25.02.2022.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-254/2022
Plašsaziņas līdzekļi publikācijas sagatavo ārpus kriminālprocesa ietvariem, neatkarīgi īstenojot savu likumā noteikto pienākumu nodot sabiedrībai informāciju, kas skar tās intereses, ievērojot noteikumu, ka tiesvedības procesa atspoguļojumā nav pieļaujama tādu materiālu publicēšana, kuri pārkāpj nevainīguma prezumpciju. Tāpēc atbildība par publikāciju saturu un ar tām nodarīto iespējamo nemantisko kaitējumu gulstas uz plašsaziņas līdzekļiem, nevis valsti.
28.09.2020.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1286/2020
Morālā kaitējuma kompensācijas apmēru ietekmē noziedzīgā nodarījuma smagums (tā kvalifikācija) – to noteic Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmās daļas 2.punkts. Tomēr, nosakot morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, nevienam no Kriminālprocesa likuma 352.panta pirmās daļas kritērijiem nav piešķirams lielāks svars kā citiem, tie vērtējami savstarpējā kopsakarā, tostarp ņemot vērā tiesu praksi līdzīgos gadījumos. Tā kā likumdevējs nav noteicis kādus minimālos morālā kaitējuma kompensācijas apmērus, bet šī jautājuma izlemšanu tā individuālās pieejas rakstura dēļ ir nodevis tiesai, tad arī nevar uzskatīt, ka kļūdainas apsūdzības dēļ kompensācijas nepiešķiršana kādā noteiktā „garantētā” apmērā var personai cēloniskā sakarā radīt zaudējumus. Jāņem vērā, ka zaudējumiem ir jābūt reāliem.
27.09.2018.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1499/2018
1. Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam likumdevējam, ja tas ar normatīvo aktu grozījumiem maina iepriekšējo privātpersonām labvēlīgo tiesisko kārtību, ir pienākums nodrošināt samērīgu un saudzīgu pāreju uz jauno tiesisko kārtību.
2. Likumdevējs, izstrādājot Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 2.punkta normu, nav apsvēris, kā konkrētais regulējums ietekmēs personas, kurām tiesiskais pamats morālā kaitējuma atlīdzinājuma prasīšanai iestājies agrāk, nekā sešus mēnešu pirms šā likuma spēkā stāšanās, un kurām atbilstoši iepriekšējam regulējumam bija paredzēts 10 gadus ilgs termiņš prasījuma izvirzīšanai. Nav saskatāma apzināta likumdevēja griba šādām personām ar jaunā likuma spēkā stāšanos bez jebkāda pārejas posma atņemt iepriekš piešķirtās tiesības prasīt morālā kaitējuma atlīdzinājumu.
3. Ievērojot tiesiskās paļāvības principu un samērīguma principu, atzīstams, ka no Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 2.punkta regulējuma izrietošais liegums prasīt atlīdzinājumu gadījumos, kad atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies agrāk, nekā sešus mēnešus pirms likuma spēkā stāšanās, nav attiecināms uz gadījumiem, kuros jaunā likuma spēkā esības laikā prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu izteikusi persona, kurai atbilstoši iepriekšējam regulējumam joprojām būtu bijušas tiesības šādu prasījumu izteikt.
4. Vienlaikus minētais nenozīmē, ka attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzinājuma prasīšanas gadījumiem joprojām ir piemērojams no iepriekšējā tiesiskā regulējuma izrietošais 10 gadu termiņš. Šāda kārtība neatbilstu skaidri paustajai likumdevēja gribai īsināt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma prasīšanas termiņu un noteikt šādu prasījumu izteikšanai tādu pašu termiņu, kā mantisko zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma izteikšanai.
Seši mēneši no jaunā likuma spēkā stāšanās atlīdzinājuma prasīšanas tiesību izmantošanai būtu uzskatāms par saudzējošu un samērīgu pāreju nodrošinošu termiņu, kas ļautu personām pēc jaunā likuma spēkā stāšanās pārorientēties uz jauno tiesisko kārtību.
