas iejaukšanās tiesas spriešanas procesā. 3. Tiesības uz taisnīgu tiesu prasa, lai sabiedrībai būtu nodrošināta iespēja sekot līdzi atklātam lietas izskatīšanas procesam un lai sabiedrībai būtu pieejami atklātā procesā pieņemti tiesas nolēmumi. Tieši tiesas nolēmuma pieejamība (nolēmuma pamatojums) ir instruments, kas ļauj sabiedrībai izdarīt secinājumus par to, vai lieta izskatīta pienācīgi, jo tieši nolēmums, kura satura atbilstību savam redzējumam par lietas izspriešanu tiesnesis apliecina ar savu parakstu, ļauj izdarīt pamatotus secinājumus par to, kā tiesa ir spriedusi tiesu. Savukārt tehniska rakstura fakti par to, kad un kā tieši tiesnesis faktiski organizē konkrēta nolēmuma sagatavošanas procesu, nav tāda informācija, kas sniedz objektīvu un būtisku informāciju par tiesas spriešanu. Šā iemesla dēļ tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas neparedz nepieciešamību nodrošināt sabiedrībai iespēju piekļūt šāda veida informācijai, un tāpēc arī Satversmes 100.panta garantijas nav attiecināmas uz šādu informāciju. 4. Informācijas atklātības likums attiecas uz iestādēm, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus. Tādējādi Informācijas atklātības likums uz tiesām ir attiecināms tiktāl, ciktāl tiek lūgts izsniegt tiesas kā iestādes radītu informāciju vai vispārīga rakstura informāciju par to, kā tiesa pilda tai uzticētās funkcijas.

Lejupielādēt

30.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-478/2021

Autortiesību likuma regulējums neierobežo iepazīšanos ar darbiem klātienē, neizsniedzot attiecīgo darbu kopijas, ja pieteicējas mērķis ir tikai iepazīties ar būvprojektiem, lai saprastu iestādes praksi attiecībā uz konkrētu prasību izvirzīšanu dzīvokļu sadalīšanas projektu izstrādē un to, vai iestāde savu lēmumu pieņemšanā ievēro vienlīdzības principu. Šajā situācijā ir svarīgi tas, ka nav konstatējams pieteicējas mērķis pētīt un tālāk izmantot autora radošā darba rezultātā tapušu darbu, bet gan pārliecināties, vai iestāde savu lēmumu pieņemšanā ir ievērojusi vienlīdzības principu. Tādējādi pieteicējas mērķis neaptver nevienu no Autortiesību likuma 15.panta pirmajā daļā uzskaitītajiem darba izmantošanas veidiem un būtu nesamērīgi prasīt, lai pirms iepazīšanās ar autordarbiem, tiktu iegūta darbu izmantošanas licence vai noslēgts licences līgums.

Lejupielādēt

14.05.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-443/2021

Sabiedrībai ir jābūt pieejamai informācijai, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei ir pienākums radīt. Iestādes darbinieks darba pienākumu izpildes laikā pēc savas iniciatīvas var veidot un apkopot dažādu informāciju - arī elektroniskā formātā, kura viņam nav jāizpauž ne darba devējam, ne citām personām. Šādu darbinieka radītu informāciju iestāde var pārņemt un sākt izmantot kā iestādes informāciju, taču, kamēr tas nenotiek, tā nav uzskatāma par informāciju, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt.

Lejupielādēt

30.11.2021. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-326/2021

Lejupielādēt

29.01.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-155/2021

Iestādes iekšējās lietošanas informācija, proti, kas iestādei nepieciešama, sagatavojoties lietu kārtošanai, ir ierobežotas pieejamības informācija. Informācijas atklātības likuma 6.panta normā ar jēdzienu „lietu kārtošana” ir saprotami tie darbi, ko iestāde dara, risinot jautājumus, kas ietilpst tās kompetencē. Savukārt lēmumu pieņemšana šajā kontekstā nozīmē jebkurus iestādes funkciju pildīšanas ietvaros pieņemtos lēmumus, un tie var būt gan lēmumi saistībā ar politikas veidošanu, gan lēmumi saistībā ar darba organizāciju vai iekšējo normatīvo aktu izdošanu, gan lēmumi, kas adresēti privātpersonām.

Lejupielādēt

09.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-136/2021

Liegums veikt zemesgabalos būvniecību būtiski ierobežo Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā aizsargātās personu tiesības uz īpašumu. Ir ļoti būtiski, vai konkrētajā gadījumā tiek konstatēts, ka konkrēti zemesgabali applūst pilnībā un tādēļ būvniecība tajos vispār nav pieļaujama, vai arī tie applūst tikai daļēji, un tieši kur atrodas applūstošās teritorijas robeža, aiz kuras būvniecība tomēr ir pieļaujama. Šādu lietu izskatīšanā ir jāņem vērā, ka dažādu valsts un pašvaldību institūciju rīcībā esošās ziņas par teritorijas applūšanas draudiem var nesakrist. Tas var būt saistīts gan ar ziņu iegūšanas laiku (jaunāki un vecāki dati), gan izmantotajām metodēm (aprēķini vai novērojumi dabā), gan arī mērogu, kādā dati atspoguļoti grafiski. Tāpat arī datu ieguves, apstrādes un interpretācijas metodes nemitīgi pilnveidojas, pieaug zināšanas par dažādu faktoru ietekmi uz vides procesiem. Tāpēc informācija, kas tiek iekļauta dažādos pārskatos, tai skaitā arī plānošanas dokumentos, samērā ātri var kļūt neaktuāla. Plūdu risku pārvaldības plāni ir nacionālas nozīmes plānošanas dokumenti un tiek pārskatīti un atjaunoti reizi sešos gados, pamatojoties uz tobrīd jaunāko un pilnīgāko informāciju plūdu risku identificēšanai un plūdu riskam pakļauto teritoriju noteikšanai. Tieši tādēļ tiesai savā spriedumā ir jāietver detalizēts pieejamās informācijas izvērtējums un pamatojums tam, kāpēc tiesa devusi priekšroku tieši konkrētam informācijas avotam. Proti, tiesas secinājumi par to, vai konkrētajā gadījumā būvniecība ir iecerēta ārpus applūstošās teritorijas robežām, prasa pienācīgā kārtā veiktu pierādījumu vērtēšanu un faktisko apstākļu noskaidrošanu un tiesa nav saistīta tikai ar kādu konkrētu pierādījumu, no kura var izdarīt secinājumu par teritorijas applūšanas varbūtību.

Lejupielādēt

15.06.2020. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-669/2020

Informācija par iespējamu vārda vai uzvārda maiņu ir ļoti personiski dati, kuru atklāšanai sabiedrības interesēs nepieciešams dziļāks pamatojums. Interese varētu būt uzskatāma par sabiedriski nozīmīgu, ja iespējamā iepriekšējā vārda vai uzvārda izpaušana ir būtiska, lai sabiedrība uzzinātu, piemēram, par kādu politiķa rīcību, par kuru sabiedrībai ir svarīgi zināt, jo tā raksturo attiecīgo politiķi (kas ir nozīmīgi tās sabiedriski politiskajai darbībai) vai identificē viņu kādas rīcības kontekstā. Šādā gadījumā var runāt par to, ka sabiedrības interese zināt kādas sabiedriski vai politiski zināmas personas, iespējams, iepriekšējo vārdu vai uzvārdu, ir lielāka, nekā attiecīgās personas tiesības attiecīgās ziņas neizpaust.

Lejupielādēt

15.06.2020. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-669/2020

Personas politiķa statuss prasa lielāku toleranci pret sabiedrības interesi uzzināt dažādus, arī privāta rakstura, datus. Tomēr politiķim ir privātā dzīves daļa, kuru tas leģitīmi var neizpaust plašākai sabiedrībai, ja to nevēlas. Tāpat politiķa tolerance nav bezizmēra, sabiedrībai (arī žurnālistiem) ir jānorāda iemesls (jeb leģitīms mērķis), kāpēc viena vai otra privātās dzīves fakta atklāšana sabiedrībai ir nozīmīga. Iemesls nevar būt vienīgi „plika” ziņkāre. Satversmes 96.panta piemērošanas kontekstā arguments, ka par politiķi ir jāzina viss, arī liecina par ziņkāri, tomēr šāda veida interese netiek konstitucionāli aizsargāta. Fakts, ka politiķis kādreiz ir teicis nepatiesību, pats par sevi ir būtisks, un tā atklāšana var tikt uzskatīta par leģitīmu sabiedrības interesi.

Lejupielādēt

21.01.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-607/2020

Gadījumā, ja par informācijas izsniegšanu ir jāmaksā valsts nodeva, bet tās apmērs strīda izskatīšanas procesa laikā ir mainījies, bet tiek noskaidrots, ka personai bija tiesības saņemt informāciju jau iesnieguma iesniegšanas brīdī, ir taisnīgi, ja persona par informācijas saņemšanu maksātu valsts nodevu tādā apmērā, kāda tā bija brīdī, kad persona vērsās iestādē ar informācijas pieprasījumu. Tomēr iepriekš minētais nebūtu attiecināms uz gadījumiem, kad informācija netiek izsniegta tieši valsts nodevas nesamaksāšanas dēļ.

Lejupielādēt

29.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-405/2020

Lietās par informācijas pieprasījumiem informācijas iedalījumam vispārpieejamā informācijā un ierobežotas pieejamības informācijā ir nozīme, jo no pieprasītās informācijas piederības vienai vai otrai informācijas grupai ir atkarīgs gan tas, vai informācijas pieprasītājam ir jāpamato savs pieprasījums un jānorāda mērķis, kādam tā tiks izmantota, gan arī tas, kā tiek pieņemts lēmums, vai pieprasītā informācija ir sniedzama tās pieprasītājam. Ja pieprasītā informācija tiek atzīta par vispārpieejamu informāciju, tam parasti seko secinājums, ka iestādei ir jāsniedz informācijas pieprasītājam šī informācija. Savukārt, ja pieprasītā informācija tiek atzīta par ierobežotas pieejamības informāciju, tad, lemjot par šādas informācijas izsniegšanu, vienmēr vēl ir jāapsver, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. Tikai pēc šāda izvērtējuma var izdarīt secinājumu, vai konkrētajā gadījumā iestādei ir jāsniedz informācijas pieprasītājam pieprasītā ierobežotas pieejamības informācija.

Lejupielādēt

29.10.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-405/2020

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā nav nekādu norāžu par to, ka tā mērķis būtu regulēt arī sabiedrības locekļu pieeju informācijai, nevis tikai personu, kuras piedalās administratīvo pārkāpumu lietu lietvedībā, tiesības. Līdz ar to nav pamata atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas par speciālām tiesību normām iepretim Informācijas atklātības likuma normām jautājumā par sabiedrības locekļu tiesībām uz informāciju.

Lejupielādēt

02.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-314/2020

Atbilstoši Vides aizsardzības likuma 7.panta pirmajai un trešajai daļai sabiedrībai ir tiesības no valsts un pašvaldību iestādēm saņemt vides informāciju un pieprasītājam nav jāpamato, kādam nolūkam šī informācija ir nepieciešama. Tādējādi, pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 10.panta trešajā daļā nostiprināto principu, vides informācija uzskatāma par vispārpieejamu informāciju, jo tās pieprasīšanai personai nav jānorāda informācijas pieprasīšanas pamatojums un izmantošanas mērķis.

Lejupielādēt

02.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-314/2020

Latvijas Republikas Satversmes 100. un 115.pantā ietvertās un Vides aizsardzības likumā nostiprinātās tiesības saņemt ar teritorijas attīstības plānošanu saistītu vides informāciju attiecināmas gan uz fiziskajām, gan juridiskajām personām, gan arī uz personu izveidotām apvienībām (biedrībām, organizācijām, grupām). Īstenojot atklātības principu, tiesības uz informāciju veido tiesību uz līdzdalību teritorijas plānošanas procesā neatņemamu daļu. Iestādes rīcība, novēloti izsniedzot personai pieprasīto informāciju un tādējādi liedzot tai iespēju pilnvērtīgi un efektīvi īstenot līdzdalības tiesības lokālplānojuma izstrādē, kas ir viens no būtiskajiem elementiem teritorijas attīstības plānošanas procesā, aizskar Satversmes 100. un 115.pantā ietvertās tiesības uz vārda brīvību un tiesību uz labvēlīgu vidi procesuālos elementus. Pieļautais aizskārums ir būtisks.

Lejupielādēt

26.04.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1164/2019

No tiesību normām neizriet publiski tiesisks pienākums darba devējam, vai tas būtu publisko tiesību subjekts vai privāto tiesību subjekts, izsniegt nodarbināto personu datus personām, kuras atsaucas uz vēlmi vērsties tiesā ar civilprasību, jo personas datu izsniegšana šādām vajadzībām ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes kompetencē.

