Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi

17.01.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-343/2022

1. Bērna vārds un uzvārds ir bērna privātās un ģimenes dzīves sastāvdaļa. Tas ir gan personas identifikācijas veids, gan norāda uz saikni ar konkrētu ģimeni. Tāpēc bērna vārdu un uzvārdu patvaļīgi nevar grozīt ne bērna vecāki, ne valsts institūcijas. Likums paredz, ka arī pēc bērna reģistrācijas var mainīt bērna uzvārdu, ja vecāki par to vienojas. Otra vecāka piekrišana ir nepieciešama, lai šis bērna privātās un ģimenes dzīves jautājums tiktu izspriests starp abiem vecākiem. Otra vecāka piekrišana ir jāsaņem arī tad, ja vienam vecākam ir nodibināta atsevišķa aizgādība, jo bērna uzvārda noteikšana ir jautājums, kas tiek risināts bērna izcelšanās noteikšanas ietvaros, nevis kā vecāku aizgādības jautājums. Vecāku domstarpību gadījumā jautājumu par bērna uzvārda maiņu izlemj bāriņtiesa. 2. Tiesai, pārbaudot bāriņtiesas lēmuma tiesiskumu, ar kuru izšķirts jautājums par bērna uzvārdu, apstākļi jāvērtē plašā kontekstā – cik ciešas attiecības bērnam ir izveidojušās ar ģimeni, kurā bērns dzīvo, vai bērns sevi identificē ar šo ģimeni, kāda ir bērna psiholoģiskā piesaiste konkrētajai ģimenei un citi tamlīdzīgi apstākļi. Tāpat tiesai, lai izsvērtu bērna saikni ar otru vecāku, ir jāvērtē apstākļi, kas par to liecina: kādas ir bērna attiecības ar otru vecāku, kā tās veidojušās ilgtermiņā, cik ilgi bērns pirms tam ir dzīvojis kopā ar otru vecāku, kāda ir bērna emocionālā piesaiste vecākam. Izvērtējuma procesā jālīdzsvaro bērna intereses gan no esošās bērna ģimenes dzīves, gan no bērna ģimenes dzīves viedokļa ar bioloģisko tēvu. Apstāklis, ka bērns turpina izmantot kopīgo uzvārdu, ir ārējā pazīme vecāka un bērna turpinātām attiecībām. Šādā gadījumā bērna uzvārda maiņa, īpaši, ja vecākam radušās problēmas saskarsmes tiesību īstenošanā, var vēl vairāk vājināt vecāka un bērna ģimenes saites. Šī iejaukšanās ģimenes dzīvē var tikt attaisnota, ja uzvārda maiņa atbilst bērna labklājībai un labākajām interesēm.

Lejupielādēt

22.03.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-83/2021

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 28.panta otrā daļa nosaka, ka cietuma administrācija var veikt ieslodzītās personas korespondences kontroli, proti, šai kontrolei ir leģitīms mērķis, sabiedrības drošības un citu cilvēku aizsardzība, un kontroles veikšana ir noteikta ar likumu. Tomēr pirms veikt korespondences kontroli, atbildīgajai amatpersonai, kas to veiks, ir jāveic individuālo apstākļu izvērtējums un apcietinātā korespondenci jāpārbauda tad, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu risku, ka var tikt aizskartas citu cilvēku tiesības vai apdraudēta sabiedrības drošība. Pārbaudes intensitāte un veids var būt atkarīgs no dažādiem apstākļiem, tostarp no personas atrašanās apcietinājumā ilguma un pašas apcietinātās personas uzvedības ieslodzījuma vietā. Proti, korespondences kontroles veikšana visā apcietinājuma laikā bez individuālu apstākļu izvērtējuma un citu cilvēka tiesību vai sabiedrības drošības apdraudējuma konstatēšanas, neatbilst Satversmes 96.pantam. Tiesai saņemot pieteikumu par faktiskās rīcības – korespondences kontroli – ir jāvērtē, vai iestāde kontroli ir veikusi tādā apmērā, kāds bijis nepieciešams un vai pirms tās veikšanas ir ņemti vērā individuālie apstākļi, apcietinātā personība un uzvedība, kā arī vai tās mērķis tiešām ir bijis novērst citu cilvēku vai sabiedrības drošības apdraudējumu.

Lejupielādēt

07.07.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-2/2021

Lejupielādēt

21.01.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[B1]/2021 un tiesneša Valtera Poķa atsevišķās domas

1. Satversmes 110.panta pirmais teikums kopsakarā ar cilvēka cieņas principu nosaka valstij juridisku pienākumu nodrošināt viena dzimuma pāra ģimenes attiecību juridisku atzīšanu. Vienlaikus likumdevējs var tiesībpolitiski izšķirties, kādā veidā tas vēlas regulēt viena dzimuma pāra ģimenes attiecību juridisku nostiprināšanu. Proti, likumdevējs var izšķirties viena dzimuma pāru veidoto ģimeņu juridisko atzīšanu regulēt kā civilstāvokļa akta reģistrāciju Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likumā vai arī izvēlēties kādā citā likumā paredzēt citu mehānismu šo attiecību atzīšanai. Līdz ar to Administratīvās tiesas nevar uzlikt pienākumu dzimtsarakstu nodaļai reģistrēt konkrētu personu ģimenes attiecības kā civilstāvokļa aktu. 2. Latvijā kā tiesiskā un demokrātiskā valstī Satversme ir viens no tiesību avotiem, kas satur vispārsaistošas tiesību normas. Līdz ar to Satversme nav tikai deklaratīva rakstura dokuments, tā rada dažādiem subjektiem konkrētas tiesības un pienākumus. Tas attiecas arī uz Satversmē ietvertajām pamattiesībām. Tas nozīmē arī to, ka persona savas Satversmē noteiktās tiesības var aizstāvēt tiesā. Turklāt, vēršoties tiesā, persona var atsaukties tieši uz Satversmi un prasīt piemērot to. 3.Konkretizējoša tiesiskā regulējuma neesības gadījumā tiesību piemērotājam, tostarp tiesai, ir pienākums nodrošināt Satversmes un cilvēktiesību efektīvu īstenošanu. Proti, lai nodrošinātu Satversmes normu efektīvu īstenošanu un nepieļautu, ka Satversme kļūst tikai par deklaratīva rakstura dokumentu, tiesību piemērotājam (arī tiesām) ir pienākums novērst likuma nepilnību, ja vien to iespējams izdarīt ar juridiskām metodēm un no tām izrietošiem juridiskiem argumentiem. Tas nozīmē, ka tiesību piemērotājam risinājums jāmeklē visā tiesību sistēmā, tostarp tieši piemērojot gan Satversmi, gan vispārējos tiesību principus. 4. Tiesiskās attiecības starp ģimenes locekļiem ir privāttiesiskas, līdz ar to Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punktā minētais pieteikuma priekšmets (konstatēšanas pieteikums) nav tieši piemērojams, lai konstatētu tiesisko attiecību pastāvēšanu starp ģimenes locekļiem. Tomēr akts, ar kuru valsts atzīst kādas attiecības par ģimenes attiecībām un tās juridiski nostiprina, ir publiski tiesisks. Līdz ar to situācijā, kad nav izveidots speciāls mehānisms šādu ģimenes attiecību publiski tiesiskai atzīšanai un nostiprināšanai, ir iespējams pēc analoģijas piemērot Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punktu un 256.pantu un uzskatīt, ka ir iesniegts konstatēšanas pieteikumus. Tiesai, izskatot šādu pieteikumu, būtu jākonstatē, vai personu attiecības ir atzīstamas par ģimenes attiecībām Satversmes 110.panta izpratnē. Izskatot šādu pieteikumu, izšķirošs ir tas, ka divas pilngadīgas personas brīvi ir paudušas gribu uzturēt ģimenes attiecības. Šāds risinājums personām nodrošinātu tikai vienas no Satversmes 110.panta un cilvēka cieņas principa izrietošas tiesības īstenošanu, līdz ar to nezūd vajadzība pēc likumdevēja pieņemta šo jautājumu tiesiskā regulējuma, kas būtu balstīts gan uz juridiskiem, gan tiesībpolitiskiem apsvērumiem.