09.11.2018.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-395/2018
Ja normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā tiesiskā situācija ir mainījusies un tā rezultātā personai ir iespēja īstenot tādas tiesības, kuras iepriekš normatīvajos aktos nebija paredzētas, tad netaisnīgums tiek novērsts. Līdz ar to šajā gadījumā kompensācijas un samierināšanas funkciju pilda tas, ka tiek atzīts, ka pastāvējis Satversmei neatbilstošs personas pamattiesību ierobežojums un valsts labprātīgi ir veikusi pasākumus, lai novērstu pamattiesību aizskārumu.
30.11.2016.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1214/2016
Personas tiesību pārkāpuma ilgums ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, lai konstatētu pārkāpuma smagumu un izlemtu atbilstošo nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru. Līdz ar to ir svarīgi tiesību aizskārumu vērtēt visā tā garumā un nesadalīt atsevišķos periodos, lai varētu konstatēt personas tiesību pārkāpuma ilgstošo dabu, novērtēt pārkāpuma smagumu un noteikt atbilstošu atlīdzinājumu. Ja personas ilgstošs tiesību aizskārums tiek vērtēts vairākās atsevišķās tiesvedībās, lietderīgi ir šīs lietas apvienot vienā tiesvedībā.
15.05.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-410/2012
1. Tas vien, ka atlīdzinājuma prasījuma tiesiskais pamats pastāv, nenozīmē, ka nodarīts morāls kaitējums jeb radītas tādas faktiskas sekas, kas atlīdzināmas.
2. Valsts pārvaldes darbības pamatforma ir administratīvais akts. Ar to valsts pārvaldes iestāde vispārīgas tiesību normas tiesiskās sekas individualizē un konkretizē attiecībā pret privātpersonu. Administratīvā akta neatņemama sastāvdaļa ir faktu konstatējums un pamatojums, kādēļ konkrētajā situācijā iestāde izdod tāda vai citāda satura administratīvo aktu. Iestādes administratīvais akts var būt kļūdains gan tādēļ, ka nepareizi noskaidroti faktiskie apstākļi, gan tādēļ, ka nepareizi noskaidrots normu saturs vai nepareizi konkretizētas normas sekas. Kļūdainu administratīvo aktu var atcelt kā pati iestāde, tā arī augstāka iestāde vai administratīvā tiesa. Ar administratīvā akta atcelšanu nepareizi konstatētie fakti un pamatojums zaudē savu spēku, tādēļ nav pamata vispār apskatīt šādā situācijā goda un cieņas aizskārumu.
3. Cietušā līdzatbildība ir viens no kritērijiem, kas vērtējams, nosakot atlīdzinājuma apmēru. Taču tas ir izteikti mantisko zaudējumu atlīdzinājuma gadījumā, kur skaidri konstatētai līdzatbildībai ir izšķiroša nozīme zaudējumu apmēra noteikšanā. Morālā kaitējuma atlīdzinājuma gadījumā tiesa ņem vērā visus apstākļus to savā kopumā un īpaši līdzatbildības apsvērumus atsevišķi neizdala, jo morālā kaitējuma atlīdzinājuma summas noteikšana par personas ciešanām ir atkarīga lielākoties no tiesas ieskata. Tiesas ieskats par personas ciešanu apmēru veidojas, novērtējot personas ciešanas kopumā, neizdalot atsevišķi tās vai citas ciešanas un nevērtējot personas līdzatbildību kādas „konkrētas ciešanas” jautājumā.
14.09.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-72/2012
Morālais kaitējums Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā tāpat kā Administratīvā procesa likuma 92.pantā ir uzskatāms par personiskā (nemantiskā) kaitējuma daļu, kas ir īpaši paredzēts attiecībā uz fiziskajām personām. Morālais kaitējums paredzēts kā īpašs kaitējuma veids – ciešanas. Ciešanas tāpat kā emocijas un sajūtas ir fiziskajai personai piemītošas. Juridiskajai personai nav iespējams nodarīt morālas ciešanas, līdz ar to juridisko personu šajā ziņā nav iespējams pielīdzināt fiziskajai personai. Tādējādi juridiskai personai nav tiesību prasīt atlīdzināt tai nodarītu morālo kaitējumu.
06.05.2011.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-155/2011
Morālā kaitējuma apmērs nav nosakāms pilnīgi vienāds visās vienas kategorijas lietās, jo, pat ja nedaudz, tomēr var atšķirties katras lietas apstākļi vai brīdis, kad tiek taisīts spriedums par atlīdzinājuma piešķiršanu, kas arī var būt nozīmīgs, ņemot vērā naudas vērtības izmaiņas.