Lejupielādēt

26.04.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1164/2019

Tiesu institūcijām atbilstoši Informācijas atklātības likumam, kā arī likumam „Par tiesu varu” ir kompetence izsniegt to rīcībā esošo informāciju, kas saistīta ar tiesas darbību. Tādējādi arī Augstākajai tiesai informācijas atklātības kontekstā ir kompetence likumā noteiktā kārtībā izsniegt informāciju, kas attiecas uz to, kā Augstākā tiesa īsteno tai piešķirtās publiskās funkcijas.

Lejupielādēt

22.02.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-921/2019

1. No Vispārīgās datu aizsardzības regulas (Regula Nr. 2016/679) 79.panta 1.punkta izriet, ka vēršanās tiesā un uzraudzības iestādē ir alternatīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, un datu subjektam ir tiesības izmantot kā vienu, tā otru. 2. No Vispārīgās datu aizsardzības regulas (Regula Nr. 2016/679) 79.panta teksta redzams: lai datu subjektam būtu tiesības vērsties tiesā, pietiek ar to, ka datu subjekts uzskata, ka ir notikusi regulai neatbilstoša viņa datu apstrāde. Tas, vai šāds datu subjekta viedoklis ir pamatots, tiks pārbaudīts tiesā, izskatot lietu. Personas datu apstrādes atbilstība regulas prasībām ir tiesā izskatāmās lietas priekšmets, nevis priekšnoteikums tiesību vērsties tiesā izmantošanai.

Lejupielādēt

22.02.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-921/2019

Fizisku personas datu aizsardzības uzraudzība ir Datu valsts inspekcijas patstāvīgā kompetencē īpaši nodota publiskā funkcija, kurā tā nedalās ar citām valsts pārvaldes iestādēm. Datu valsts inspekcija, izdodot administratīvos aktus un uzliekot tiesiskos pienākumus, nepārskata citu iestāžu izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību apstrīdēšanas kārtībā.

Lejupielādēt

18.04.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-917/2019

1. Demokrātiskas valsts pārvaldes funkcionēšanas neatņemama pazīme ir tās pārskatāmība. Tādējādi demokrātiskā valstī sabiedrībai ir jābūt iespējām sekot līdzi tam, kā tiek izlietoti publiskie līdzekļi, lai pārliecinātos, ka šo līdzekļu izlietojums kopumā ir vērsts uz sabiedrības interešu nodrošināšanu un publiskie līdzekļi netiek izmantoti negodprātīgi, piemēram, ar publisko varu apveltīto personu savtīgu interešu īstenošanai. 2. Tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts (plašākā nozīmē) pilda tai uzticētās publiskās funkcijas. Turklāt tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošai informācijai, kas saistīta ar publiskās pārvaldes budžeta līdzekļu izlietojumu, ir attiecināmas arī uz informāciju par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību un nodibinājumu budžeta līdzekļu izlietojumu. 3. Informācijai piemītošs ierobežotas pieejamības informācijas statuss neizslēdz iespēju, ka arī šāda informācija var tikt izsniegta trešajām personām. Lemjot par ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, jāapsver, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. Arī informācija par fiziskas personas datiem un privāto dzīvi var tikt izsniegta trešajām personām, ja konkrētā gadījumā ir konstatējami tādi apstākļi, kuros informācijas pieprasītāja leģitīmā interese bauda lielāku aizsardzību, nekā konkrētās personas interese uz privātās dzīves neaizskaramību. 4. Personām, kuras saņem atlīdzību no publiskā budžeta līdzekļiem, pat ja šīm personām nav valsts amatpersonas statusa, ir jāapzinās, ka sabiedrībai ir leģitīma interese par budžeta līdzekļu izlietojumu. 5. Žurnālistu darbība, īstenojot vārda un preses brīvību, ir fundamentāla vērtība demokrātiskā valstī, jo tieši ar tās palīdzību lielā mērā tiek nodrošinātas sabiedrības tiesības iegūt informāciju par visai sabiedrībai būtiskiem jautājumiem un tostarp sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas un kā rīkojas ar nodokļu maksātāju budžetā iemaksātajiem līdzekļiem. Iegūstot un analizējot informāciju par budžeta līdzekļu izlietojumu un publisko funkciju izpildi, žurnālisti pilda savu demokrātijas „sargsuņa” funkciju. 6. Iestādei ir jāapzinās, ka sabiedrībai ir tiesības zināt (un tātad žurnālistiem ir pamats pētīt), vai publiskie līdzekļi tiek izlietoti tiesiski un sabiedrības interesēs. Līdz ar to, ja žurnālisti iestādei prasa informāciju par budžeta līdzekļu izlietojumu un norāda, ka tas nepieciešams žurnālistikas vajadzībām, iestādei ir pamats konstatēt informācijas pieprasītāja leģitīmu interesi. Iestādei nav pamata šādos gadījumos pieprasīt žurnālistam sniegt papildu informāciju par topošo publikāciju saturu. 7. Apzinoties informācijas izplatīšanas iespēju ietekmi uz sabiedriskās domas veidošanu, ir ļoti būtiski, lai pašvaldības resursi, kas tiek izmantoti informācijas izplatīšanai, tiktu izmantoti sabiedrības interesēs, nevis, piemēram, attiecīgajā pašvaldībā pie varas esošo amatpersonu vai partiju popularizēšanai. 8. Jautājums par personām izmaksātajiem publiskās pārvaldes budžeta līdzekļiem nereti kontekstu iegūst vien tad, kad ir zināma informācija par to, kuras personas un par kādu tieši darbību veikšanu attiecīgo atlīdzību ir saņēmušas. Līdz ar to kopējā atlīdzības summa, nenorādot personas, kuras šo atlīdzību ir saņēmušas, neļauj žurnālistiem gūt pilnvērtīgu priekšstatu par valsts un pašvaldības budžeta līdzekļu izlietojuma lietderību un pamatotību.

Lejupielādēt

22.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-879/2019

Apstrādājamās informācijas apjomu var ietekmēt ne tikai laika periods, par kādu informācija tiek pieprasīta, bet arī tādi faktori, kā, piemēram, iestādes darbinieku skaits, par kuriem informāciju pieprasa, vai informāciju iespējams apkopot automātiski vai nepieciešams manuāls darbs, pieprasītās informācijas detalizācijas pakāpe, kā arī iespējamais apkopoto dokumentu apjoms. Šādu novērtējumu var sniegt tikai iestāde, jo tas tieši saistīts ar tās rīcībā esošo resursu novērtējumu. Tādēļ iestādei, izvirzot argumentu par informācijas pieprasījuma apgrūtinošo raksturu, ir pienākums iesniegt atbilstošus pierādījumus. Tajā pašā laikā tiesai jāvērtē, vai pieprasītās informācijas sabiedriskais nozīmīgums ir samērojams ar iestādes ieguldīto darba apjomu. Pat apjomīgi informācijas pieprasījumi ir izpildāmi, ja to pamatā ir pietiekami svarīgas sabiedrības intereses. Informāciju par sabiedrības interesēm tiesa var gūt, vērtējot personas norādītos informācijas pieprasīšanas mērķus.

Lejupielādēt

18.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-482/2019

Izlemjot personas informācijas pieprasījumu, secīgi jāpārbauda šādi apstākļi: 1) vai pieprasītā informācija vispār ir tāda, uz kuru attiecas Informācijas atklātības likums. Proti, vai pieprasītā informācija ir iestādes rīcībā esoša dokumentēta informācija, un, ja nav, tad vai atbilstoši tiesību normu prasībām iestādei šo informāciju būtu vajadzējis dokumentēt jeb citiem vārdiem sakot – vai iestādei atbilstoši tās kompetencei šo informāciju ir pienākums radīt. Ja konstatējams, ka pieprasītā informācija dokumentētā veidā nav iestādes rīcībā un tā arī nav informācija, ko iestādei būtu vajadzējis dokumentēt, iestādei jāatsaka personai pieprasītās informācijas sniegšana sakarā ar to, ka iestādes rīcībā šādas dokumentētas informācijas nav (tas, protams, neizslēdz, ka iestāde var sniegt atbildi Iesniegumu likuma izpratnē); 2) ja pieprasītā informācija dokumentētā veidā ir iestādes rīcībā vai arī tā ir informācija, ko iestādei būtu vajadzējis dokumentēt, tālāk noskaidrojams, vai šī informācija atzīstama par vispārpieejamu informāciju vai par ierobežotas pieejamības informāciju; 3) ja pieprasītā informācija ir ierobežotas pieejamības, iestādei jāizvērtē informācijas pieprasījumā norādītais informācijas nepieciešamības pamatojums un jāizlemj, vai konkrētajā gadījumā ir pamats ierobežotās pieejamības informācijas izsniegšanai; 4) ja pieprasītā informācija atzīstama par vispārpieejamu informāciju vai arī ja konkrētajā gadījumā ir pamats izsniegt pieprasīto ierobežotas pieejamības informāciju, iestādei jānodrošina tās izsniegšana (pieejamība), ja vien nav konstatējams Informācijas atklātības likuma 11.2pantā norādītais šķērslis, proti, informācijas pieprasījuma vai tā izpildes nosacījumu izpildes rezultātā ir apdraudēts iestādes darbs vai citu personu tiesības. Ja pastāv apstākļi, kas norāda uz to, ka informācijas pieprasītājs negodprātīgi izmanto tiesības vērsties iestādē, šis aspekts ir ņemams vērā un var ietekmēt informācijas izsniegšanu (neizsniegšanu).

Lejupielādēt

26.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-476/2019

1. Jo plašāka un detalizētāka informācija par personu tiek prasīta, jo plašākam un detalizētājam ir jābūt arī informācijas pieprasījumā norādītajam pamatojumam, kāpēc šāda informācija informācijas pieprasītājam ir nepieciešama. Ja persona prasa ne tikai informāciju par konkrētām amatpersonām izmaksātām atlīdzības summām, bet jau daudz plašāku informāciju, tad atsaukšanās uz vispārējiem tiesību principiem var nebūt pietiekama, lai secinātu, ka priekšroka ir dodama tieši sabiedrības tiesībām saņemt informāciju. Turklāt pašai personai būtu jābūt tai, kura argumentē, kāpēc, proti, kādas leģitīmas intereses nodrošināšanai, tai konkrētā informācija ir nepieciešama. 2. Gadījumā, ja nevis preses pārstāvis, bet persona ar žurnālistisku interesi pieprasa tādu informāciju, kas satur konkrētu darbinieku personas datus, šai personai būtu precīzāk jāpamato sava leģitīmā interese un informācijas pieprasīšanas mērķis. Pretējā gadījumā iestādei var nebūt pietiekami daudz informācijas, lai izvērtētu, kurai no interesēm – tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, – konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. 3. Ja iestāde norāda uz negodprātīgu tiesību saņemt informāciju izmantošanu, tiesai šis apstāklis ir jāpārbauda. Pretējā gadījumā pastāv risks pieļaut negodprātīgu tiesību izmantošanu, nepamatotu citu personu tiesību saņemt informāciju vai atbildi pēc būtības ierobežošanu un arī iestādes pamatfunkciju veikšanas traucēšanu. Tomēr procesa dalībniekam, kurš izvirza argumentu par negodprātīgu tiesību izmantošanu, ir arī jāiesniedz pierādījumi, kas šādu apgalvojumu pamato, piemēram, pārskats par iesniegumu saturu un biežumu, pieprasītās informācijas apjomu u.tml. 4. Par to, vai persona savas tiesības izmanto godprātīgi, var liecināt, piemēram, viens vai vairāki turpmāk minētie apstākļi: 1) iesniegumu daudzums; 2) iesniegumu biežums; 3) atkārtoti iesniegumi ar nelielām niansēm pieprasāmās informācijas veidā vai jautājumu saturā; 4) pieprasāmās informācijas apjoms; 5) jautājumu veids – atbilde prasa secinājumu izdarīšanu no liela apjoma informācijas; 6) ļoti detalizētas informācijas pieprasījumi, lūgumi klasificēti pēc noteiktām pazīmēm; 7) pieprasītās informācijas un paskaidrojumu nesamērība ar nepieciešamību pieteicēja norādīto mērķu īstenošanai; 8) informācijas un atbildes pieprasīšana paskaidrojumu formā, t.i., pieprasot iestādei konstatēt un izvērtēt noteiktus trūkumus tās darbībā un sniegt šādu trūkumu iemeslu izskaidrojumu, pieprasot skaidrojumu par noteiktu iestādes funkciju pildīšanu.

Lejupielādēt

26.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-476/2019

Šobrīd jautājumi par tādas informācijas atklātību un pieejamību, kura nav valsts noslēpums, detalizēti noregulēti Informācijas atklātības likumā. Līdz ar to šobrīd tieši atbilstoši Informācijas atklātības likumam jāvērtē, vai konkrētai informācijai var būt ierobežotas pieejamības informācijas statuss un kādā kārtībā tā ir izsniedzama privātpersonām. Likuma „Par valsts noslēpumu” 5.pantā ietvertais regulējums ir izmantojams tikai kā vadlīnija Informācijas atklātības likuma interpretēšanā, it īpaši, lemjot par to, kādai informācijai ir pieļaujams piešķirt ierobežotas pieejamības informācijas statusu, kā arī lemjot par to, kāds pamatojums ir pietiekams, lai atzītu, ka privātpersonai ir sniedzama ierobežotas pieejamības informācija. Ievērojot minēto, lai pamatotu, ka informācija ir vispārpieejama, nepietiek ar atsauci uz likuma „Par valsts noslēpumu” 5.pantu.