Lejupielādēt

2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-[B]/2021

Lejupielādēt

27.08.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1205/2020

1. Pieņemot likumu „Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā”, likumdevējs attiecībā uz operatīvās darbības ietvaros veiktu datu apstrādi ir vēlējies noteikt īpašu kontroles kārtību – ārpus vispārīgās ar personas datu apstrādi saistītās kārtības. 2. Operatīvo darbību regulējošos normatīvajos aktos nav noteikta atsevišķa kārtība tieši sūdzību saistībā ar datu par personu vākšanu operatīvās darbības ietvaros izskatīšanai. Tomēr Operatīvās darbības likumā ir noteikta vispārīga kārtība, kādā persona var iebilst pret operatīvās darbības ietvaros pieļautiem personas likumīgo tiesību un brīvību pārkāpumiem, tāpēc, ievērojot likuma „Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā” 10.panta piektajā daļā norādīto, šo kārtību ir pamats piemērot arī gadījumiem, kad persona vēlas uzzināt informāciju par pret sevi vērstu operatīvo darbību. 3. Personas informēšana par operatīvās darbības pasākumiem ir pieļaujama pie konkrētiem nosacījumiem, kuru iestāšanās konstatēšana un uzraudzība pēc jēgas ir operatīvās darbības subjektu, kriminālprocesa virzītāja un prokuratūras kompetencē. Tāpēc iesniegumu izskatīšana par informācijas par operatīvās darbības pasākumu veikšanu sniegšanu ir īpaši nozīmēta prokurora un pēc tam ģenerālprokurora kompetencē. Personas sūdzība saistībā ar operatīvās darbības veikšanu nekļūst par piekritīgu administratīvajai tiesai tikai tāpēc vien, ka persona ar attiecīgo sūdzību neizvirza konkrētus iebildumus pret operatīvās darbības pasākumiem, bet ir vienīgi vēlējusies noskaidrot, vai konkrētas iestādes pret to ir veikušas operatīvās darbības pasākumus, proti, vai operatīvās darbības subjekti operatīvās darbības pasākumu ietvaros ir vākuši (apstrādājuši) datus par attiecīgo personu. Personas informēšana par to, ka pret personu ir veikti operatīvās darbības pasākumi, atsevišķās situācijās var būtiski apdraudēt vai pat izslēgt operatīvās darbības uzdevumu īstenošanu un mērķu sasniegšanu un būt pilnīgi nesavienojama ar operatīvās darbības būtību. Tādējādi vērtējums par to, vai personai ir atklājama informācija par to, vai pret attiecīgo personu ir veikti operatīvās darbības pasākumi, ir nesaraujami saistīts ar vērtējumu par konkrēto operatīvās darbības pasākumu jēgu, mērķi un nepieciešamību, kas nav administratīvās tiesas kontrolei pakļauts jautājums.

Lejupielādēt

15.06.2020. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-669/2020

Informācija par iespējamu vārda vai uzvārda maiņu ir ļoti personiski dati, kuru atklāšanai sabiedrības interesēs nepieciešams dziļāks pamatojums. Interese varētu būt uzskatāma par sabiedriski nozīmīgu, ja iespējamā iepriekšējā vārda vai uzvārda izpaušana ir būtiska, lai sabiedrība uzzinātu, piemēram, par kādu politiķa rīcību, par kuru sabiedrībai ir svarīgi zināt, jo tā raksturo attiecīgo politiķi (kas ir nozīmīgi tās sabiedriski politiskajai darbībai) vai identificē viņu kādas rīcības kontekstā. Šādā gadījumā var runāt par to, ka sabiedrības interese zināt kādas sabiedriski vai politiski zināmas personas, iespējams, iepriekšējo vārdu vai uzvārdu, ir lielāka, nekā attiecīgās personas tiesības attiecīgās ziņas neizpaust.

Lejupielādēt

15.06.2020. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-669/2020

Personas politiķa statuss prasa lielāku toleranci pret sabiedrības interesi uzzināt dažādus, arī privāta rakstura, datus. Tomēr politiķim ir privātā dzīves daļa, kuru tas leģitīmi var neizpaust plašākai sabiedrībai, ja to nevēlas. Tāpat politiķa tolerance nav bezizmēra, sabiedrībai (arī žurnālistiem) ir jānorāda iemesls (jeb leģitīms mērķis), kāpēc viena vai otra privātās dzīves fakta atklāšana sabiedrībai ir nozīmīga. Iemesls nevar būt vienīgi „plika” ziņkāre. Satversmes 96.panta piemērošanas kontekstā arguments, ka par politiķi ir jāzina viss, arī liecina par ziņkāri, tomēr šāda veida interese netiek konstitucionāli aizsargāta. Fakts, ka politiķis kādreiz ir teicis nepatiesību, pats par sevi ir būtisks, un tā atklāšana var tikt uzskatīta par leģitīmu sabiedrības interesi.