06.05.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-160/2010
Lai noteiktu atbilstīgu atlīdzinājumu par personai nodarīto morālo kaitējumu, tiesai jānoskaidro ar pārkāpumu saistītie apstākļi, kas var liecināt par pārkāpuma un secīgi arī kaitējuma smaguma pakāpi.
16.02.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-104/2010
1. Latvijas Republikas Satversme ikvienam garantē tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, tostarp nodarīta morālā kaitējuma gadījumā. Tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par tiesību aizskārumu, kas nodarīts administratīvajā procesā, paredzētas arī Administratīvā procesa likumā. Šo tiesību īstenošanu administratīvajā procesā detalizētāk regulē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums.
2. Nosakot morālā kaitējuma atlīdzinājumu, iestādei un tiesai ir jāizvērtē visi būtiskie apstākļi un izvēlētā risinājuma pamatā jābūt racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Pretējā gadījumā tiktu pieļauts patvaļas aizlieguma principa pārkāpums.
3. Lai morālā kaitējuma atlīdzinājums būtu uzskatams par atbilstīgu, tam irjābūt samērojamam ar nodarīto kaitējumu. Tādējādi, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli (iestādes atvainošanās vai atlīdzinājums naudā), gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums naudā.
4. Ņemot vērā, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam, tad atlīdzinājuma noteikšanā ir izmantojami citstarp tie paši kritēriji, pēc kuriem noteic un vērtē nodarīto morālo kaitējumu. Līdz ar to morālā kaitējuma atlīdzinājums ir atkarīgs no kaitējuma rakstura, kaitējuma nodarīšanas apstākļiem, kā arī citiem būtiskiem apstākļiem.
5. Atbilstoši vienlīdzības principam, morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā jāņem vērā arī citos (jo sevišķi – salīdzināmos) gadījumos noteikto atlīdzinājumu veids un apmērs. Salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam ir jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam.
6. Morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā nozīme ir arī atlīdzinājuma funkcijai. Proti, atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur iestāde no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Jāņem arī vērā, ka, nosakot atlīdzinājumu, tiesa pauž valsts nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu. Tādējādi atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst būt nesamērīgi mazs.
7. Izskatot lietu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, tiesai ir ne tikai jānosaka atbilstīgs atlīdzinājums, bet arī jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzinājumu par atbilstīgu. Pamatojumam ir jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un ka tiesa, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies vienīgi uz saviem subjektīvajiem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Šāds pamatojums ir būtisks, lai ikviens varētu pārliecināties par tiesas nolēmuma tiesiskumu.
8. Iestādes atvainošanās kā patstāvīgs atlīdzinājums ir iespējams tad, ja aizskārums nav smags. No minētā izriet, ka smaga aizskāruma gadījumā atlīdzinājumam ir jābūt naudā un ka vienu pašu atvainošanos likumdevējs šādā gadījumā neuzskata par atbilstīgu atlīdzinājumu.
9. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtajā daļā ietvertās tiesību normas vārdiskais skanējums, no kura izriet, ka iestādes atvainošanās arī kā papildu atlīdzinājums ir iespējams vienīgi tad, ja aizskārums nav smags,vērtējams kā pārāk plašs. Var būt gadījumi, kad smaga aizskāruma gadījumā atlīdzinājums naudā tikai kopā ar iestādes atvainošanos ir atzīstams par atbilstīgu. Līdz ar to, piemērojot teleoloģisko redukciju, atzīstams, ka iestādes atvainošanos kā papildu atlīdzinājumu var noteikt arī smaga aizskāruma gadījumos.
10 .Saskaņā ar tiesību normām personu var aizturēt, ja tai konstatējami nepārprotami psihiski traucējumi un ja persona ar savām darbībām rada acīm redzamas briesmas. Gadījumā, ja policisti konstatē, ka persona uzvedas dīvaini, bet policisti kā nespeciālisti psihiatrijas jomā nevar izvērtēt, vai tas liecina par personas psihiskiem traucējumiem un vai persona ar šādiem traucējumiem var radīt apdraudējumu sev vai citiem, policisti var pieaicināt ārstu un paļauties uz tā vērtējumu. Taču arī tad policistiem jāspēj paskaidrot (kaut vai atsaucoties uz ārsta atzinumu), ka persona radīja apdraudējumu sev vai citiem.