Lejupielādēt

31.01.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-255/2019

Tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir citstarp nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas. Demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesas spriešana – tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana. Līdz ar to arī tiesu darbam pamatā ir jābūt atklātam un caurskatāmam. Informācijas, kas saistīta ar tiesas spriešanu, pieejamību regulē likuma „Par tiesu varu” 3.1nodaļā „Informācijas pieejamība” iekļautās tiesību normas (28.2–28.7pants). No likuma „Par tiesu varu” 28.2panta izriet, ka tiesas spriedums, ja tas taisīts lietā, kas izskatīta atklātā tiesas sēdē (atklātā procesā), ir uzskatāms par vispārpieejamu informāciju ar tā pasludināšanas brīdi un sabiedrībai ir tiesības ar to iepazīties, saņemot sprieduma tekstu, kurā aizklāti fizisko personu personas dati, neatkarīgi no tā, vai tiesvedība konkrētajā lietā ar attiecīgo spriedumu ir noslēgusies. Minētais regulējums nodrošina ikvienam interesentam iespējas iepazīties ar atklātā tiesas procesā izskatītā lietā taisīto tiesas spriedumu, tādējādi ļaujot sabiedrībai sekot līdzi tam, kā tiesas pilda sev uzticēto publisko funkciju – tiesas spriešanu. Atkāpes no šīs normas piemērošanas vērtējamas kā atkāpes no lietas izskatīšanas atklātuma jeb publiskuma principa un vienlaikus kā tiesību uz informāciju ierobežojums. Šādas atkāpes pieļaujamas tikai tad, ja tas konkrētā gadījumā ir nepieciešams, lai aizsargātu citas būtiskas intereses, kurām konkrētos apstākļos dodama priekšroka. No Kriminālprocesa likuma 450., 530 un 531.panta izriet skaidra likumdevēja griba noteikt, ka atklātā tiesas sēdē izskatītā krimināllietā tiesas spriedumu pasludina publiski. Savukārt sprieduma publiska pasludināšana nozīmē sprieduma padarīšanu par publiski pieejamu informāciju. Minētās normas uzskatāmas par speciālajām normām, iepretim Kriminālprocesa likuma 374. un 375.pantam, kas regulē jautājumus par krimināllietas lietvedības vešanu un krimināllietas materiālu pieejamību. Kriminālprocesa likumā nav paredzēti no likuma „Par tiesu varu” atšķirīgi nosacījumi jeb īpašs speciālais regulējums atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pasludināta sprieduma pieejamībai. Tādējādi atklātā tiesas sēdē izskatītā krimināllietā publiski pasludināts spriedums atzīstams par vispārpieejamu informāciju. Apstrādājot informācijas pieprasījumus saistībā ar šādu nolēmumu izsniegšanu, tiesa rīkojas kā iestāde, kas izsniedz vispārpieejamu informāciju, nevis kā tiesa, kas spriež tiesu.

Lejupielādēt

22.03.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-232/2019

1. Iesniegumu likumā un Administratīvā procesa likumā likumdevējs papildus vispārīgajam regulējumam par fizisko personu datu aizsardzību ir īpaši atrunājis, ka informāciju, kas atklāj personas, kas ziņojusi par iespējamu tiesībpārkāpumu, identitāti, var izsniegt tikai divos gadījumos: 1) ar iesnieguma iesniedzēja piekrišanu; 2) ja iestādei ir pienākums izpaust šo informāciju saskaņā ar likumu. Šāda regulējuma mērķis ir nodrošināt, lai privātpersonas, kuras saskaras ar pārkāpumiem, ziņotu par tiem, nebaidoties no atriebības vai citas nelabvēlīgas ietekmes. Tādējādi personas tiek iedrošinātas ziņot par iespējamiem pārkāpumiem. 2. Ziņošana par pārkāpumiem ir vērsta uz visas sabiedrības būtiskas intereses – tiesiskuma nodrošināšanas – aizsardzību, jo, lai pārkāpumi vai noziedzīgi nodarījumi nenotiktu (vai tiktu pēc iespējas efektīvāk atklāti un apkaroti), ir vajadzīgas personas, kuras atklāj un ar faktiem pamato, ka ir noticis tiesību pārkāpums. 3. Izsverot, vai ziņotājam par pārkāpumu nodrošināma aizsardzība, kopsakarā nepieciešams izvērtēt vairākus apstākļus: 1) vai personai bija pieejami citi ziņošanas par iespējamo pārkāpumu risinājumi (instrumenti), proti, tādi, kas iespējamo pārkāpumu aktualizē diskrētāk; 2) iesaistītās sabiedrībai svarīgās intereses (proti, vai pārkāpums skar sabiedrībai būtiskas intereses); 3) vai ziņotājs rīkojās labā ticībā; 4) atklātās informācijas patiesums; 5) ar informācijas atklāšanu radītais kaitējums personai, par kuru tiek ziņots; 6) trauksmes cēlējam radītās negatīvās sekas par trauksmes celšanu (ja tādas ir). 4. Atkāpes no ziņotāja par pārkāpumu aizsargāšanas varētu tikt pieļautas, ja pārkāpums, par kuru persona ziņojusi, neskar sabiedrības intereses, un ir pamats uzskatīt, ka ziņotājs rīkojies nelabticīgi – tikai personīgā labuma gūšanas nolūkā, personiska aizvainojuma vai naida vadīts, vai apzinoties, ka pārkāpums, par kuru tiek ziņots, patiesībā nav noticis. Vienlaikus norādāms, ka ziņotāja rīkošanās labā ticībā parasti ir prezumējama, proti, trauksmes cēlēja ziņojums jāuzskata par tādu, kas sniegts labā ticībā, ja vien nav kādi pierādījumi, kas liktu to apšaubīt. 5. Latviešu valoda mūsu valstī ir konstitucionāla vērtība, kurai nodrošināms visaugstākais aizsardzības līmenis. Līdz ar to pārkāpumi, kas saistīti ar valsts valodas lietošanu ir vērtējami kā tādi, kas skar būtisku sabiedrības interesi. 6. Gadījumos, ja ziņotājs ir nodarbināts konkrētā institūcijā, kuras darbības ietvaros pārkāpums noticis, sākotnēji būtu jāizmanto iekšējie trauksmes celšanas mehānismi, proti, ziņošana augstākam vadītājam, ja vien tas ir iespējams un konkrētajos apstākļos adekvāti. Tāpat ziņotājs par pārkāpumu var vērsties kompetentajās iestādēs, kuru pienākumos ietilpst konkrēta veida sūdzību izskatīšana. Ziņošana par pārkāpumu iestādei, kuras kompetencē ir attiecīgā veida pārkāpumu pārbaude, ir uzskatāms par pietiekami diskrētu ziņošanas veidu. 7. Personas, par kuras pieļautu pārkāpumu ziņots, vispārīga atsaukšanās uz vēlmi vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā pret ziņotāju nav pietiekama, lai atklātu ziņotāja par pārkāpumu identitāti. Pretējā gadījumā šādu ziņotāju aizsardzība būtu tikai iluzora un netiktu nodrošināta pēc būtības. Tas būtiski kaitētu ne tikai konkrētā ziņotāja tiesībām uz privāto dzīvi (tiesībām uz datu aizsardzību), bet arī sabiedrības interesei, lai tiktu veicināta ziņošana par tādiem pārkāpumiem, kas apdraud būtiskas sabiedrības intereses.

Lejupielādēt

31.01.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-148/2019

1. Uzņēmumu reģistram pienākums izsniegt informāciju ir noteikts tāpēc, lai tādējādi tiktu nodrošināta normatīvajos aktos noteiktu ziņu par reģistrētajiem tiesību subjektiem un juridiskajiem faktiem publiska ticamība un pieejamība. Tas nozīmē, ka Uzņēmumu reģistra pienākums sniegt informāciju ir nesaraujami saistīts ar to, kādas ziņas atbilstoši tiesiskajam regulējumam ir reģistrējamas Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros, jo tieši šo ziņu publiska ticamība un pieejamība ir jānodrošina citstarp ar informācijas izsniegšanu. Līdz ar to šis informācijas izsniegšanas pienākums neattiecas uz jebkuru informāciju, kas kaut kādā veidā ir nonākusi Uzņēmumu reģistra rīcībā, bet gan tikai uz to, kas pēc savas būtības ir nepieciešama Uzņēmumu reģistra pamatfunkcijas pildīšanai. 2. Informācija, kas Uzņēmumu reģistram nepieciešama, lai reģistrētu kompetento iestāžu vai amatpersonu lēmumus un rīkojumus par piemērotajiem nodrošinājuma līdzekļiem, ietver ziņas par to, ka kompetentā iestāde vai amatpersona ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru ir uzlikts arests mantai. Attiecīgi šī informācija arī ir tā, kas attiecas uz Uzņēmumu reģistra reģistrēto juridisko faktu un kas līdz ar to ir izsniedzama informācijas pieejamības nodrošināšanai. Savukārt kompetentās iestādes vai amatpersonas motīvi, kāpēc konkrētajā gadījumā ir pieņemts lēmums par aresta uzlikšanu mantai, tostarp motīvos ietvertā informācija par cietušajām personām, nav tāda veida informācija, kas Uzņēmumu reģistram nepieciešama attiecīgā juridiskā fakta reģistrācijai un tā publiskās ticamības un secīgi informācijas par reģistrēto juridisko faktu pieejamības nodrošināšanai.

Lejupielādēt

31.01.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-148/2019

Lai secinātu, vai konkrētu personas datu apstrāde ir nepieciešama pārzinim likumā noteikto pienākumu pildīšanai, jāpārbauda, vai konkrēta pienākuma pienācīga izpilde nav iespējama bez attiecīgo datu apstrādes. To noskaidrojot, primāri jāņem vērā mērķis, kura sasniegšanai likumā ir paredzēts konkrēts pienākums, jo tikai tādējādi ir iespējams noskaidrot, kādi dati un kādā apjomā ir nepieciešami pienākuma izpildei.

Lejupielādēt

26.02.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-40/2019

1. Tas vien, ka personai ir iespēja iegūt informāciju Uzņēmumu reģistrā, neatbrīvo iestādi kā kapitāldaļu turētāju, no pienākuma to izsniegt. Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 12.panta trešo daļu iestāde var atteikties izsniegt pieprasīto informāciju, ja attiecīgā informācija ir pieejama internetā bez maksas. 2. Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 11.2panta otro daļu pieprasīto informāciju izsniedz, pēc iespējas ievērojot pieprasītāja norādīto informācijas saņemšanas veidu. Ja persona nav lūgusi pieprasīto informāciju iesniegt tiesai, tad pieprasītās informācijas iesniegšana tiesā, neizsniedzot tos personai, nav uzskatāma par pieprasītās informācijas izsniegšanu atbilstoši likuma prasībām.

Lejupielādēt

26.02.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-40/2019

No Informācijas atklātības likuma 11.panta trešās daļas izriet, ka informācijas pieprasītājam ir ne tikai tiesības pieprasīt informāciju, bet arī noteikts pienākums sadarboties ar iestādi un iespēju robežās precizēt pieprasījumu. Šāds pienākums ir attaisnojams, jo var nodrošināt, kā pieprasītās informācijas ātrāku identifikāciju un saņemšanu, tā arī iestādes resursu pārmērīgu nenoslogošanu.

Lejupielādēt

25.09.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1327/2018

Prasījumam, kas ir saistīts ar iestādes nepienācīgu atbildēšanu uz iesniegumu, piemērojams Iesniegumu likums, bet prasījumam, kas iesniegts sakarā ar iestādes atteikumu sniegt informāciju – Informācijas atklātības likums. Abu likumu piemērošanas nošķiršana nepieciešama, jo tiem likumā noteikta atšķirīga darbības joma. Tiesai, vērtējot pieteikumā ietverto prasījumu, ir jāņem vērā pieteicējas patiesais mērķis.

Lejupielādēt

23.07.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1004/2018

Iestādes rīcība, kas nav vērsta uz informācijas izsniegšanu, bet ir tai pretēja, pēc būtības ir informācijas pieprasījuma noraidīšana. Nepastāvot likumā noteiktajiem izņēmumiem, kad tiesas kontrole pār informācijas pieprasījumu nav veicama vispār, šāds pieprasījuma noraidījums ir pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā arī tiesā. Tostarp atbilstoši Informācijas atklātības likuma 15.panta pirmajai daļai tiesā ir pārsūdzams iestādes atteikums izpildīt pieprasījumu, ja informācijas pieprasījums nav noformēts atbilstoši likuma 11.panta trešajai vai ceturtajai daļai.