Lejupielādēt

31.01.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-606/2020

Vecvecāka un mazbērna saskarsmi, it īpaši, ja vecvecāks ar mazbērnu ir ilgstoši dzīvojuši kopā, aizsargā tiesības uz ģimenes dzīvi. Vecvecākam liedzot saskarsmi ar mazbērnu laikā, kad viņš atrodas ārpusģimenes aprūpē, tiek aizskartas starp bērnu un vecvecāku izveidojušās ģimeniskās attiecības.

Lejupielādēt

15.06.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-239/2020

1. Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, proti, vecākiem ir tiesības un pienākums uzturēt bērnu, t.i., nodrošināt ēdināšanu, apģērbu, mājokli un veselības aprūpi, kā arī bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu. Tādējādi vecāku tiesību un pienākumu apjomā ietilpst arī tiesības noteikt bērna uzturu. Turklāt uzturam jābūt atbilstošam, proti, tādam, kas nodrošina bērna pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. 2. No tiesību viedokļa jautājumu par veģetāru uzturu var apsvērt tiesību uz privāto dzīvi un cilvēka apziņas brīvības kontekstā, tāpēc būtiski ir konkrētās lietas apstākļi, lai identificētu piemērojamo tiesību attiecīgās lietas kontekstā.

Lejupielādēt

21.04.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-214/2020

Lejupielādēt

30.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-166/2020

Tā kā mirušas personas audu paraugu izpētes rezultātā ir iespējams iegūt informāciju ne tikai par mirušo personu, bet arī par tās tuviniekiem, piemēram, par iedzimtām ģenētiskām saslimšanām vai predispozīciju uz noteiktām saslimšanām, radniecību, etnisko izcelsmi un citu informāciju, tad šādu audu paraugu glabāšana ierobežo arī tuvinieku tiesības uz privātās dzīvi.

Lejupielādēt

30.09.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-166/2020

Personas audu paraugi kā daļa no cilvēka ķermeņa ir aptverti ar privātās dzīves jēdzienu un tiesības kontrolēt rīcību ar tiem, tostarp to glabāšanu, ietilpst tiesību uz privāto dzīvi tvērumā.

Lejupielādēt

31.01.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-34/2020

Valstij no Satversmes 110.panta izriet pienākums nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību. Gadījumos, kad starp bērnu un pieaugušo izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, valstij jānodrošina to juridiska aizsardzība tādā veidā, lai, bērnam integrējoties ģimenē, šīs attiecības arī turpmāk varētu attīstīties, vienlaikus ievērojot bērna vislabākās intereses. Valstij ir pienākums nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību, citstarp izveidojot adopcijas tiesisko ietvaru un tādā veidā nosakot ģimenes tiesisko attiecību pamatus. Tādā veidā valsts īpaši palīdz bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī nodrošina juridisko aizsardzību tām ģimenēm, kuru pamatā ir pieaugušā un viņa laulātās personas bērna faktiskas ģimenes attiecības.

Lejupielādēt

06.03.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-530/2018

Lejupielādēt

16.04.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-528/2018

1. Iztulkojot Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā ietvertās normas, jārespektē tiesības uz privāto dzīvi un cilvēka cieņu. Ņemot vērā to, ka personas vārda un uzvārda maiņa ir saistīta ar personas identitātes izjūtu, kas dažādu apstākļu dēļ var mainīties, pret šo personai nozīmīgo un sensitīvo jautājumu jāizturas ar cieņu. Tāpēc iestādei un tiesai ir jānoskaidro fakti un jāpārliecinās, ka persona ar nopietnību izturas pret savu identitāti un pastāv tādi apstākļi, kuru rezultātā personas identitātes izjūta varētu būt mainījusies. 2. Piemērojot Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā ietvertās normas, primārs ir personas viedoklis par viņas identitāti un apsvērumi par nepieciešamību mainīt vārdu un uzvārdu nolūkā izkopt savu identitāti. Par personas identitātes maiņu liecina personas dzīvesveida, profesijas, reliģiskās piederības, sociālā statusa maiņa, kā arī citi apstākļi. Personai nav jāpierāda ar konkrētiem pierādījumiem, ka viņas identitāte ir mainījusies, bet jāsniedz apsvērumi par apstākļiem, kuri mainījuši identitātes izjūtu un paštēlu. Ja no personas sniegtajiem apsvērumiem nav gūstams apstiprinājums tam, ka ir apstākļi, kas mainījuši personas identitātes izjūtu, tad jālūdz tie precizēt, jo cilvēka cieņa prasa neapšaubīt personas pārliecību par savu paštēlu. 3. Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā izsmeļoši ir uzskaitīti visi iemesli, kādus likumdevējs atzinis par tiesisku pamatu, lai mainītu personas vārdu un uzvārdu. Tādējādi, no vienas puses, likumdevējs ir paredzējis tiesības personai mainīt vārdu vai uzvārdu, bet, no otras puses, ierobežojis šīs tiesības, likumā nosakot situācijas, kurās personai ir tiesības mainīt vārdu vai uzvārdu. Tomēr tiesībām mainīt vārdu un uzvārdu noteiktie ierobežojumi ir interpretējami un piemērojami iespējami šauri. 4. Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma 2.panta pirmās daļas 1.punktā lietotais vārds „apgrūtina” ir kritērijs, kas palīdz nošķirt to, vai personas vārds un uzvārds ir tāds, kas personai saskarsmē ar citiem cilvēkiem rada emocionālu vai psiholoģisku slogu (diskomfortu), proti, apgrūtina tās ieļaušanos sabiedrībā. Apgrūtināt ieļaušanos sabiedrībā var gan vārds, gan uzvārds, kā arī abi personvārdi kopā. 5. Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma 2.panta pirmās daļas 1.punkts aptver arī gadījumu, kad persona vēlas norobežoties no savas ģimenes vai dzimtas identitātes. 6. Izvērtējot uzvārda maiņas pieļaujamību, ir jāņem vērā arī apsvērumi par ģimenes un dzimtas identitāti. Ņemot vērā uzvārda kā personvārda nozīmi personas piederības noteikšanai konkrētai ģimenei un dzimtai, uz personas tiesībām mainīt uzvārdu būtu jāraugās ne tikai no personas tiesību aizsardzības viedokļa, bet arī no citu cilvēku tiesību aizsardzības, kas šajā gadījumā ir unikālu ģimenes un dzimtas uzvārdu kā identitātes elementu aizsardzība. Līdz ar to, vērtējot uzvārda maiņas pieļaujamību, ir jālīdzsvaro personas un citu cilvēku (sabiedrības) intereses. 7. Vārda un uzvārda maiņas gadījumā izvēlētajam personvārdam ir jāatbilst latviešu valodas prasībām.