03.07.2009.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-196/2009
1. Likumā „Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību” zemnieka saimniecība ir nodēvēta par juridisko personu. Tomēr zemnieka saimniecība neatbilst juridiskās personas būtībai, jo zemnieka saimniecībai nav nodalīta pašai sava manta.
2. Zemnieka saimniecība ir fiziskās personas īpašuma organizēšanas forma. Tādējādi zemnieku saimniecības īpašniekam ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu kā fiziskai personai.
23.04.2009.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-92/2009
1. Tiesības uz atlīdzinājumu ietver zaudējumu atlīdzināšanu un atlīdzinājumu par kaitējumu.
2. Personisks kaitējums atšķirībā no zaudējumiem nav mantisks pametums. Ar vārdu „personisks” apzīmē visu, kas saistīts ar kādu personu individuāli, tai raksturīgām īpašībām un labumiem. Tiesiski aizsargājami personiskie labumi ir cilvēka dzīvība, veselība, personiskā neaizskaramība, vārds, gods, cieņa, autorība un citi labumi, kas nosaka cilvēka spēju darboties un stāvokli sabiedrībā.
3.Ja ir nodarīts kaitējums personas veselībai, kas ir personiskais kaitējums, personai ir tiesības prasīt kompensāciju (atlīdzinājumu) par šādu kaitējumu. Personiskā kaitējuma konstatējuma priekšnoteikums nav tā novēršanas vai kompensēšanas veids. Kaitējuma novēršana vai kompensēšana ir iespējamās sekas pašam kaitējumam. Arī tad, ja kaitējums tiek novērsts (izlabots ar materiāliem ieguldījumiem), nevar uzskatīt, ka tas nav bijis.
4. Tiesību normas nenoteic, ka atlīdzinājums ir nosakāms tikai par tādu personisko kaitējumu, kurš ir paliekošs un kuru nav iespējams novērst ar citiem līdzekļiem. Apstāklis, vai kaitējums ir vai nav novēršams (vai ir paliekošs), var kalpot kaitējuma būtiskuma (smaguma) noteikšanai.
26.06.2008.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-155/2008
1. Privāto tiesību juridiskās personas formā organizēta slimnīca primāri rīkojas privāto tiesību jomā. Slimnīcas rīcība gadījumā, ja donora asinīs tiek konstatēta infekcija vai pastāv pamatotas aizdomas par inficēšanos, arī vērtējama kā privāttiesiska, jo no Epidemioloģiskās drošības likuma neizriet, ka slimnīcas ārstniecības personām būtu deleģēta valsts pārvaldes vara epidemioloģiskās drošības jomā.
2. Epidemioloģiskās drošības jomā likumdevējam nav mērķis padarīt visas ārstniecības personas par valsts pārvaldes subjektiem. Kaut arī ārstniecības persona ir pirmā, ar kuru persona saskaras pie infekcijas atklāšanas, un ārstēšanas procesa dabiska sastāvdaļa ir ārstniecības personas pienākums informēt personu par tās saslimšanu un ārstēšanas procesu, tas tomēr nerada publiski tiesiskas attiecības starp ārstniecības personu un pacientu. Tādējādi slimnīcas bezdarbība, nepaziņojot personai par to, ka tās asinīs identificētas vīrusa antivielas, nav uzskatāma par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē.
3. Epidemioloģiskās drošības likums gan ārstniecības personai, gan epidemiologam paredz pienākumu informēt slimnieku vai infekciozo personu, kā arī kontaktpersonas par infekcijas slimības izplatīšanās ceļiem un individuālās profilakses pasākumiem. Tādējādi likumdevējs, ievērojot epidemioloģiskās drošības īpašo vērtību, ir paredzējis divkāršu informēšanas pienākumu - gan ārstniecības personai, gan arī epidemiologam, kurš no ārstniecības personas saņem datus par inficētajām personām. Šāda pienākuma dublēšana ir attaisnota, jo ar epidemiologu starpniecību valsts nodrošina sabiedrībai visaptverošu epidemioloģisko drošību.