Lejupielādēt

03.04.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-858/2018

1. No Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmās daļas izriet, ka šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot. Tādējādi var secināt, ka šis likums regulē visu iestāžu, tostarp arī Satversmes aizsardzības biroja struktūrvienības Totalitārisma seku dokumentēšanas centra, rīcību attiecībā uz to apritē esošās informācijas izmantošanu. 2. Vienlaikus likums „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” reglamentē Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību, līdz ar to tas ir uzskatāms par speciālo likumu attiecībā pret Informācijas atklātības likumu. Tādējādi Informācijas atklātības likums ir piemērojams tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālais regulējums.

Lejupielādēt

31.01.2018. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-606/2018

Vērtējums, vai konkrētā informācija sabiedrībai ir nozīmīga, nav atkarīgs no tā, vai informācija potenciāli var attiekties tikai uz pašu personu, kura to pieprasa, vai arī uz citām personām. Proti, tas nav atkarīgs no personu skaita, uz kurām tā varētu attiekties, bet gan no informācijas pieprasījuma objekta un tā rakstura.

Lejupielādēt

31.10.2018. Administratīvo departamenta spriedums lietā Nr. SKA-394/2018

Apstāklis, ka Elektroniskās deklarēšanas sistēmas lietotājam sistēmā ir iespējams iepazīties ar konkrētu informāciju, nenozīmē, ka ar to šī informācija ir uzskatāma par tādu, kas padarīta par publiski pieejamu Informācijas atklātības likuma 5.panta sestās daļas izpratnē. Šīs normas piemērošanai nepietiek ar to, ka konkrēta informācija ir pieejama kādai individuāli noteiktai personai; būtiski ir tas, lai attiecīgā informācija būtu padarīta pieejama plašākai sabiedrībai tādējādi, ka jebkura persona, kas par attiecīgo informāciju interesējas, var (būtu varējusi) ar to iepazīties. Elektroniskās deklarēšanas sistēmā ievietotā informācija, kurai nodokļu maksātājs var piekļūt, ir pieejama šim konkrētajam nodokļu maksātājam, nevis jebkuram interesentam. Šāda informācija nevar tikt uzskatīta par publiskotu informāciju un līdz ar to – vispārpieejamu informāciju. Līdz ar to Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošas ziņas par personu darījumu iekļaušanu pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.panta pirmajai daļai ir uzskatāmas par ierobežotas pieejamības informāciju.

Lejupielādēt

23.04.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-244/2018

Pārkāpuma pārbaudes ietvaros iegūtā informācija nav uzskatāma par informāciju, kas attiecas uz atestācijas, eksāmenu, iesniegto projektu un citu līdzīga rakstura novērtējumu procesu, tāpēc šādai informācijai nav pamata noteikt ierobežotas pieejamības informācijas statusu, atsaucoties uz Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 5.punktu.

Lejupielādēt

23.04.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-244/2018

Atteikuma izsniegt pieprasīto informāciju pamatā nevar būt vispārīgs konstatējums, ka pieprasītā informācija ir ierobežotas pieejamības. Šāda atteikuma pamats var būt secinājums, ka konkrētajos apstākļos, izvērtējot informācijas pieprasīšanas mērķi, priekšroka ir dodama tām interesēm, kuru aizsardzībai attiecīgajai informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss.

Lejupielādēt

28.05.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-208/2018

Lejupielādēt

29.03.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-148/2018

Zvērināts advokāts, kurš uz ordera pamata sniedz personai juridisko palīdzību, ir tiesīgs prasīt informāciju, kas tam nepieciešama juridiskās palīdzības sniegšanas nodrošināšanai. Šādā gadījumā advokāts informāciju pieprasa savā vārdā kā juridiskās palīdzības sniedzējs, nevis kā personas, kurai tas sniedz juridisko palīdzību, pārstāvis. Līdz ar to šādā situācijā advokātam, lai tas pieprasītu informāciju, nav nepieciešama pilnvara, kas apliecina, ka viņš ir attiecīgās personas pārstāvis.

Lejupielādēt

31.10.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-20/2018

1. Tiesai, izskatot pieteikumu par faktiskās rīcības veikšanu, līdzīgi kā gadījumā, kad tiek skatīts pieteikums par administratīvā akta izdošanu, pašai jāpārbauda tas, vai personai pienākas tas labums, kuru tā tiesas ceļā lūdz. Tas, ka persona kādus konkrētus dokumentus nav pievienojusi informācijas pieprasījumam iestādē, pats par sevi nav pietiekami, lai tiesa atzītu, ka informācijas pieprasījums nav pamatots (ir šaubas par pamatojumā norādītās informācijas patiesumu). Tiesai vispirms jānovērtē, vai konkrētajā gadījumā ir objektīvs pamats šaubām par informācijas pieprasījumā norādītā pamatojuma patiesumu, un, ja šādas šaubas ir, tad jādod norādes personai par pierādījumu, kas apliecina personas norādīto pamatojumu, iesniegšanas nepieciešamību. 2. Vērtējot, vai personas informācijas pieprasījums uzskatāms par pietiekami pamatotu, tiesai jāņem vērā, ka nav pieļaujams pārlieku formāli uzlūkot Ministru kabineta 2011.gada 15.februāra noteikumu Nr. 130 „Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanas kārtība” 8.4.1.apakšpunkta normu, kas noteic, ka informācijas pieprasījumam jāpievieno dokumenti, kas apliecina pieprasījumā norādīto pamatojumu. Šīs normas mērķis ir nodrošināt iespēju iestādei pārliecināties par to, vai pieprasījumā norādītā informācija ir patiesa, lai pienācīgi konstatētu, kura persona un kādiem tieši mērķiem vēlas saņemt pieprasīto informāciju. Līdz ar to konkrētu dokumentu pieprasīšana būtu adekvāta vienīgi tad, ja ir pamats šaubām par informācijas pieprasījumā norādītā pamatojuma patiesumu.

Lejupielādēt

31.10.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-20/2018

Fizisko personu datu apstrāde, tostarp arī izsniegšana trešajām personām, ir pieļaujama, ja tas nepieciešams šo trešo personu leģitīmo interešu nodrošināšanai, proti, ja ir konstatējama trešās personas, kura prasa datu atklāšanu, likumisku interešu esība un objektīva vajadzība šo likumisko interešu nodrošināšanai apstrādāt personas datus, kā arī, ja ir konstatējams, ka datu subjekta interese uz datu aizsardzību neprevalē pār tām interesēm, kuru nodrošināšanai trešā persona prasa datu atklāšanu. Vērtējot, vai personai pastāv likumiskas intereses, kuru nodrošināšanai tai nepieciešams iegūt citas personas (iespējamā atbildētāja) personas datus, personas iecerētās civilprasības prognozējamā pamatotība un pieļaujamība nav jautājums, kuru kompetenta izlemt pārvalde vai administratīvā tiesa, pat ja, iestādes vai administratīvās tiesas ieskatā, personas iecerētā civilprasība ir acīmredzami nepieļaujama vai nepamatota. Tas, vai personas civilprasība ir pieļaujama un pamatota, ir vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetences jautājums.

Lejupielādēt

06.09.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1225/2017

Pašvaldības domes deputātu kā atsevišķu politisku amatpersonu nevar uzskatīt par iestādi Informācijas atklātības likuma izpratnē, līdz ar to viņa rīcība, nesniedzot konkrētu informāciju pēc privātpersonas informācijas pieprasījuma, nav pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

20.04.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-463/2017

Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam personai ir tiesības izmantot juridisko palīdzību neatkarīgi no tā, vai viņai pašai ir juridiskās zināšanas, jo personai savas lietas vešana dažādu iemeslu dēļ var būt neefektīva vai neiespējama. Apsvērumi, kāpēc zvērināts advokāts izvēlas īstenot savas procesuālās tiesības ar pārstāvja – juridiskās palīdzības sniedzēja – starpniecību, var būt nesaistīti ar paša profesionālajām zināšanām un spējām. Gadījumā, ja iestāde ir pieļāvusi prettiesisku rīcību (izdevusi prettiesisku lēmumu), un persona, lai panāktu savu tiesību aizsardzību, attiecīgajā administratīvajā lietā ir izmantojusi juridisko palīdzību, šai personai ir tiesības normatīvajos aktos noteiktajā apmērā saņemt atlīdzinājumu par izdevumiem par saņemto juridisko palīdzību. Likums nenoteic, ka tiesības uz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu būtu tikai tādām personām, kurām pašām nav juridiskās izglītības, vai tikai sarežģītās lietās. Saņemtās juridiskās palīdzības nepieciešamība kontekstā ar personas pašas juridisko izglītotību un lietas sarežģītību ir apstākļi, kas var tikt ņemti vērā, vērtējot piešķiramā atlīdzinājuma apmēru. Šie apstākļi atlīdzināmo zaudējumu kontekstā novērtējami atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10.pantam, apsverot personas līdzatbildību. Saņemtās juridiskās palīdzības nepieciešamība izvērtējama, personas saņemtos juridiskos pakalpojumus aplūkojot individuāli, nevis vispārīgi. Ņemot vērā, ka tiesības uz advokātu (pārstāvi, juridiskās palīdzības sniedzēju) nav ierobežotas attiecībā uz personām, kuras pašas ir zvērināti advokāti, šo tiesību izmantošana pati par sevi nevar tikt vērtēta kā tāda rīcība, kas atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10.pantam samazina personas tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu.

Lejupielādēt

21.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-453/2017

Pabeigta kriminālprocesa gadījumā liegums iepazīties ar krimināllietas materiāliem nevar būt pašmērķīgs, bet tam jābūt vērstam uz konkrētu interešu aizsardzību. Tāpēc tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem nav aplūkojamas, nepamatoti šauri, formāli koncentrējoties tikai uz personas kriminālprocesuālo statusu un nevērtējot to, kādu aizsargājamu interešu labad ir attaisnojams aizliegums personai iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Tas, vai personai atzīstamas tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem izvērtējams katrā konkrētā gadījumā.

Lejupielādēt

20.01.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-172/2017 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

Administratīvā procesa dalībnieks, vēloties saņemt informāciju no lietas materiāliem, īsteno savas procesuālās tiesības, līdz ar to ir piemērojams nevis Informācijas atklātības likums, bet speciālais regulējums – Administratīvā procesa likuma normas. Ja iestāde liedz procesa dalībniekam iespēju iepazīties ar lietas materiāliem, tas būtiski ierobežo procesa dalībnieka iespēju pilnvērtīgi līdzdarboties lietas risinājuma rašanā. Šāda iestādes rīcība var tikt atzīta par procesuālu pārkāpumu, kura ietekme uz administratīvās lietas iznākumu ir rūpīgi izvērtējama. Ja administratīvā procesa dalībnieks vēlas iegūt informāciju, kas nav iekļauta lietas materiālos, bet ir tās iestādes rīcībā, kura ir ierosinājusi administratīvo procesu, procesa dalībnieks ir tiesīgs vērsties tiesā ar atsevišķu pieteikumu, aizstāvot Latvijas Republikas Satversmē un Informācijas atklātības likumā paredzētās tiesības uz informāciju.

Lejupielādēt

10.05.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-106/2017

Iestādes rīcība, reaģējot uz personas iesniegtu informācijas pieprasījumu, var izpausties gan administratīvā akta, gan faktiskās rīcības veidā. Turklāt var būt arī gadījumi, kad par iestādes rīcību saistībā ar informācijas pieprasījumu tiesā var vērsties ar pieteikumu par būtiska procesuāla pārkāpuma konstatēšanu. Gadījumos, kad iestāde atsaka izsniegt personai tās pieprasīto informāciju, šis atteikums ir uzskatāms par administratīvo aktu. Savukārt gadījumos, kad iestāde pieprasīto informāciju nesniedz vispār (neatbild uz informācijas pieprasījumu) vai izsniedz, bet nepilnīgi, vienlaikus nenorādot neko par personas tiesībām saņemt pieprasīto informāciju, iestādes rīcība ir vērtējama kā faktiskā rīcība. Informācijas pieprasījuma izskatīšanas ietvaros iestādes pieļauts Informācijas atklātības likumā noteiktā termiņa nokavējums pats par sevi nav iestādes faktiskā rīcība Administratīvā procesa likuma izpratnē. Šāds nokavējums ir aplūkojams kā procesuāls pārkāpums, kas pieļauts attiecīgi administratīvā akta (informācijas sniegšanas atteikuma) izdošanas vai faktiskās rīcības (informācijas sniegšanas/nesniegšanas) veikšanas ietvaros.