Lejupielādēt

31.10.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-20/2018

1. Tiesai, izskatot pieteikumu par faktiskās rīcības veikšanu, līdzīgi kā gadījumā, kad tiek skatīts pieteikums par administratīvā akta izdošanu, pašai jāpārbauda tas, vai personai pienākas tas labums, kuru tā tiesas ceļā lūdz. Tas, ka persona kādus konkrētus dokumentus nav pievienojusi informācijas pieprasījumam iestādē, pats par sevi nav pietiekami, lai tiesa atzītu, ka informācijas pieprasījums nav pamatots (ir šaubas par pamatojumā norādītās informācijas patiesumu). Tiesai vispirms jānovērtē, vai konkrētajā gadījumā ir objektīvs pamats šaubām par informācijas pieprasījumā norādītā pamatojuma patiesumu, un, ja šādas šaubas ir, tad jādod norādes personai par pierādījumu, kas apliecina personas norādīto pamatojumu, iesniegšanas nepieciešamību. 2. Vērtējot, vai personas informācijas pieprasījums uzskatāms par pietiekami pamatotu, tiesai jāņem vērā, ka nav pieļaujams pārlieku formāli uzlūkot Ministru kabineta 2011.gada 15.februāra noteikumu Nr. 130 „Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanas kārtība” 8.4.1.apakšpunkta normu, kas noteic, ka informācijas pieprasījumam jāpievieno dokumenti, kas apliecina pieprasījumā norādīto pamatojumu. Šīs normas mērķis ir nodrošināt iespēju iestādei pārliecināties par to, vai pieprasījumā norādītā informācija ir patiesa, lai pienācīgi konstatētu, kura persona un kādiem tieši mērķiem vēlas saņemt pieprasīto informāciju. Līdz ar to konkrētu dokumentu pieprasīšana būtu adekvāta vienīgi tad, ja ir pamats šaubām par informācijas pieprasījumā norādītā pamatojuma patiesumu.

Lejupielādēt

04.10.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-424/2017

Tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpums saistībā ar personvārda atveidi parasti nav konstatējams, ja personvārda atveide personai nav radījusi pietiekami nopietnas grūtības, personvārds pēc atveides nav ieguvis kādu nepatīkamu nozīmi vai arī nepastāv citi būtiski apstākļi, piemēram, valsts ilgstoši atļāvusi personai lietot tās personvārdu viņai vēlamajā formā.

Lejupielādēt

29.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-349/2017

1. Valstij mātes tiesību uz privāto dzīvi ievērošanā ir pienākums nodrošināt tādu tiesisko un institucionālo vidi, kurā mātei netiek liegta ārstniecības palīdzība mājdzemdībās. Tas ir, ka tiesiskajam regulējumam ir jābūt skaidram un personai faktiski jāvar izvēlēties mājdzemdības, kurās persona var rēķināties ar ārstniecības personāla asistēšanu personas izvēlētajā dzemdību vietā, nevis ka valsts piemēro kādas tiešas vai netiešas sankcijas, sodus ārstniecības personāla iesaistei. 2. Tiesiskais regulējums paredz sievietēm iespēju izvēlēties plānotas dzemdības kā stacionārā, tā ārpus tā. Tā kā abos gadījumos sievietes var izvēlēties apstākļus, kādos dzimt bērnam, turklāt saņemot kvalificētu ārstniecības palīdzību, tiesības uz privāto dzīvi netiek ierobežotas. 3. Valsts ar tiesisko regulējumu ir garantējusi bezmaksas dzemdībpalīdzības saņemšanu, un valsts ir izveidojusi visām personām pieejamu sistēmu šīs bezmaksas dzemdībpalīdzības pakalpojumu saņemšanai noteiktā vietā un veidā. Valstij nav pienākuma garantēt dzemdībpalīdzības pakalpojumu apmaksu kādā citā personai vēlamā vietā un veidā ārpus minētās sistēmas.

Lejupielādēt

22.02.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-276/2017

Lejupielādēt

19.05.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1002/2016

1. Drošības policija, iekļaujot personu publiskā pārskatā kā valsts konstitucionālās iekārtas drošībai riskantu personu, rīkojas publisko tiesību jomā (izpildot valsts pārvaldes funkciju – īstenojot politiku valsts drošības jomā) kā valsts pārvaldes iestāde, uz kuru neattiecas valsts drošības iestāžu speciālais uzraudzības regulējums, un šāda rīcība ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, kuru rezultātā personai var rasties tiesisko interešu aizskārums. Šāda rīcība atbilstoši Administratīvā procesa likuma 89.pantam ir atzīstama par iestādes faktisko rīcību, kas pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā. 2. Personas iekļaušana Drošības policijas darbības pārskatā ir personas darbības ietekmes vērtējums valsts drošībai. Iestādes vērtējumu tiesa saturiski nevar pārbaudīt, jo tas tiek izdarīts iestādes novērtējuma brīvības ietvaros. Tiesas kontrole sniedzas vienīgi pār to, vai iestāde nav pieļāvusi procesuālus pārkāpumus, novērtējot personu.

Lejupielādēt

08.04.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-15/2016

1. Personas datu apstrāde ir pieļaujama, ja tā ir pamatota ar kādu no Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.pantā noteiktajiem pamatiem un atbilst datu apstrādes kvalitātes prasībām, tostarp ir tiesiska un godprātīga, tiek veikta atbilstoši paredzētajam mērķim un nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai nepieciešamo apjomu. 2. Fakts, ka transportlīdzeklis ir nodots citai personai, ir zināms tikai pašam transportlīdzekļa īpašniekam un, kamēr nav pierādīts pretējais, uzskatāms, ka transportlīdzekli lieto tā īpašnieks. Arī situācijā, kad strīds ir par līgumsaistībām par autostāvvietas lietošanu, ja nav pierādīts pretējais, prezumējams, ka transportlīdzekli konkrētā laikā ir lietojis un autostāvvietā novietojis tā īpašnieks. Šādā gadījumā transportlīdzekļa īpašnieka datu apstrāde atbilst Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.panta 2.punktā noteiktajam datu apstrādes pamatam, proti, datu apstrāde izriet no datu subjekta līgumsaistībām.

Lejupielādēt

26.03.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-383/2015

Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver personas tiesības uz jebkādu savu datu aizsardzību (Latvijas Republikas Satversmes 96.pants).