4. Epidemioloģijas drošības likuma izpratnē ar jēdzienu „epidemiologs” saprotamas valsts aģentūras „Sabiedrības veselības aģentūra” amatpersonas.
5. Slimības diagnozes trūkums nav pamats personas neinformēšanai gadījumā, ja personas organismā identificētas vīrusa antivielas, kas liecina par lielu saslimšanas iespējamību. Proti, šādā gadījumā epidemiologam ir pienākums informēt attiecīgo personu, kaut arī tā vēl nav saslimusi ar attiecīgo infekcijas slimību.
6. Izlemjot prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, tiesai ir jānovērtē kaitējuma izraisītās personas ciešanas. Objektīva ciešanu novēršana, balstoties uz pierādījumiem, parasti nav iespējama, tāpēc tiesai ciešanu apmērs jāvērtē pēc saprātīgas vispārējās pieredzes un konkrētās lietas apstākļiem. Ekspertīze nav izmantojama kā līdzeklis ciešanu apmēra noteikšanai.
12.12.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-512/2007
1. Aprūpes tiesību atņemšana un bērna izņemšana no ģimenes skar ļoti nozīmīgas personas cilvēktiesības - tiesības uz ģimeni. Turklāt bērna izņemšana no ģimenes šīs tiesības ietekmē visradikālākajā veidā. Tādējādi arī aizskāruma smagums, ja lēmums bijis prettiesisks, šādos gadījumos ir uzskatāms par ļoti būtisku. Līdz ar to prettiesisks lēmums par bērna izņemšanu no ģimenes ir pietiekams pamats, lai konstatētu personas ciešanas un līdz ar to arī radīto morālo kaitējumu.
2. Tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība - objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas. Līdz ar to, analizējot, vai personai ir tiesības uz atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, tiesai jāvērtē tieši tas kaitējums un tā aspekti, kuru ir radījis attiecīgais iestādes lēmums. Personas ciešanas, kuras nav izraisījusi iestādes rīcība, tiesai nav jāvērtē.
3. Lai varētu atzīt, ka personai nav tiesību uz morālā kaitējuma atlīdzinājumu tā iemesla dēļ, ka persona savu iespēju robežās nav centusies novērst ar prettiesisko lēmumu radītās tiesiskās sekas, tiesai pirmām kārtām jākonstatē, kādus objektīvi saprātīgus pasākumus persona šādā situācijā varēja un tai vajadzēja veikt. Ja konstatējams, ka konkrētajā situācijā personai objektīvi bija iespējams veikt pasākumus, kas samazinātu ar iestādes lēmumu radītās negatīvās sekas – vai persona tos ir veikusi (centusies veikt).
4. Vērtējot morālo kaitējumu, kas vecākiem nodarīts ar iestādes lēmumu par bērna izņemšanu no ģimenes, tiesai jāvērtē personas ciešanas – bailes, pazemojumu vai citas negatīvās emocijas, kas varēja tikt radītas ar prettiesisko bāriņtiesas lēmumu, tostarp goda, cieņas, reputācijas, personiskās dzīves neaizskaramības aizskārumu, kā arī iespējamās papildu ciešanas, kas var būt radušās saistībā ar bērnam radītajām negatīvajām emocijām (pārdzīvojumi par bērna ciešanām).
21.06.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-295/2007
1. Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturtā daļa noteic, ka atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā. Minētā tiesību norma interpretējama tādējādi, ka tas vien, ka ar iestādes darbībām privātpersonai radītās nelabvēlīgās sekas ar tiesas nolēmumu tiek novērstas – proti, ar restitūciju tiek panākts privātpersonai labvēlīgs risinājums, pats par sevi neizslēdz personas tiesības uz nodarītā morālā kaitējuma atlīdzinājumu.
2. Lemjot par prasījumu atlīdzināt morālo kaitējumu, tiesai ir jānoskaidro un jāizvērtē visi faktiskie apstākļi, tostarp, vai restitūcija ir atbilstoša un pamatota salīdzinājumā ar nodarījumu. Pieteicējam pozitīvs risinājums, uzdodot iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, pats par sevi ne vienmēr ir pietiekošs, lai atzītu, ka persona saņēmusi atbilstīgu atlīdzinājumu, līdz ar to tiesai jāizvērtē, vai nav pamats papildus noteikt atlīdzinājumu naudas izteiksmē.