Lejupielādēt

12.07.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-29/2017

Komercnoslēpumam jāatbilst Komerclikuma 19.panta pirmajā daļā norādītajām pazīmēm. Gan iestāde, gan tiesa ir tiesīga pārbaudīt komercnoslēpuma statusa noteikšanas pamatotību. Ja komercnoslēpuma objekts neatbilst likumā noteiktajiem kritērijiem, komercnoslēpuma statuss nerodas. Iestādes vai tiesas secinājumam par komercnoslēpuma statusa nepamatotu noteikšanu pretēji komersanta viedoklim jābūt labi argumentētam, balstoties, ja nepieciešams, uz konkrētās nozares lietpratēju slēdzienu.

Lejupielādēt

27.05.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-1075/2016 (Skatīt JUDIKATŪRAS MAIŅU NOLĒMUMĀ SKA-888/2018)

1. Vērtējot, vai lieta izskatāma administratīvā procesa kārtībā, izšķiroša nozīme piešķirama informācijas pieprasījumu saturam, starp pieteicēju un atbildētāju pastāvošajām attiecībām un lietas faktiskajiem apstākļiem pēc to satura, nevis formas. Proti, izšķiroša nozīme ir tam, kādu tiesisko attiecību ietvaros pēc būtības informācijas pieprasījumi tika izteikti. Ja amatpersonas informācijas pieprasījums iesniegts, īstenojot amatpersonas amata pienākumus, lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā 2. Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 9.panta pirmās daļas 4.punktā un 13.panta pirmās daļas 2.punktā paredzētas plašas deputāta tiesības saņemt informāciju, ja tā nepieciešama viņa pilnvaru īstenošanai. Ja pašvaldības domes deputātam ir tiesības saņemt informāciju no pašvaldības iestādēm un kapitālsabiedrībām, tad vēl jo vairāk šādas tiesības viņam ir attiecībā uz pašas domes rīcībā esošo informāciju. Tādējādi šīs tiesības nav ierobežotākas nekā privātpersonu tiesības saņemt informāciju saskaņā ar Informācijas atklātības likumu.

Lejupielādēt

15.08.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-930/2016

Ja pastāv kaitējums vai kaitējuma draudi videi, tad personai ir tiesības vērsties iestādē un prasīt tos novērst, pamatojoties uz Vides aizsardzības likumu. Tāpat, ja biedrība var norādīt kaitējumu, kas tiek nodarīts tās biedriem ar pārmērīgu troksni, arī tad tai ir tiesības vērsties iestādē savu biedru vārdā un prasīt novērst konkrēto kaitējumu. Iestādes atteikums tādā gadījumā ir pārsūdzams arī tiesā.

Lejupielādēt

18.08.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-817/2016

Uz atstādinātu valsts civildienesta ierēdni pēc notiesājoša sprieduma krimināllietā (pēc kura ierēdnis ir atbrīvots no amata ar atstādināšanas dienu) ir attiecināms vispārējais regulējums par viņa atstādināšanas laikā iesniegto kārtējo gada deklarāciju pieejamību. Līdz ar to atbilstoši Informācijas atklātības likuma 4.pantam šādas deklarācijas atzīstamas par vispārpieejamu informāciju un atbilstoši šā likuma 2.panta trešajai daļai un 10.panta trešajai daļai ir pieejamas sabiedrībai.

Lejupielādēt

08.04.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-15/2016

1. Personas datu apstrāde ir pieļaujama, ja tā ir pamatota ar kādu no Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.pantā noteiktajiem pamatiem un atbilst datu apstrādes kvalitātes prasībām, tostarp ir tiesiska un godprātīga, tiek veikta atbilstoši paredzētajam mērķim un nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai nepieciešamo apjomu. 2. Fakts, ka transportlīdzeklis ir nodots citai personai, ir zināms tikai pašam transportlīdzekļa īpašniekam un, kamēr nav pierādīts pretējais, uzskatāms, ka transportlīdzekli lieto tā īpašnieks. Arī situācijā, kad strīds ir par līgumsaistībām par autostāvvietas lietošanu, ja nav pierādīts pretējais, prezumējams, ka transportlīdzekli konkrētā laikā ir lietojis un autostāvvietā novietojis tā īpašnieks. Šādā gadījumā transportlīdzekļa īpašnieka datu apstrāde atbilst Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.panta 2.punktā noteiktajam datu apstrādes pamatam, proti, datu apstrāde izriet no datu subjekta līgumsaistībām.

Lejupielādēt

26.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-383/2015

1. Tiesību normas neizvirza konkrētas prasības ierobežotas pieejamības informācijas pieprasījuma pamatojuma vai mērķa saturam, tomēr pamatojumam un mērķim jāsniedz ticams priekšstats par informācijas nepieciešamību un izmantošanas veidu (Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtā daļa). 2. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver personas tiesības uz jebkādu savu datu aizsardzību (Latvijas Republikas Satversmes 96.pants). 3. Tas, ka zvērināts advokāts sava klienta tiesību aizstāvēšanai var patstāvīgi iegūt pierādījumus, pats par sevi nerada pienākumu izsniegt jebkuru advokāta pieprasīto informāciju un neatbrīvo informācijas sniedzēju no pienākuma izvērtēt pieprasītās informācijas nepieciešamību un sasaisti ar mērķi, kuram tā pieprasīta (Advokatūras likuma 48.panta pirmās daļas 2.punkts, Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtā daļa). 4. Atsakot zvērinātam advokātam izsniegt informāciju tā iemesla dēļ, ka administratīvā procesa ietvaros nav iespējams izvērtēt, kā advokāta pieprasītās un iegūtās ziņas novērtēs tiesa kriminālprocesā, faktiski tiek liegtas aizstāvja tiesības īstenot izvēlēto aizstāvības pozīciju. Lai to novērstu, informācijas sniegšanā jāvadās no tā, vai ir iespējams gūt priekšstatu par pieprasīto ziņu saistību ar konkrēto kriminālprocesu, nevis vai tās tiks atzītas par pieļaujamiem un attiecināmiem pierādījumiem (Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.panta 6.punkts, Advokatūras likuma 48.panta pirmās daļas 2.punkts, Kriminālprocesa likuma 86.panta pirmās daļas 1.punkts un piektā daļa, 455.panta 1.1daļa).

Lejupielādēt

28.12.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-380/2015

1. Gadījumā, kad ir sniegtas ziņas par likumpārkāpumu valsts iestāžu vai tiesu darbībā, ir apsverams, vai tās iegūtas un sniegtas, izpildot pienākumu, kas izriet no iestādes dota uzdevuma, pilnvarojuma, darba līguma vai dienesta tiesiskajām attiecībām, vai tomēr ziņas iegūtas nejauši, pildot citus iestādes dotos uzdevumus, un konkrētā fiziskā persona šīs ziņas iestādei sniegusi pēc savas iniciatīvas. Tādējādi, ja vien likumpārkāpumu atklāšana nav iestādes darbinieka, amatpersonas vai pilnvarotās personas tiešais pienākums, un likumpārkāpums nav likumsakarīgi izrietošs vai sagaidāms no tā notikuma, kurā konkrētā fiziskā persona pilnvarota piedalīties iestādes darbinieka, amatpersonas vai pilnvarotās personas statusā, tad nevar uzskatīt, ka ziņas par likumpārkāpumu ir ieguvusi un sniegusi pati iestāde, bet gan šī konkrētā fiziskā persona. Tas atbilst arī trauksmes cēlāja būtībai, proti, tā ir persona, kura pēc savas iniciatīvas, balstoties uz savu iekšējo tiesisko apziņu un taisnīguma izjūtu, neraugoties uz iestādes pilnvarojuma vai doto uzdevumu apjomu, nolemj ziņot par novērotajiem likumpārkāpumiem. 2. Aizsargājama informācija, kas identificē ziņotāju, var būt ne tikai tāda, kas tieši norāda uz identitāti (vārds, uzvārds, nosaukums), bet arī tāda, no kuras identitāte ir izsecināma noteiktajos apstākļos.

Lejupielādēt

18.06.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-139/2014

1. Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 5.punkts nav attiecināms uz jebkuru informāciju, kas ir saistīta ar konkursiem, eksāmeniem un citiem līdzīgiem notikumiem. Šīs normas jēga ir ierobežot vērtēšanas apstākļu pieejamību. Netiek aizsargāts pats notikums, bet gan šā notikuma ietvaros veiktā vērtēšana. 2. Ierobežotas pieejamības informācijas statuss var būt noteikts tādai informācijai, kas nepieciešama iestādes darba nodrošināšanai vai arī personas aizsardzībai. 3. Pieteikuma dokumenti uz izsludināto konkursu ir uzskatāmi par ierobežotas pieejamības informāciju, jo attiecas uz personu privāto dzīvi (ja vien sabiedrības interese uzzināt pretendentu vārdus nav lielāka par šo personu tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību).

Lejupielādēt

30.05.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-87/2014

Iesniegumu likuma 9.panta pirmās daļas un Administratīvā procesa likuma 54.panta otrās daļas mērķis ir nodrošināt, ka privātpersonas, kuras saskaras ar pārkāpumiem valsts iestāžu un tiesu darbībā, ziņotu par pārkāpumiem, nebaidoties no amatpersonu atriebības vai citas nelabvēlīgas ietekmes. Tādējādi iestāde, balstoties uz iepriekš minētajām tiesību normām, var neizpaust informāciju, kas identificē ziņotāju jeb trauksmes cēlāju. Turklāt jāņem vērā, ka informācija, kas identificē ziņotāju, var būt ne tikai tāda, kas tieši norāda uz identitāti (vārds, uzvārds, nosaukums), bet arī tāda, no kuras identitāte ir izsecināma.

Lejupielādēt

23.05.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-62/2014

Izmeklēšanas darbību metodes ir īpaša rakstura informācija, proti, attiecīgā informācija ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju un tā satur ziņas, kuras iespējams izmantot, lai mazinātu tiesībsargājošo iestāžu darbības efektivitāti, tādējādi nelabvēlīgi ietekmējot valsts un sabiedrības drošību. Informācija, ko satur izmeklēšanas darbību metodes, tiek principā aizsargāta, lai nodrošinātu sabiedrības intereses. Lai tiktu nodrošinātas personas tiesības uz aizstāvību, metožu pamatotība ir jākontrolē tiesai konkrētā kriminālprocesa ietvaros un metožu izsniegšana personām (jo īpaši pilnā apjomā) var būt pamatota tikai ar būtiskām sabiedrības interesēm.

Lejupielādēt

11.04.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-10/2014

1. Sabiedrība no ministrijas var sagaidīt, ka tā kontrolē valsts ieguldītās mantas un līdzekļu izmantošanas efektivitāti komercsabiedrībā, kurā tā ir kapitāla daļu turētāja. Tādējādi nav pieļaujams, ka ministrijas rīcībā nav informācijas par būtisku naudas vai materiālo līdzekļu apriti komercsabiedrībā. 2. Ministrijai, kas ir kapitāla daļu turētāja kapitālsabiedrībā, pēc privātpersonas lūguma ir pienākums lemt par komerciāla rakstura informācijas par valstij pilnībā vai daļēji piederošu kapitālsabiedrību izsniegšanu, ja pieprasītā informācija ir sabiedriski nozīmīga. 3. Sabiedriskais nozīmīgums ir vērtējams, ņemot vērā arī valsts kapitāla daļu īpatsvaru un vērtību, kā arī to, cik būtiski šo informāciju sabiedrībai ir iegūt. 4. Ja pieprasītā informācija ir sabiedriski nozīmīga, privātpersonai ir tiesības to saņemt, ja vien informācija nesatur komercnoslēpumu; komercnoslēpumu saturošu informāciju var saņemt, ja tās izsniegšanu paredz likums vai ja pieprasītā informācija skar būtisku sabiedrisku interesi un informācijas atklāšana ir samērojama ar iespējamo kaitējumu kapitālsabiedrības interesēm.

Lejupielādēt

05.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-996/2013

1. Ja personu ir iespējams pakļaut operatīvajai darbībai tādējādi, ka šai personai par to nekad nekļūst zināms, un līdz ar to šai darbībai paliekot neapstrīdamai, var tikt būtiski ierobežotas personas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību vai pat šīs tiesības liegtas pavisam. Taču nav pieņemams, ka šo tiesību baudīšana var tikt nepamatoti liegta tādēļ vien, ka persona par šo tiesību aizskārumu nezina. Tiklīdz personas informēšanu iespējams veikt, neapdraudot operatīvās darbības mērķus pēc tās pabeigšanas, iesaistītajām personām šai informācijai jābūt pieejamai. 2. Šobrīd personai nav cita ceļa, kā tiesiski iegūt informāciju par pret to vērstu operatīvo darbību, kā vien vērsties ar individuālu iesniegumu kompetentajā institūcijā. Tā kā likums neietver skaidru ierobežojumu personas tiesībām būt informētai par operatīvo darbību, un tā kā cilvēktiesību ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar likumu (turklāt noteiktam pietiekami skaidri), tad personai vispārīgi ir tiesības sagaidīt, ka uz tās informācijas pieprasījumu kompetentā iestāde atbild pēc būtības, ievērojot to, ka informācijas atklāšana pieļaujama, neapdraudot operatīvās darbības mērķus pēc tās pabeigšanas. 3. Fizisko personu datu aizsardzības likuma normas attiecībā uz operatīvās darbības rezultātā iegūto datu apstrādi var tikt piemērotas, ja tās nav pretrunā ar Operatīvās darbības likuma normām un ja to piemērošana ir savienojama ar operatīvās darbības jēgu un mērķi. 4. Operatīvās darbības likums paredz, ka uzraudzību pār operatīvās darbības subjekta rīcības atbilstību tiesību normām veic prokuratūra vai tiesa. Arī jautājumi par operatīvajai darbībai pakļauto personu datu aizsardzību un šo datu apstrādes tiesiskumu ir risināmi tādā pašā kārtībā - vēršoties prokuratūrā vai tiesā, tādējādi personu tiesību un tiesisko interešu aizsardzība operatīvās darbības kontekstā principā nav izslēgta no administratīvās tiesas kompetences. 5. Personas informētība par operatīvo darbību pat pēc šīs darbības pabeigšanas var būtiski apdraudēt mērķus, kuru dēļ darbība veikta. Tādēļ tiesai, izskatot lietu pēc būtības, ar lielu rūpību jāizturas pret šo informāciju visā procesa laikā. Līdz brīdim, kad tiek taisīts spriedums, persona ne tieši, ne netieši no tiesas rīcības vai izteikumiem, vai citiem apstākļiem procesa ietvaros nedrīkst noprast, vai pret šo personu jebkad tikusi veikta operatīvā darbība. Citastarp, atbilstoši jābūt formulētai arī sprieduma rezolutīvajai daļai. Šāda informācija personai drīkst būt pieejama vienīgi tad, kad rūpīgi izvērtēti visi apstākļi attiecībā uz šīs informācijas aktualitāti operatīvās darbības mērķu sasniegšanā un šā izvērtējuma rezultātā iespējams secināt, ka nav objektīvu tiesisku šķēršļu šīs informācijas izpaušanai.

Lejupielādēt

20.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-933/2013

Persona savas tiesības uz informāciju drīkst izmantot atbilstoši to būtībai, kas nozīmē arī godprātīgu to izmantošanu. Persona nevar prasīt, lai iestāde velta ievērojamus laika vai finansiālos resursus konkrētā jautājuma risināšanai tikai tāpēc, ka personai informācijas ieguve šķiet pārāk sarežģīta un laikietilpīga.

Lejupielādēt

26.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-327/2013 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

Ne Kriminālprocesa likums, ne citas speciālās tiesību normas neregulē personas tiesības saņemt informāciju no resoriskās pārbaudes materiāliem gadījumā, kad tās rezultātā ir pieņemts un stājies spēkā lēmums neuzsākt kriminālprocesu, proti, nav krimināllietas. Normatīvie akti regulē krimināllietas materiālu pieejamību. Ja atbilstoši minētajām tiesību normām pēc galīgā nolēmuma krimināllietā stāšanās spēkā informācija, kas saistās ar konkrētu tiesas lietu, ir pieejama saskaņā ar Informācijas atklātības likumu, tad vēl jo vairāk tas attiecas uz resoriskās pārbaudes materiāliem, kuru rezultātā pieņemts lēmums kriminālprocesu neuzsākt (Informācijas atklātības likuma 15.pants).

Lejupielādēt

27.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-312/2013

1. Tiesas kontrole (un no tā izrietošās sekas – tiesas process, spriedums, zaudējumu atlīdzināšana) elektroniskā veidā iesniegta informācijas pieprasījuma gadījumā ir pieļaujama tikai tad, ja persona ir identificējama, proti, parakstījusi iesniegumu ar elektronisko parakstu. 2. Iestādei, lai sniegtu informāciju, nav nepieciešama patiesā informācijas pieprasījuma (iesnieguma) iesniedzēja identificēšana. Savukārt vēršoties tiesā informācijas pieprasījuma (iesnieguma) iesniedzēja identificēšana ir būtiska, lai persona pierādītu savu tiesību aizskārumu.

Lejupielādēt

10.09.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-606/2012

1. Par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datu, kas ir sabiedrības leģitīmas intereses lokā, aizsardzība ir mazāka, nekā tā ir privāti nodarbinātai personai. Savukārt, ja dokumentos, kas satur pieprasīto informāciju, ietverti arī tādi dati par fizisko personu, kas nav saistāmi ar mērķi kontrolēt izdevumu izlietojumu (piemēram, privātās personas bankas konts, tālruņa numurs u.tml.), sniedzot pieprasīto informāciju, šie dati nav jāizpauž. Tādējādi tas, ka pieprasītā informācija attiecas uz vienas personas ienākumiem, nenozīmē, ka šo informāciju sabiedrības locekļi nevar izmantot, lai pārliecinātos, ka iestāde pareizi izlieto finanšu līdzekļus un vai šai vienai personai nepamatoti neizrāda īpašu labvēlību. 2. Ja komercdarbībā ir iesaistījusies valsts, Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmā daļa ir interpretējama tādējādi, ka informācija ir prasāma tieši valstij, nevis kapitālsabiedrībai. Šie argumenti attiecināmi arī uz citām publisko tiesību juridiskajām personām un to dibinātajām kapitālsabiedrībām.

Lejupielādēt

20.01.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-276/2012

Arodbiedrības tiesības saņemt informāciju par plānotajiem pasākumiem attiecībā uz restrukturizāciju un jebkādiem citiem pasākumiem, kas varētu skart darbinieku tiesības, ir Darba likuma 11.panta pirmajā daļā cita starpā paredzētās darbinieku pārstāvja tiesības. Šīs tiesības ir speciālās attiecībā pret vispārīgām personu tiesībām saņemt informāciju no valsts pārvaldes iestādēm, tādējādi tas, ka darba devējs ir valsts pārvaldes iestāde, nav pamats šo darba tiesību jautājumu izskatīt administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

15.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-272/2012

1. Iepretim vispārējam informācijas sniegšanas un tā tiesiskuma kontroles regulējumam, kas noteikts Informācijas atklātības likumā, attiecībā uz Satversmes aizsardzības biroju kā valsts drošības iestādi ir noteikta speciāla kārtība, kas ir būtiski atšķirīga. Atbilstoši tam atšķirīga ir gan pati informācijas sniegšanas kārtība, gan kontrole pār to. Valsts drošības iestāžu likuma un Satversmes aizsardzības biroja likuma normas noteic ierobežotu jautājumu loku, kas ir pakļauts tiesas kontrolei, vienlaikus paredzot ģenerālprokurora un viņa īpaši pilnvarotu prokuroru kompetenci Satversmes aizsardzības biroja darbības atbilstības likumiem uzraudzībā. Tādējādi Satversmes aizsardzības biroja darbība arī informācijas sniegšanas jautājumā nav pakļauta tiesas kontrolei. 2. Privātpersonas tiesību ierobežojums saņemt neklasificētu informāciju no Satversmes aizsardzības biroja un atšķirīgs kontroles mehānisms pār to nav nesamērīgs iepretim valsts drošības interesēm, kas ir galvenais biroja darbības mērķis un kam var kalpot attiecīgās informācijas nenodošana vispārējai zināšanai.

Lejupielādēt

17.01.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-135/2012 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

1. Jautājumiem, kas saistīti ar valsts noslēpumu tiesību normās ir paredzēta speciāla pārsūdzības kārtība. Iestādes lēmumu var pārsūdzēt Satversmes aizsardzības biroja direktoram, bet Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu – ģenerālprokuroram. Minēto amatpersonu kompetencē ir pārbaudīt iestādes atteikuma pamatotību izsniegt valsts noslēpumu saturošu informāciju, tostarp vērtēt, vai konkrētajai pieprasītajai informācijai pamatoti noteikts valsts noslēpuma statuss. 2. Tā kā valsts noslēpums nav ierobežotas pieejamības informācija Informācijas atklātības likuma izpratnē, un iestādes atteikumam sniegt informāciju, kas pamatots ar pieprasīto ziņu piederību valsts noslēpumam, tiesību normās ir noteikta speciāla pārsūdzības kārtība, tiesai nav pamata vērtēt, vai iestāde kādai informācijai pamatoti noteikusi valsts noslēpuma statusu vai arī tās statuss bija nosakāms, ievērojot Informācijas atklātības likumu.

Lejupielādēt

17.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-53/2012

1. Informācijas atklātības likums ir piemērojams gadījumā, kad persona, īstenojot savas tiesības uz informāciju, vēršas iestādē nolūkā iegūt kādus sev interesējošus datus. 2. Personas tiesības iegūt informāciju ir neierobežotas, ciktāl likums nenosaka pretējo, ikviens ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams iespējami šauri. 3. Informācija ir vispārpieejama, ja vien tā nav klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija. Tas nozīmē, ka personai nav jāpamato savas tiesības uz pieeju šai informācijai, bet šīs tiesības tiek prezumētas. 4. Likumdevējs par ierobežotas pieejamības informāciju ir atzinis tādu informāciju, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumīgajām interesēm. Tādējādi informācija var tikt atteikta tikai izņēmuma gadījumos un tikai šo atteikumu pamatojot

Lejupielādēt

10.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2012

1. Satversmes 104.panta jēga ir nevis tikai piešķirt personai tiesības izteikt savu viedokli, bet garantēt atgriezenisku reakciju no valsts. Tādējādi tiesību saņemt atbildi īstenošanai ir būtiski, ka personai šāda tiesība (un attiecīgi iestādei pienākums atbildēt) rodas tikai tādā gadījumā, ja persona patiešām šādu atbildi vēlas. Ja persona tikai izsaka savu viedokli par kādu jautājumu un norāda, ka tai atbilde nav nepieciešama, iestādei nav pienākuma uz šādu iesniegumu atbildēt. 2. Saeima ir viens no valsts varas orgāniem, tā īsteno likumdošanas funkciju valstī un tās darbība pamatā notiek, balstoties uz politiskiem apsvērumiem. Likumdevēja politisko darbību un lēmumus nevar pārbaudīt tiesā, jo tā vai cita izvēlētā politika nepakļaujas tiesību (tostarp labas pārvaldības tiesību principa) kritērijiem. 3. Saziņa ar savas valsts vēlētājiem un pilsoņiem ir deputāta politiskās darbības daļa, līdz ar to tās rīcības pareizības pārbaude nav tiesas ziņā. Tās pareizību un efektivitāti novērtē vēlētājs, izmantojot savas vēlēšanu tiesības.

Lejupielādēt

22.12.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-976/2011

1. Latvijas Republikas Satversmes 104.pants noteic tiesības uz atbildi uz iesniegumu pēc būtības, taču vienlaikus ietver norādi, ka persona var vērties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumu likumā paredzētajā veidā. Proti, Satversme norāda uz to, ka tas, kā tiesības uz atbildi ir īstenojamas, ir regulējams ar zemāku normatīvo aktu – likumu. 2. Indivīdam likums nepiešķir tiesības ar tiesas starpniecību panākt, ka amatpersona pauž savu subjektīvo attieksmi vai nostāju kādā jautājumā. Viedokļa izteikšanas pārbaude neietilpst tiesas kontroles kompetencē, tādējādi tiesa nevar ne uzlikt pienākumu sniegt viedokli, ne pārbaudīt, vai amatpersonai vispār ir viedoklis, kā arī, vai sniegtais viedoklis ir pareizs vai patiess.

Lejupielādēt

08.06.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-444/2011

1. Likumdevējs ir noteicis principus informācijas sniegšanā (ka vispārpieejama informācija, kas nav jāapstrādā, ir bez maksas; ka maksa nedrīkst pārsniegt informācijas papildu apstrādes izdevumus) un deleģējis Ministru kabinetu noteikt konkrētus maksas pakalpojumus un to apmēru. Līdz ar to atbilstoši vispārējam regulējumam informācijas sniegšanas jautājumos pašvaldībām nav tiesības noteikt maksu par informācijas sniegšanu. Ministru kabineta 2006.gada 21.novembra noteikumu „Noteikumi par informācijas sniegšanas maksas pakalpojumiem” Nr.940 2.punktā paredzētais attiecībā uz pašvaldību tiesībām noteikt maksu par informācijas sniegšanu ir ārpus Informācijas atklātības likuma 13.pantā ietvertā deleģējuma, kas vienlaikus arī nozīmē, ka norma šajā daļā nav spēkā. 2. Ministru kabineta 2006.gada 21.novembra noteikumu „Noteikumi par informācijas sniegšanas maksas pakalpojumiem”Nr.940 8.punkts piešķir iestādei tiesības pēc personas pamatota iesnieguma saņemšanas pieņemt lēmumu par maksas apmēra samazināšanu privātpersonām, kas nav minētas šo noteikumu 5. un 6.punktā. Iestāde, izvērtējot privātpersonas mantisko stāvokli un pieprasītās informācijas nepieciešamību, pieņem attiecīgu lēmumu. Tādējādi minētā norma piešķir iestādei tiesības lemt par maksas apmēra samazināšanu par informācijas sniegšanas pakalpojumu katrā konkrētā gadījumā. No minētās normas neizriet deleģējums iestādei noteikt konstantu maksu par tāda pakalpojuma sniegšanu, par ko maksas apmērs ir noteikts Ministru kabineta 2006.gada 21.novembra noteikumos „Noteikumi par informācijas sniegšanas maksas pakalpojumiem”Nr.940.

Lejupielādēt

26.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-421/2011

Tas, ka Latvijas Banka ir atvasināta publisko tiesību juridiskā persona, no informācijas pieejamības viedokļa nepadara to par sabiedrības leģitīmas intereses neskartu institūciju. Sabiedrībai ir leģitīma interese saņemt informāciju par Latvijas Bankas amatpersonu atalgojumu un sabiedrības tiesības uz šo informāciju ir lielākas nekā attiecīgo personu tiesības uz savas privātās dzīves neaizskaramību. Lai arī Latvijas Bankai ir noteikta augsta institucionālās un funkcionālās neatkarības pakāpe, tāpēc nevar uzskatīt, ka tā ir pilnīgi ārpus valsts sistēmas esoša institūcija.

Lejupielādēt

21.03.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-254/2011

1. Sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ir vispāratzīts Eiropas Savienības tiesību princips, kas ir saistīts ar valsts pārvaldes iestāžu darbības demokrātisko raksturu. Turklāt, lai padarītu iestāžu darbu atklātāku, jānodrošina ne tikai iestāžu sagatavoto dokumentu, bet arī saņemto dokumentu pieejamība. 2. Vienlaicīgi tiesības piekļūt informācijai ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem. Tomēr izņēmumi no šīm tiesībām ir interpretējami un piemērojami sašaurināti, lai netiktu radīti šķēršļi vispārējā principa piemērošanai. Ar to vien, ka dokuments ir saistīts ar interesēm, kuras aizsargā izņēmums, nepietiek, lai attaisnotu šī izņēmuma piemērošanu. Šādu piemērošanu principā var pamatot tikai tad, ja iestāde ir iepriekš novērtējusi, pirmkārt, vai iespēja iepazīties ar dokumentu var konkrēti un faktiski apdraudēt aizsargātas intereses, un, otrkārt, vai nepastāv primāras sabiedrības intereses, kas pamato konkrētā dokumenta izpaušanu. Turklāt riskam, ka tiks apdraudētas aizsargātās intereses, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam. Tādējādi iestādei, lai piemērotu izņēmumu, ir jāveic konkrēta pārbaude un tā ir jāatspoguļo lēmuma pamatojumā.

Lejupielādēt

12.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-221/2011

1. Komercdarbība ir viena no formām, kādā valsts var darboties. Apstāklis, ka valsts savai darbībai ir izvēlējusies komercdarbības formu, „neaizved” šo darbības jomu no sabiedrības interešu loka. Nav pamata savstarpēji nošķirt sabiedrības interesi par valsts darbību valsts pārvaldes uzdevumu veikšanā no sabiedrības intereses par valsts darbību privāto tiesību jomā. Tās abas ir vienlīdz leģitīmas, un interese par valsts darbību privāto tiesību jomā ir vērsta uz to pašu mērķu sasniegšanu kā interese par valsts pārvaldes funkciju veikšanu. 2. Iesniegumu likuma mērķis ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē. Ņemot vērā gan tiesību saņemt atbildi pēc būtības jēgu un ar to sasniedzamos mērķus, gan arī apstākli, ka komercdarbība ir viena no iespējamām valsts darbības formām, tas nozīmē, ka sabiedrības līdzdalība valsts pārvaldē neaprobežojas tikai ar valsts pārvaldes funkciju veikšanu, bet aptver arī citas darbības, kuras veic valsts pārvalde. 3. Informācijas atklātības likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Ja komercdarbībā ir iesaistījusies valsts, tad Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmā daļa ir interpretējama tādējādi, ka informācija ir prasāma tieši valstij, nevis kapitālsabiedrībai. 4. Saskaņā ar Iesniegumu likuma 10.panta otro daļu apstrīdama un pārsūdzama kā iestādes faktiskā rīcība ir neatbildēšana uz iesniegumu. Šī norma ietver arī gadījumus, kad persona iebilst saņemtās atbildes saturam tādā ziņā, ka uzskata, ka iestāde nav sniegusi atbildi uz uzdoto jautājumu, tādējādi, ja iestāde nav sniegusi atbildi pēc būtības, tad Iesniegumu likuma 10.panta otrās daļas izpratnē uzskatāms, ka iestāde nav atbildējusi uz iesniegumu.

Lejupielādēt

25.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-166/2011

1. Likuma „Par valsts noslēpumu” 4.panta ceturtā daļa noteic, ka ir aizliegta informācijas un citu par valsts noslēpumu atzīstamo objektu sarakstā iekļautās slepenās informācijas un objektu statusa un apjoma patvaļīga paplašināšana. Tādēļ nav pamata atzīt, ka informācija par to, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata ir piešķīrusi informācijai valsts noslēpuma statusu, arī ir valsts noslēpums. 2. Ministru kabineta 2004.gada 6.janvāra noteikumu Nr.21 „Valsts noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi” 53.punkts paredz, ka informācijas pieprasītājam sniedzams atteikuma pamatojums. Lai informācijas pieprasītājs varētu efektīvi izmantot apstrīdēšanas tiesības, tam ir jādara zināms, kad un uz kādu tiesību normu pamata un kāda institūcija ir noteikusi informācijai valsts noslēpuma statusu. Tikai tā informācijas pieprasītājs var gūt pārliecību, ka iestādes rīcība nav bijusi patvaļīga un ka pieprasītā informācija ietverta valsts noslēpuma objektu sarakstā, kā arī sagatavot argumentētu sūdzību augstākai iestādei.

Lejupielādēt

31.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2011

1. Personas vārds ir būtiska personas identitātes sastāvdaļa un tāpēc ietilpst tiesību uz privātās dzīves aizsardzību tvērumā. Līdz ar to likuma „Par policiju” 6.panta trešā daļa ir attiecināma uz gadījumu, kad policijas darbinieks atklāj plašākai sabiedrībai personas vārdu, kas kļuvis zināms saistībā ar dienesta pienākumu veikšanu. Minētās normas kontekstā nav nozīmes, kam tieši informācija tiek sniegta. Būtiski, ka informācija kļuvusi zināma ārpus policijas iestādēm. 2. Ne likuma „Par policiju” 6.panta trešā daļa, ne arī vispārējais regulējums Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 4.punktā nav absolūts. Citiem vārdiem, var būt gadījumi, kad arī ierobežotas pieejamības informāciju var izpaust, ja tam ir leģitīms mērķis un sabiedrības interese iegūt šo informāciju ir lielāka nekā personas tiesības uz attiecīgās informācijas neizpaušanu.

Lejupielādēt

14.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-511/2010

1. Ja atklātā procesā izskatītā lietā ir stājies spēkā tiesas galīgais nolēmums, šādas lietas materiāli ir ierobežotas pieejamības informācija. Personas lūgumu izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju iestādei jāvērtē atbilstoši Informācijas likuma noteikumiem. Tiesa, izsniedzot (vai atsakot izsniegt) informāciju saskaņā ar Informācijas atklātības likuma normām, rīkojas kā iestāde administratīvā procesa likuma izpratnē, un tās rīcība un lēmumi ir kontrolējami administratīvā procesa kārtībā. 2. Ja iestāde (tiesa) nesniedz prasīto informāciju, norādot, ka, lai informāciju saņemtu, ir jāizpilda nosacījums – jāsamaksā informācijas izsniegšanas izdevumi, tas vērtējams kā administratīvais akts ar nosacījumu (atteikums izsniegt informāciju, ja netiek izpildīts nosacījums). 3. Ja tiesas lietvedībā esošā lietā vēl nav stājies spēkā galīgais nolēmums, šādas lietas materiāli ir pieejami tikai tām personām, kurām šādas tiesības paredzētas procesuālajos likumos. Tiesnesis, izlemjot lūgumu par informācijas izsniegšanu no šādas lietas materiāliem, rīkojas tiesas spriešanas funkcijas ietvaros.

Lejupielādēt

20.04.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-386/2010

1. Brīvi iegūt informāciju, kas atrodas Valsts drošības komitejas dokumentos, persona var tikai par sevi, bet ne trešajām personām. Vispārpieejami ir tādi Valsts drošības komitejas dokumenti, kuros nav informācijas par konkrētām fiziskajām personām. 2. Kaut arī tiesības iegūt informāciju no Valsts drošības komitejas dokumentiem par trešajām personām ierobežo informācijas pieprasītāja tiesības uz informāciju (Latvijas Republikas Satversmes 100.pants), šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis (citu personu tiesību aizsardzība) un to nav iespējams sasniegt ar citiem personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tāpēc šāds ierobežojums ir attaisnojams.

Lejupielādēt

01.07.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-347/2010

1. Tiesības brīvi saņemt informāciju ietilpst tiesībās uz vārda brīvību (Latvijas Republikas Satversmes 100.pants). Tomēr tās nav absolūtas un tās var ierobežot. Izvērtējot, vai tiesības ierobežojums ir attaisnots, jāapsver, vai: 1) ierobežojums ir paredzēts likumā; 2) tas ir vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu un 3) ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā (ierobežojums ir sociāli nepieciešams un samērīgs). 2. Preses brīvība vārda brīvības kontekstā ir īpaša tā iemesla dēļ, ka presei demokrātiskā sabiedrībā ir svarīga loma. Lai gan prese nedrīkst pārkāpt noteiktas robežas attiecībā uz citu personu tiesību aizsardzību, tās uzdevums ir darīt zināmu informāciju un idejas par politiskiem jautājumiem, kā arī citām sabiedrību interesējošām tēmām, tas ir, pildīt sabiedrībā „sargsuņa” lomu. 3. Nodokļu maksātāju finanšu līdzekļu izlietojums demokrātiskā sabiedrībā neapšaubāmi ir sabiedrību interesējoša tēma, jo prēmijas valsts darbiniekiem un amatpersonām izmaksā no valsts budžeta līdzekļiem, kas veidojas no sabiedrības – nodokļu maksātāju – finanšu līdzekļiem. Šādas informācijas iegūšanai prese pilda savu „sargsuņa” lomu. 4. Iepretim preses brīvībai saņemt pieprasīto informāciju ir citu personu tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, kurā ietilpst arī dati par personas finanšu līdzekļiem. Tomēr sabiedrības interese zināt valsts darbiniekiem un amatpersonām izmaksāto prēmiju apmērus nav uzskatāma par vienkāršu ziņkāri, jo tā ir interese zināt savu kā nodokļu maksātāju naudas izlietojumu, kas ir leģitīma interese. Sabiedrības tiesības uzzināt minēto informāciju ir lielākas nekā šo personu tiesības uz datu aizsardzību.

Lejupielādēt

09.02.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-214/2010

1. Zvērinātam advokātam no objektīvajām tiesībām (Advokatūras likuma 48.pants) izriet tiesības prasīt informāciju no valsts un pašvaldību institūcijām sava klienta interesēs. Šī tiesību norma piešķir zvērinātiem advokātiem tiesības, kuru aizsardzību aizskāruma gadījumā advokāts ir tiesīgs prasīt administratīvajā tiesā. 2. Kaut arī zvērināts advokāts darbojas sava klienta, bet ne savās interesēs, no Advokatūras likuma 48.panta zvērinātam advokātam izriet patstāvīgas tiesības pašam izvēlēties piemērotākos līdzekļus un metodes, aizstāvot un pārstāvot juridisko palīdzību lūgušās personas tiesības un likumīgās intereses. Tādējādi gadījumos, kad tiek kavēta zvērinātam advokātam likumā paredzēto uzdevumu izpilde, advokātam ir tiesības pašam prasīt šo uzdevumu izpildi kavējošo šķēršļu novēršanu.

Lejupielādēt

06.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-193/2010

1. Ziņas par personas dzīvesvietu ir personas privātās dzīves sastāvdaļa. Šo datu nodošana trešajai personai neatkarīgi no nodotās informācijas tālākās izmantošanas aizskar attiecīgo personu privāto dzīvi un līdz ar to uzskatāma par privātās dzīves ierobežojumu Latvijas Republikas Satversmes 96.panta un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 8.panta izpratnē. 2. Personas datu – tostarp arī ziņu par dzīvesvietu – nodošana trešajai personai ir regulēta vairākos normatīvajos aktos, kuros noteikta arī kārtība, kas jāievēro, lai attiecīgos datus varētu saņemt trešā persona. Viens no gadījumiem, kad likums pieļauj datu izsniegšanu trešajai personai, ir tad, ja datu apstrāde nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, realizētu trešās personas likumiskās intereses. Tādējādi privātās dzīves ierobežojuma mērķis var būt citu personu aizsardzība. Tomēr, lai iestāde un tiesa varētu secināt, vai pieprasītie personas dati ir izsniedzami (vai datu subjekta privātās dzīves ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs), ir jānoskaidro, vai ar šo konkrēto ierobežojumu attiecīgo mērķi var sasniegt, vai nav citi līdzekļi, ar kuriem attiecīgais mērķis ir sasniedzams un vai ierobežojums attaisno iegūto labumu. 3. Ja zvērināts advokāts prasa iestādei ziņas par kādas personas dzīvesvietu, jo viņam šīs ziņas nepieciešamas juridiskās palīdzības sniegšanai citai personai, iestādei ir jāpārliecinās, vai advokātam šīs ziņas tiešām nepieciešamas klienta interešu aizsardzībai. 4. Sniedzot juridisko palīdzību, zvērināts advokāts ir tiesīgs vākt pierādījumus, arī pieprasot visus juridiskās palīdzības sniegšanai nepieciešamos dokumentus no valsts un pašvaldību institūcijām. Ja zvērinātam advokātam, sniedzot juridisko palīdzību civillietā, ir nepieciešams prasīt iestādei kādu informāciju, advokātam nav nepieciešams, pieprasot šo informāciju, iestādei iesniegt pilnvaru atbilstoši Administratīvā procesa likuma prasībām par pilnvarojuma noformēšanu. Zvērināta advokāta pilnvarojumu un tā apjomu, tostarp tiesības vākt juridiskās palīdzības sniegšanai nepieciešamos pierādījumus un ziņas šādos gadījumos apliecina orderis.

Lejupielādēt

14.12.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-916/2009

1. Iesniegumu likuma regulējums attiecas ne tikai uz valsts pārvaldes iestādēm, bet uz visiem Latvijas valsts orgāniem, arī Valsts Prezidentu, visām valsts varu īstenojošām institūcijām. 2. Neatkarīgi no tā, vai, atbildot uz iesniegumu, Valsts Prezidents īsteno valsts pārvaldes funkciju (uzskatāms par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē), viņa rīcība, neatbildot uz personas iesniegumu par tā kompetencē esošu jautājumu, ir faktiskā rīcība, kas pārbaudāma administratīvajā tiesā.

Lejupielādēt

20.08.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-573/2009

Iestādes atteikumu sniegt informāciju vai izpildīt informācijas pieprasījumu, kā arī faktisko rīcību, kas izpaudusies kā informācijas nesniegšana vai nepienācīga sniegšana, var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā un Senātā kā kasācijas instances tiesā (Informācijas atklātības likuma 15.panta pirmā daļa). Šī tiesību norma aptver visus jautājumus, kas saistīti ar informācijas sniegšanu – tostarp arī jautājumus par informācijas sniegšanas maksu. Tādējādi iestādes atteikums sniegt informāciju par pieteicēja norādīto maksu ir atzīstams par atteikumu izpildīt informācijas pieprasījumu, kas pārsūdzams divās tiesu instancēs.

Lejupielādēt

16.09.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-241/2009

1. Tiesības saņemt informāciju ir tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa. Tiesības vērsties iestādē ar iesniegumu un saņemt atbildi pēc būtības ir cieši saistītas ar tiesībām uz informāciju. 2. Personai no Informācijas atklātības likuma izriet tiesības prasīt no iestādes ne tikai tādu informāciju, kura ir iestādes rīcībā, bet arī tādu kas nav iestādes rīcībā, ja vien iestādei šī informācija ir jārada. Tiesību normas nosaka to, kādu informācija iestāde rada. Par informācijas radīšanu Informācijas atklātības likuma izpratnē nevar uzskatīt gadījumu, kad iestāde iegūst informāciju pārbaudes ietvaros no citas iestādes.

Lejupielādēt

26.09.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-525/2008

1. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā garantētajām tiesībām uz vārda brīvību vispārpieejamā informācija sniedzama ikvienam un neatkarīgi no iemesliem, kuru dēļ informācija prasīta. Ar jēdzienu ikviens minētās tiesību normas, kā arī attiecīgi Informācijas atklātības likuma izpratnē saprotama ikviena privātpersona, proti, ikviens pamattiesību (cilvēktiesību) subjekts. 2. Jebkurš cilvēks jeb fiziska persona ir privātpersona un līdz ar to pamattiesību subjekts. Tomēr fiziska persona, kura pilda valsts dienestu (ir publiskas personas amatpersona), ir arī valsts varas subjekts un jautājumos, kas attiecas uz valsts dienesta pildīšanu, uzstājas nevis kā privātpersona, bet kā valsts dienesta sastāvdaļa. Proti, amatpersonas funkciju izpildes ietvaros cilvēks neīsteno savas pamattiesības, bet īsteno valsts varu. Ievērojot, ka valsts nav pamattiesību subjekts, arī cilvēks jautājumos, kuros tas uzstājas kā valsts varas subjekts, nevar atsaukties uz pamattiesībām. 3. Lai izvērtētu, vai informācijas nesniegšana ir pārsūdzama administratīvā procesa kārtībā, izšķiroša nozīme piešķirama informācijas pieprasījumu saturam un starp informācijas pieprasītāju un iestādi pastāvošajām attiecībām - lietas apstākļiem pēc to satura, nevis formas. Proti, būtiski noskaidrot, vai persona informāciju prasījusi, īstenojot savas kā cilvēka pamattiesības saņemt informāciju, vai īstenojot savas kā valsts amatpersonas pilnvaras saņemt informāciju savu dienesta pienākumu veikšanai. Izšķiroša nozīme ir nevis tam, uz kādām tiesību normām persona savos informācijas pieprasījumos atsaukusies vai kā personas pieprasījumus vērtējusi iestāde, bet gan tam, kādu tiesisko attiecību ietvaros pēc būtības informācijas pieprasījumi izteikti. 4. Ja persona iestādei prasa informāciju kā valsts varas subjekts (amatpersona), īstenojot savas kā valsts amatpersonas pilnvaras saņemt informāciju savu dienesta pienākumu veikšanai, strīdi par pieprasītās informācijas nesniegšanu vai nepienācīgu sniegšanu nav pakļauti izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā. Minētais pamatojams ar to, ka administratīvais process aptver tikai attiecības starp valsts pārvaldi un privātpersonu, nevis attiecības valsts pārvaldes iekšienē. Savukārt, ja persona informāciju iestādei prasa kā privātpersona, īstenojot savas kā cilvēka pamattiesības saņemt informāciju, tad viņai vispārīgi būtu atzīstamas tiesības brīvi piekļūt vispārpieejamajai informācijai neatkarīgi no iemesliem, kuru dēļ viņa vēlas iegūt šo informāciju. Šādos gadījumos personas un iestādes strīds par informācijas nesniegšanu vai nepienācīgu sniegšanu ir pakļauts administratīvā procesa kontrolei. 5. Prasījums atzīt par prettiesisku iestādes atteikumu sniegt informāciju (vai iestādes rīcību, informāciju nesniedzot) un prasījums uzlikt iestādei pienākumu sniegt pieprasīto informāciju kopumā veido vienotu prasījumu par pienākuma uzlikšanu iestādei veikt noteiktu darbību – sniegt pieprasīto informāciju. Līdz ar to šādos gadījumos prasījums atzīt par prettiesisku informācijas nesniegšanu nav vērtējams kā patstāvīgs prasījums, līdzīgi kā prasījums atcelt nelabvēlīgu administratīvo aktu nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets, ja prasījums ir par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Lejupielādēt

08.06.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-194/2007

1. Tiesības saņemt informāciju ir garantētas Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa. Tiesības uz informāciju ietvertas arī Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos – Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Šīs tiesības ietvertas arī Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. 2. Latvijas Republikas Satversmes 100.panta tvērumā ietilpst cilvēka tiesības uz informāciju plašākā nozīmē – proti, ne tikai saņemt valsts sniegto informāciju, bet arī to aktīvi meklēt (aktīvi pieprasīt). 3. Tiesības uz informāciju kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa neatņemami ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Proti, caur tiesību uz informāciju īstenošanu ir panākams, lai valsts pārvalde būtu atklāta, pieejama un tās darbība – pārskatāma. Tiesību uz informāciju īstenošanas rezultātā sabiedrība var pārliecināties, vai valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Turklāt informācijas saņemšana ir galvenais priekšnosacījums, lai persona varētu īstenot savas tiesības šo informāciju izplatīt un paust par to (vai, ņemot to vērā) savu viedokli. 4. Latvijas Republikas Satversmes 104.pantā garantētās tiesības ikvienam likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādē ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības ir cieši saistītas ar tiesībām uz informāciju. Tās tāpat kā tiesības uz informāciju tiek īstenotas uz personas iniciatīvas pamata, vēršoties pie valsts kāda tai interesējoša jautājuma noskaidrošanai, un faktiski sasniedz tos pašus mērķus. Valsts pienākums atbilstoši šai konstitucionālajai normai ir likumā noteiktā kārtībā sniegt atbildi, kurā ir izvērtēti uzdotie jautājumi un tie motivēti atbildēti. 5. Cilvēktiesību piemērošanā būtiski ir panākt taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un katra atsevišķa indivīda tiesību aizsardzību. Nenoliedzot ikvienas personas tiesības uz informāciju un tiesības saņemt atbildi pēc būtības un šo tiesību nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, nedrīkst aizmirst arī privātpersonām esošos pienākumus. Katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību, kurā tikai ir iespējama viņa personības brīva un pilnīga attīstība. Fundamentāls princips ir tāds, ka persona savas tiesības drīkst izmantot atbilstoši to būtībai, kas nozīmē arī godprātīgu to izmantošanu. Proti, cilvēktiesības nevar tikt izmantotas, lai būtībā vērstos pret cilvēktiesību sargājošajām demokrātiskas valsts vērtībām. 6. Ja persona nepamatoti ar saviem informācijas pieprasījumiem vai iesniegumiem sniegt atbildi pēc būtības prasa pārmērīgus resursus no valsts puses, tas līdz ar to nepamatoti ierobežo citu personu tiesības saņemt informāciju vai atbildi pēc būtības, jo valsts nespēj pienācīgi tos izskatīt. 7. Tiesību ļaunprātīga izmantošana, apzināti darbojoties pretēji cilvēktiesību būtībai, nav konstitucionāli aizsargājama. Nevienam nav pieļaujams izmantot tam garantētās cilvēktiesības, lai vājinātu vai grautu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības.

Lejupielādēt

17.08.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-395/2006

1. Tulkojot Informācijas atklātības likuma tiesību normas, kas noteic informācijas pieprasījuma formālos priekšnosacījumus, kopsakarā ar minētā likuma mērķi, tiesību normām, kas noteic jebkuras personas tiesības saņemt vispārpieejamu informāciju, atzīstams, ka informācijas pieprasījuma formālie priekšnosacījumi ir noteikti, lai nodrošinātu pieprasītās informācijas nosūtīšanu informācijas pieprasītājam, nevis lai formālu iemeslu dēļ ierobežot tiesības saņemt informāciju. Tādējādi, vēršoties iestādē ar informācijas pieprasījumu, tam nav jāpievieno dokumenti, kas apliecina personas pilnvarojumu pārstāvēt pieprasījuma iesniedzēju un informācijas pieprasījuma iesniegšanai nav piemērojami Administratīvā procesa likuma 38.pantā izvirzītie kritēriji, jo tie neatbilst informācijas atklātības principa mērķiem. 2. Iespējamās nepilnības, noformējot informācijas pieprasījumu, nerada pamatu secinājumam, ka persona nav vērsusies iestādē ar informācijas pieprasījumu.

Lejupielādēt

12.04.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-152/2005

1. Lai tiesā vērstos ar 184.panta 3.punktā paredzēto pieteikumu, jāpastāv šādiem priekšnoteikumiem: (i) no ārējā normatīvā akta tieši (ex lege) izriet kādas tiesiskās attiecības, (ii) šīs attiecības ir publiski tiesiskas, (iii) šīs attiecības ir konkrētas, (iv) ir neskaidrība par šo tiesisko attiecību pastāvēšanu vai nav skaidrs to saturs, (v) attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams realizēt ar pieteikumu par administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Papildus priekšnoteikums ir tas, ka personai jāpastāv subjektīvajām tiesībām vai subjektīvajai interesei. 2. Neatbildēšana uz iesniegumu par faktisko rīcību uzskatāma tikai tad, ja atbildēšanas gadījumā nav jāizdod administratīvais akts. Ja atbildēšanas gadījumā būtu izdots administratīvais akts, tad tiesā šis pieteikums jāpārbauda kā pieteikums par administratīvā akta izdošanu, nevis faktisko rīcību, ja vien tiesā pieteikums par šādu faktisko rīcību jau nav pieņemts citā lietā.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

TIESĪBAS UZ INFORMĀCIJU UN UZ ATBILDI PĒC BŪTĪBAS