Lejupielādēt

29.05.2015. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-237/2015

1. Vispārīgi zvērināts advokāts, pārstāvot klientu, ir tiesīgs iegūt informāciju. Taču tiesiskajā regulējumā var būt noteikti gadījumi, kad konkrētām darbībām nepieciešams īpašs pilnvarojums vai personas piekrišana konkrētas informācijas ieguvei, un šie nosacījumi jāievēro kā zvērinātam advokātam, tā arī iestādei. 2. Pacientu tiesību likuma 10.panta otrā daļa noteic, ka informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar viņarakstveida piekrišanu, izņemot likumā noteiktos gadījumus. Tādējādi nav izšķirošas nozīmes apstāklim, ka informāciju ir pieprasījis advokāts juridiskās palīdzības sniegšanas ietvaros, kā pilnvarojuma apliecinājumu iesniedzot orderi, jo nav pamata prezumēt, ka klients, pilnvarojot advokātu sniegt viņam juridisko palīdzību saistībā ar medicīnas tiesību jautājumiem, automātiski ir piekritis arī savu sensitīvo datu apstrādei.

Lejupielādēt

24.01.2014. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-338/2014

1. Prasība rakstīt personvārdu citādāk, nekā vēlas bērna vecāki, ierobežo viņu tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr šis ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs, lai aizsargātu citu Latvijas iedzīvotāju tiesības brīvi lietot latviešu valodu. Pieļaujot citvalodu cilmes personvārdu rakstību oriģinālformā, tiktu apdraudēta latviešu valodas kvalitāte un funkcijas. Šāds apdraudējums ir lielāks nekā personām radītās neērtības. 2. Prasība atveidot citvalodu cilmes personvārdus atbilstoši latviešu literārās valodas normām nav vērsta uz cittautiešu asimilāciju, jo minētās prasības leģitīmais mērķis ir latviešu valodas saglabāšana. Šāda prasība nav nedz diskriminējoša, nedz pazemojoša, nedz pārmērīga.

Lejupielādēt

05.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-996/2013

1. Ja personu ir iespējams pakļaut operatīvajai darbībai tādējādi, ka šai personai par to nekad nekļūst zināms, un līdz ar to šai darbībai paliekot neapstrīdamai, var tikt būtiski ierobežotas personas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību vai pat šīs tiesības liegtas pavisam. Taču nav pieņemams, ka šo tiesību baudīšana var tikt nepamatoti liegta tādēļ vien, ka persona par šo tiesību aizskārumu nezina. Tiklīdz personas informēšanu iespējams veikt, neapdraudot operatīvās darbības mērķus pēc tās pabeigšanas, iesaistītajām personām šai informācijai jābūt pieejamai. 2. Šobrīd personai nav cita ceļa, kā tiesiski iegūt informāciju par pret to vērstu operatīvo darbību, kā vien vērsties ar individuālu iesniegumu kompetentajā institūcijā. Tā kā likums neietver skaidru ierobežojumu personas tiesībām būt informētai par operatīvo darbību, un tā kā cilvēktiesību ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar likumu (turklāt noteiktam pietiekami skaidri), tad personai vispārīgi ir tiesības sagaidīt, ka uz tās informācijas pieprasījumu kompetentā iestāde atbild pēc būtības, ievērojot to, ka informācijas atklāšana pieļaujama, neapdraudot operatīvās darbības mērķus pēc tās pabeigšanas. 3. Fizisko personu datu aizsardzības likuma normas attiecībā uz operatīvās darbības rezultātā iegūto datu apstrādi var tikt piemērotas, ja tās nav pretrunā ar Operatīvās darbības likuma normām un ja to piemērošana ir savienojama ar operatīvās darbības jēgu un mērķi. 4. Operatīvās darbības likums paredz, ka uzraudzību pār operatīvās darbības subjekta rīcības atbilstību tiesību normām veic prokuratūra vai tiesa. Arī jautājumi par operatīvajai darbībai pakļauto personu datu aizsardzību un šo datu apstrādes tiesiskumu ir risināmi tādā pašā kārtībā - vēršoties prokuratūrā vai tiesā, tādējādi personu tiesību un tiesisko interešu aizsardzība operatīvās darbības kontekstā principā nav izslēgta no administratīvās tiesas kompetences. 5. Personas informētība par operatīvo darbību pat pēc šīs darbības pabeigšanas var būtiski apdraudēt mērķus, kuru dēļ darbība veikta. Tādēļ tiesai, izskatot lietu pēc būtības, ar lielu rūpību jāizturas pret šo informāciju visā procesa laikā. Līdz brīdim, kad tiek taisīts spriedums, persona ne tieši, ne netieši no tiesas rīcības vai izteikumiem, vai citiem apstākļiem procesa ietvaros nedrīkst noprast, vai pret šo personu jebkad tikusi veikta operatīvā darbība. Citastarp, atbilstoši jābūt formulētai arī sprieduma rezolutīvajai daļai. Šāda informācija personai drīkst būt pieejama vienīgi tad, kad rūpīgi izvērtēti visi apstākļi attiecībā uz šīs informācijas aktualitāti operatīvās darbības mērķu sasniegšanā un šā izvērtējuma rezultātā iespējams secināt, ka nav objektīvu tiesisku šķēršļu šīs informācijas izpaušanai.

Lejupielādēt

05.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-423/2013

1. Satversmes 96.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz korespondences neaizskaramību, tas ir, iespēju netraucēti un bez cenzūras sazināties ar citiem. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības uz korespondences noslēpumu. Savukārt panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants aizsargā arī juridisku personu. Tādējādi Satversmes 96.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pants aizsargā gan korespondences nosūtītāja, gan saņēmēja tiesības uz korespondences neaizskaramību bez nepamatotas iejaukšanās no valsts institūciju puses. 2. Satversmes 100.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. Satversmē noteikto pamattiesību subjekts var būt gan fiziskā, gan juridiskā persona. Tādējādi Satversmes 100.pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants aizsargā kā informācijas adresāta tiesības saņemt konkrēto informāciju, tā arī informācijas nosūtītāja tiesības paļauties uz to, ka viņa izplatītā informācija sasniegs adresātu bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. 3. Ja nosūtīto korespondenci un sniegto informāciju adresāti nesaņem, jo to no sūtījumiem izņem ieslodzījuma vietu amatpersonas, uzskatāms, ka ir ierobežotas Satversmes 96. un 100.pantā garantētās nosūtītāja, t.sk. juridiskas personas, tiesības uz korespondences neaizskaramību un tiesības izplatīt informāciju bez iejaukšanās no valsts institūciju puses. Jautājums par to, vai pieteicēja tiesību ierobežojums ir pamatots, vērtējams, izskatot lietu pēc būtības.

Lejupielādēt

30.11.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-505/2012

1. Personas vārds un uzvārds ir personas privātās dzīves sastāvdaļa, ko aizsargā Latvijas Republikas Satversmes 96.pants. Personas vārda un uzvārda izmantošana nosaukumā bez viņas piekrišanas var aizskart arī šīs personas godu un cieņu, ko aizsargā Latvijas Republikas Satversmes 95.panta pirmais teikums. Aizsargājams ir arī mirušas personas gods un cieņa. Tādējādi personas vārda un uzvārda izmantošanas bez viņas piekrišanas aizliegums izriet no pamattiesībām. 2. Komerclikuma 30.pants, kas noteic gadījumus, kad pieļaujama personas vārda un uzvārda ietveršana firmā, ir izņēmums no vispārējā vārda un uzvārda izmantošanas aizlieguma, nevis otrādi.

Lejupielādēt

22.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-303/2012

1. Satversmes 96.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, kas ietver arī tiesības veidot un uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Sarakste ar ģimenes locekļiem ir viens no veidiem, kā ieslodzījuma vietā esošā persona var uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Šīs tiesības nav absolūtas, tās var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Notiesāto tiesības uz korespondences neaizskaramību ir ierobežotas saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 41.panta septīto daļu, kas paredz, ka notiesātajiem adresēto pasta sūtījumu un pienesumu saturs tiek pārbaudīts. Minētais korespondences neaizskaramības ierobežojums, kas izpaužas vēstuļu lasīšanā un aizturēšanā, ir vērsts uz to, lai garantētu kārtību un drošību brīvības atņemšanas iestādēs un tādējādi aizsargātu arī sabiedrības drošību, kā arī aizsargātu sabiedrību pret noziedzību. 2. Notiesātai personai nosūtot privāto vēstuli un cietuma administrācijai šādu vēstuli izlasot, notiesātais nenonāk saskarsmē ar cietuma administrācijas pārstāvjiem. Notiesātā nosūtāmo vēstuļu pārbaudes mērķis ir nevis konstatēt, vai notiesātais ir pieklājīgs saskarsmē ar cietuma administrācijas pārstāvjiem vai arī nelieto necenzētus vārdus, bet noteikt, vai notiesātais neapdraud drošību un kārtību ieslodzījuma vietā vai citus likumā minētos leģitīmos mērķus.

Lejupielādēt

10.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-290/2011

1. Bērna privātā dzīve jārespektē ikvienam, pat ja tas ir bērna likumiskais pārstāvis. Kaut arī bērnam savu tiesību īstenošanai ir nepieciešams likumiskais pārstāvis, tas nenozīmē, ka bērna pārstāvim ir absolūtas tiesības, jo dažkārt datu aizsardzības tiesības var būt pārākas par vecāka vai cita likumiskā pārstāvja vēlmēm. Tiesības uz datu aizsardzību vispirms piemīt pašam bērnam, nevis likumiskajam pārstāvim, kas šīs tiesības īsteno. 2. Informācija, ko bērns ir uzticējis citām personām un kas attiecas uz viņa privāto dzīvi, var tikt nodota vienam vai abiem vecākiem, ja tas nepieciešams viņu kā likumisko pārstāvju pienākumu pildīšanai un bērna interešu aizstāvībai, taču, lemjot par šādas informācijas izpaušanu, ir jāizvērtē bērna viedoklis, ņemot vērā viņa brieduma pakāpi, kā arī viņa tiesības uz privāto dzīvi.

Lejupielādēt

31.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-103/2011

1. Personas vārds ir būtiska personas identitātes sastāvdaļa un tāpēc ietilpst tiesību uz privātās dzīves aizsardzību tvērumā. Līdz ar to likuma „Par policiju” 6.panta trešā daļa ir attiecināma uz gadījumu, kad policijas darbinieks atklāj plašākai sabiedrībai personas vārdu, kas kļuvis zināms saistībā ar dienesta pienākumu veikšanu. Minētās normas kontekstā nav nozīmes, kam tieši informācija tiek sniegta. Būtiski, ka informācija kļuvusi zināma ārpus policijas iestādēm. 2. Ne likuma „Par policiju” 6.panta trešā daļa, ne arī vispārējais regulējums Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 4.punktā nav absolūts. Citiem vārdiem, var būt gadījumi, kad arī ierobežotas pieejamības informāciju var izpaust, ja tam ir leģitīms mērķis un sabiedrības interese iegūt šo informāciju ir lielāka nekā personas tiesības uz attiecīgās informācijas neizpaušanu.

Lejupielādēt

17.11.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-890/2010

1. Vārds ir viens no cilvēka privātuma kodola elementiem, viens no cilvēka sevis kā personības apzināšanās pamatiem. Vecākiem dota vara izvēlēties tikko piedzimušajai personībai tai atbilstošu vārdu. Citiem cilvēkiem nenozīmīgas nianses attiecīgā vārda izrunā vai rakstībā vecākiem var šķist ļoti būtiskas. Personvārdu nianses, tostarp vārda vizuāla uztvere, var būt izšķirošas bērna vārda izvēlē. 2. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur ir garantēta latviešu valodas lietošana, un ar latviešu valodas lietošanu ir saistīta latviešu kā nācijas pastāvēšana. Tā ir sargājama vērtība, tomēr ne jebkura atkāpe no valodas sistēmas ietekmē valodas sistēmu tik ļoti, lai īsākā vai ilgākā laikā grautu tās pamatus. 3. Leģitīmais mērķis saglabāt latviešu valodu pats par sevi nav pietiekams, lai konstatētu tiesību uz privāto dzīvi ierobežojuma pamatotību. Valstij ir jābūt būtiskiem argumentiem, lai ierobežotu vecāku vārda došanas tiesības savam bērnam. Liela nozīme ir tam, vai valsts ir konsekventa ierobežojumu piemērošanā.

Lejupielādēt

06.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-193/2010

1. Ziņas par personas dzīvesvietu ir personas privātās dzīves sastāvdaļa. Šo datu nodošana trešajai personai neatkarīgi no nodotās informācijas tālākās izmantošanas aizskar attiecīgo personu privāto dzīvi un līdz ar to uzskatāma par privātās dzīves ierobežojumu Latvijas Republikas Satversmes 96.panta un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas 8.panta izpratnē. 2. Personas datu – tostarp arī ziņu par dzīvesvietu – nodošana trešajai personai ir regulēta vairākos normatīvajos aktos, kuros noteikta arī kārtība, kas jāievēro, lai attiecīgos datus varētu saņemt trešā persona. Viens no gadījumiem, kad likums pieļauj datu izsniegšanu trešajai personai, ir tad, ja datu apstrāde nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, realizētu trešās personas likumiskās intereses. Tādējādi privātās dzīves ierobežojuma mērķis var būt citu personu aizsardzība. Tomēr, lai iestāde un tiesa varētu secināt, vai pieprasītie personas dati ir izsniedzami (vai datu subjekta privātās dzīves ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs), ir jānoskaidro, vai ar šo konkrēto ierobežojumu attiecīgo mērķi var sasniegt, vai nav citi līdzekļi, ar kuriem attiecīgais mērķis ir sasniedzams un vai ierobežojums attaisno iegūto labumu. 3. Ja zvērināts advokāts prasa iestādei ziņas par kādas personas dzīvesvietu, jo viņam šīs ziņas nepieciešamas juridiskās palīdzības sniegšanai citai personai, iestādei ir jāpārliecinās, vai advokātam šīs ziņas tiešām nepieciešamas klienta interešu aizsardzībai.

Lejupielādēt

04.12.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-897/2009

Prokuratūras rīcība, norādot personas kodu uz aploksnes, ar kuru sūta personai adresētu sūtījumu, ir faktiskā rīcība, jo tā rada personai faktiskas sekas, tā kā personas dati tiek padarīti pieejami citām personām, kā arī ar šādu rīcību var tikt aizskartas personas tiesības uz privāto dzīvi.

Lejupielādēt

14.01.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2008

1. Medicīnas progress, jo īpaši dzimuma maiņas ķirurģija, mūsdienās sniedz iespēju veikt ķermeņa korekcijas, saskaņojot fizisko un psiholoģisko dzimumu un tādējādi piešķirot personai dzimuma identitāti, kas ir izšķiroša personības pazīme. Šādām izmaiņām vajadzētu attiecīgi atspoguļoties datos par personas civilo statusu – pretējā gadījumā transseksuālās personas tiktu pakļautas diskriminācijai un būtiskiem privātās dzīves aizskārumiem, kas rodas no neatbilstības starp to stāvokli sabiedrībā, kādu pieņēmis cilvēks pēc operācijām, un juridisko statusu. 2. Valstij ir jānodrošina ar transseksuālismu saistīto jautājumu risināšana gan likumdošanas ceļā, gan pārvaldē. Valstij pēc iespējas personu saudzējošā veidā jānosaka, vai un kad ir objektīvs pamats dzimšanas reģistra ierakstu papildināšanai. 3. Valstij ir pienākums atzīt personas dzimuma maiņu, lai tiktu novērstas situācijas, kad personai rodas atšķirība starp tās faktisko dzimumu (tostarp tā uztveri sabiedrībā) un juridisko statusu. Valstij šis pienākums jāpilda, neatkarīgi no tā, vai normatīvais regulējums paredz vai neparedz kritērijus, pēc kuriem dzimuma maiņa konstatējama, un procedūru, kā tā tiek konstatēta. Ja valstī attiecīgais jautājums nav detalizēti regulēts, iestādei un tiesai jēdziens „dzimuma maiņa” ir jāpiepilda ar saturu, pēc iespējas ievērojot cilvēktiesību normas. 4. Lai arī personai ir tiesības veikt dzimuma maiņu un valstij ir attiecīgs pienākums to juridiski atzīt (tas ir, papildināt dzimšanas reģistra ierakstu), valstij ir ne tikvien tiesības, bet arī pienākums rūpīgi pārbaudīt, vai dzimuma maiņa patiešām ir notikusi un persona uz visu turpmāko dzīvi ir gatava dzīvot kā pretējā dzimuma pārstāvis. Ne katrreiz personas rīcība, sabiedrībā sevi prezentējot kā cita dzimuma personu vai veicot kādas darbības sava ķermeņa pārveidošanai, nozīmē beznosacījuma tiesības pieprasīt dzimuma maiņas publisku atzīšanu. 5. Dzimums ietver ne tikai sievietes un vīriešus raksturojošās bioloģiskās dzimumpazīmes, ko pamatā nosaka pēc dzimumorgānu atšķirībām, bet arī psiholoģiskās dzimumpazīmes (kā persona pati sevi identificē) un sociālās dzimumpazīmes, kas ir specifisku kultūras ietekmē veidojošos īpašību kopums, kas nosaka sieviešu un vīriešu sociālo uzvedību. 6. Nosakot transseksuālas personas dzimumu, paļaušanās tikai un vienīgi uz ārsta vai ārstniecības iestādes izziņu par notikušu dzimuma maiņu ir nepietiekama un neadekvāta, jo dzimuma maiņas konstatēšanā izvērtējams plašāks faktoru kopums. 7. Konstatējot transseksuālas personas dzimuma maiņu, nevar pēc analoģijas piemērot tos pašus kritērijus, pēc kuriem nosaka jaundzimuša bērna dzimumu. Dzimuma maiņas gadījumā jāņem vērā, ka cilvēks nevar pilnībā pārveidoties otrā dzimumā, ir iespējama tikai vairāk vai mazāk tuvāka pielāgošanās atkarībā no tā brīža zinātnes un medicīnas attīstības līmeņa un valstī vai – personas iespēju robežās – citās valstīs pieejamām medicīnas tehnoloģijām. Papildus fiziskajām (bioloģiskajām) izmaiņām ir novērtējama personas pašas identificēšanās ar konkrētu dzimumu un jāņem vērā, ka cilvēks ir ne tikai bioloģiska būtne, bet savu dzimuma lomu īsteno sabiedrībā, tātad vērtējama arī viņa sociālā uzvedība un tas, kā viņu uztver sabiedrība. Līdz ar to personas dzimuma maiņas konstatēšanas procesā jāvērtē ne tikai bioloģiskā atbilstība (tuvināšanās) mainītajam dzimumam, bet arī citas dzimumu raksturojošās pazīmes (izskats, ārējā ķermeņa uzbūve, psiholoģija un sociālā uzvedība), kā arī personas pārliecinoša vēlme un iespēja visu turpmāko dzīvi būt mainītajā dzimumā. 8. Bioloģisko dzimumpazīmju faktiska izmainīšana prasa vairākkārtējas un nopietnas medicīniskas manipulācijas un rada būtiskas fiziskas, tai skaitā neatgriezeniskas, izmaiņas. Līdz ar to personas izvēli veikt dzimuma maiņu nevar uzskatīt par vieglprātīgu vai patvaļīgu izvēli. Grūtības vai neiespējamība veikt pilnīgai dzimuma maiņai nepieciešamās operācijas īsā laika posmā nevar ierobežot personas tiesības piederēt tai sociālajai grupai, kurai tā jūtas piederīga, ja persona veic no savas gribas atkarīgās, turklāt – neatgriezeniskas, darbības šā mērķa sasniegšanai. 9. No privātpersonas viedokļa nav būtiski, kā valsts pārvaldes iekšienē mainās vienas vai otras iestādes viedoklis par to, kā ir izlemjami noteikta veida jautājumi. Publiski tiesiskajās attiecībās valsts iepretim privātpersonai pastāv kā vienots veselums, un ikviena privātpersona var sagaidīt, ka visi valsts lēmumi salīdzināmos apstākļos būs līdzīgi.

Lejupielādēt

12.12.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-512/2007

1. Aprūpes tiesību atņemšana un bērna izņemšana no ģimenes skar ļoti nozīmīgas personas cilvēktiesības - tiesības uz ģimeni. Turklāt bērna izņemšana no ģimenes šīs tiesības ietekmē visradikālākajā veidā. Tādējādi arī aizskāruma smagums, ja lēmums bijis prettiesisks, šādos gadījumos ir uzskatāms par ļoti būtisku. Līdz ar to prettiesisks lēmums par bērna izņemšanu no ģimenes ir pietiekams pamats, lai konstatētu personas ciešanas un līdz ar to arī radīto morālo kaitējumu. 2. Tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība - objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas. Līdz ar to, analizējot, vai personai ir tiesības uz atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, tiesai jāvērtē tieši tas kaitējums un tā aspekti, kuru ir radījis attiecīgais iestādes lēmums. Personas ciešanas, kuras nav izraisījusi iestādes rīcība, tiesai nav jāvērtē. 3. Lai varētu atzīt, ka personai nav tiesību uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu tā iemesla dēļ, ka persona savu iespēju robežās nav centusies novērst ar prettiesisko lēmumu radītās tiesiskās sekas, tiesai pirmām kārtām jākonstatē, kādus objektīvi saprātīgus pasākumus persona šādā situācijā varēja un tai vajadzēja veikt. Ja konstatējams, ka konkrētajā situācijā personai objektīvi bija iespējams veikt pasākumus, kas samazinātu ar iestādes lēmumu radītās negatīvās sekas – vai persona tos ir veikusi (centusies veikt). 4. Vērtējot morālo kaitējumu, kas vecākiem nodarīts ar iestādes lēmumu par bērna izņemšanu no ģimenes, tiesai jāvērtē personas ciešanas – bailes, pazemojumu vai citas negatīvās emocijas, kas varēja tikt radītas ar prettiesisko bāriņtiesas lēmumu, tostarp goda, cieņas, reputācijas, personiskās dzīves neaizskaramības aizskārumu, kā arī iespējamās papildu ciešanas, kas var būt radušās saistībā ar bērnam radītajām negatīvajām emocijām (pārdzīvojumi par bērna ciešanām).

Lejupielādēt

08.03.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-89/2007

1. Latvijas valstij ir pienākums nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā. Šādu līdzsvaru ne vienmēr spēj panākt likumdevējs, pieņemot tiesību normas, tāpēc pienākums ievērot līdzsvaru gulstas arī uz tiesību piemērotāju, kas izvērtē katru gadījumu individuāli. Līdz ar to iestādei, izdodot jebkura veida administratīvo aktu, tostarp obligāto administratīvo aktu, ir jāvērtē, vai tas nesamērīgi neierobežo personas pamattiesības. 2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka lēmums par personas iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta, ir obligātais administratīvais akts, kura izdošanas tiesiskais pamats ir noteikts Imigrācijas likuma 61.pantā.

Lejupielādēt

04.01.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-14/2007

Lietas, kas saistītas ar personas izģērbšanu vai rīkojumu izģērbties, Eiropas Cilvēktiesību tiesā pamatā ir skatītas sakarā ar sūdzībām par konvencijas 3.panta pārkāpumu, tas ir, pazemojošu apiešanos. Vienlaikus rīkojums izģērbties citu personu priekšā ir saistīts arī ar iejaukšanās privātajā dzīvē, tāpēc, lai šo iejaukšanos uzskatītu par attaisnotu konvencijas 8. panta otrās daļas izpratnē, tai jābūt noteiktai ar likumu un jābūt nepieciešamai demokrātiskā sabiedrībā. Turklāt ļoti svarīga šādos gadījumos ir stingra procedūras ievērošana.

Lejupielādēt

17.05.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2007

1. Tiesības uz ģimenes dzīvi ir aizsargātas gan Latvijas Republikas Satversmes 110.pantā, gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā, kas ir Latvijai saistošs starptautisks līgums. Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, valstij saskaņā ar konvencijas 8.pantu ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā.

Lejupielādēt

26.04.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SA-2/2006

1. Iekšlietu ministra lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, atbilstoši Imigrācijas likuma 61.1 panta otrajai daļai kā speciālajai tiesību normai, nav jānorāda Administratīvā procesa likuma 67.pantā noteiktās tādas rakstveidā izdota administratīvā akta sastāvdaļas, kā faktu konstatējums un administratīvā akta pamatojums. 2. Kādas personas, kurai ir ārvalstnieka statuss, vēlme ierasties citā valstī pati par sevi nav atzīstama par cilvēktiesību. Par cilvēktiesību, kura ir aizsargājama, tā kļūst atbilstoši Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā noteiktajām tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi.

Lejupielādēt

26.10.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-177/2004

1. Tiesības uz privāto dzīvi nav absolūtas, tās var ierobežot, lai aizsargātu valsts ekonomiskās labklājības intereses, sabiedrisko kārtību, drošību un citus mērķus, ja vien ierobežojums ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi. Valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā, tādējādi valsts ir tiesīga iegūt informāciju un vērtēt, vai konkrētajā gadījumā ģimene pastāv. 2. Lai pārbaudītu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmuma, ar kuru personai nolemts neizsniegt uzturēšanās atļauju, tiesiskumu, tiesai nepieciešams konstatēt: 1) vai pastāv ģimenes dzīve (nevis tikai laulība formālā nozīmē), 2) ja ģimenes dzīve nepastāv, vai pastāv cita veida personiskā, ekonomiskā vai sociālā saite, kuras dēļ atteikums personai izsniegt uzturēšanās atļauju būtu nesamērīgs. Konstatējot vienu no šiem apstākļiem, pieņemams, ka šāds pārvaldes lēmums varētu aizskart dažus personas tiesības uz privāto dzīvi aspektus, t.i., tiesības uz ģimenes dzīvi.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi