Tiesību jomu nošķiršana

12.11.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-450/2019

1. Tiesību joma, kas regulē sociālos pabalstus, jau pēc savas būtības pieder publiskajām tiesībām. Tām ir visas pazīmes, kas pēc publisko-privāto tiesību nošķiršanas teorijām (interešu, pakļautības un subjektu teorija) to pieskaita publiskajām tiesībām: 2. Tiesību joma nemainās atšķirībā no tā, kādas funkcijas pašvaldība pilda. Lēmums par sociālā pabalsta piešķiršanu [izņemot pabalstus, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, sk. lietu SKA-241/2019] vienmēr būs publisko tiesību lēmums – administratīvais akts. Ja šāds lēmums tiek aizstāts ar līgumu, tas būs administratīvais līgums.

Lejupielādēt

17.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1/2019

Gadījumos, kad administratīvajam aktam sekojusi civiltiesiska darbība (līguma noslēgšana vai īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā), pieteikums par administratīvā akta atcelšanu vai atzīšanu par prettiesisku ir pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, savukārt prasījums par līgumu vai zemesgrāmatas ierakstu atcelšanu ir izskatāms civilprocesuālā kārtībā. Līdz ar to, katrs no šiem prasījumiem (attiecīgi publiski tiesiskais un civiltiesiskais) ir pakļauts attiecīgi administratīvajai tiesai un vispārējās jurisdikcijas tiesai.

Lejupielādēt

16.01.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-825/2018

1. Ar 2013.gada 6.novembra likuma „Grozījumi Likumā par ostām” 1.pantu nomas maksu iekasēšana kvalificēta kā ostas pārvaldes darbība privāto tiesību jomā. Tādēļ secināms, ka likumdevējs ar Likuma par ostām 7.panta trešās daļas 3., 8. un 10.punktu skaidri izšķīries noteikt, ka ostas pārvalde piestātņu iznomāšanā ostā rīkojas privāttiesiski, t.i., šie nomas līgumi ir privāttiesiski. Attiecīgi strīdi, kas saistīti ar šo līgumu izpildi, risināmi Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā vispārējās jurisdikcijas tiesā. 2. Lai gan osta ir publiska lieta, tai tiesību normās ir paredzēta privāttiesiska lietošanas kārtība (noslēdzot privāttiesiskus līgumus). Šajā gadījumā tiek piemērota divpakāpju teorija, atbilstoši kurai, pirmajā pakāpē tiek pieņemts lēmums publisko tiesību jomā, bet otrajā – slēgts privāttiesisks līgums. Proti, vispirms tiek pieņemts publiski tiesisks lēmums – lēmums par nomnieka izvēli –, kam seko privāttiesiska līguma – nomas līguma – noslēgšana. Līdz ar to ir jānošķir strīds par iespēju slēgt privāttiesisko līgumu, lai lietotu publisko lietu, no strīda, kas rodas jau pēc privāttiesiska līguma noslēgšanas.

Lejupielādēt

11.01.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-727/2018

Lejupielādēt

24.08.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1308/2017

Strīdu par piešķirto Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda finansējumu risina administratīvā procesa kārtībā tikai gadījumā, ja pieņemts lēmums par piešķirtā finansējuma atgūšanu atbilstoši Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda vadības likuma 19.panta ceturtajai daļai un 24.pantam. Savukārt iestādes rīcība, kontrolējot līguma par Eiropas Savienības fonda projekta īstenošanu izpildi un lemjot par attiecināmajām izmaksām, ir pārbaudāma civiltiesiskā kārtībā.

Lejupielādēt

15.06.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-759/2017

Lejupielādēt

29.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-315/2017

Administratīvās tiesas kompetencē neietilpst pārbaude par to, kā Valsts ieņēmumu dienests īsteno savas kā kreditora tiesības maksātnespējas procesa laikā. Tas ir pakļauts vispārējās jurisdikcijas tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma un Maksātnespējas likuma normām.

Lejupielādēt

27.07.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1190/2016

Publiskai personai piederošam parkam ir publiskas lietas statuss. Jautājums par tiesībām piekļūt un lietot publisku lietu, tostarp jautājums par iespēju prasīt šādas lietas nodošanu sevišķajā lietošanā, ir publiski tiesisks un izskatāms administratīvā procesa kārtīb

Lejupielādēt

19.05.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1002/2016

1. Drošības policija, iekļaujot personu publiskā pārskatā kā valsts konstitucionālās iekārtas drošībai riskantu personu, rīkojas publisko tiesību jomā (izpildot valsts pārvaldes funkciju – īstenojot politiku valsts drošības jomā) kā valsts pārvaldes iestāde, uz kuru neattiecas valsts drošības iestāžu speciālais uzraudzības regulējums, un šāda rīcība ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, kuru rezultātā personai var rasties tiesisko interešu aizskārums. Šāda rīcība atbilstoši Administratīvā procesa likuma 89.pantam ir atzīstama par iestādes faktisko rīcību, kas pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā. 2. Personas iekļaušana Drošības policijas darbības pārskatā ir personas darbības ietekmes vērtējums valsts drošībai. Iestādes vērtējumu tiesa saturiski nevar pārbaudīt, jo tas tiek izdarīts iestādes novērtējuma brīvības ietvaros. Tiesas kontrole sniedzas vienīgi pār to, vai iestāde nav pieļāvusi procesuālus pārkāpumus, novērtējot personu.

Lejupielādēt

10.10.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-933/2016

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums īsteno sociāli atbildīgas valsts principu, aizsargājot ikviena tiesības uz sociālo aizsardzību un sociālo palīdzību. Likums noteic, ka pašvaldībai ir pienākums (uzdevums) nodrošināt atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību pilnīgi vai daļēji finansējot šo pakalpojumu sniegšanu. Pašvaldība šo pienākumu var īstenot pati, vai slēgt līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Pašvaldības līgums ar citu sociālā pakalpojuma sniedzēju par sociālo pakalpojumu sniegšanu pašvaldības iedzīvotājiem ir deleģēšanas līgums. Cita sociālā pakalpojuma sniedzēja izvēlei pašvaldībai jāievēro vienlīdzības princips, tādēļ pakalpojumu sniedzēju izvēlei var rīkot publiskā iepirkuma procedūru – konkursu. Tomēr procedūras rīkošana nepadara procedūras beigās slēdzamo līgumu par privāttiesisku. Tas, vai līgums ir privāttiesisks vai publiski tiesisks, ir atkarīgs no tā satura (līguma mērķa un uzdevumiem) nevis formas (tiesību piešķiršanas procedūras). Līgums, ar kuru pašvaldība nodod sociālā pakalpojuma sniegšanu citai personai, ir publiski tiesisks, jo sociālā pakalpojuma sniegšanas uzdevumi ir publiski tiesiski, t.i., ietilpst pašvaldības publiskajās funkcijās. Tādējādi strīdi par šādu līgumu izpildi ir pakļauti administratīvajai tiesai.

Lejupielādēt

11.02.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-607/2016

1. Obligātais iepirkums ir valsts atbalsta mehānisms elektroenerģijas ražotājiem, kas paredz tā finansēšanu no elektroenerģijas galalietotāju maksājumiem. Valsts atbalsta mehānismu pamatā veido Ekonomikas ministrijas piešķirtās tiesības atbalstāmajiem ražotājiem saražoto elektroenerģiju pārdot elektroenerģijas publiskajam tirgotājam obligātā iepirkuma ietvaros par tarifu, kas ir augstākas par elektroenerģijas tirgus cenu. Līgums starp publisko tirgotāju un komersantu par elektroenerģijas iepirkumu obligātā iepirkuma ietvaros ir Ekonomikas ministrijas administratīvā akta īstenošanas instruments. Proti, līgums ir daļa no valsts atbalsta mehānisma, caur kuru komersants tieši saņem atbalstu par saražoto elektroenerģiju, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Tādējādi līguma priekšmets atrodas publisko tiesību jomā. 2. Lai arī strīdam starp komersantu un publisko tirgotāju, izpildot līgumu par elektroenerģijas obligāto iepirkumu, ir mantisks raksturs, tas nepadara šo strīdu par civiltiesisku, jo būtībā strīds ir par pieteicējai sniedzamā atbalsta apmēru. Elektroenerģijas tirgus likuma 5.panta trešā daļa aptver strīdus par civiltiesiska līguma izpildi, bet šīs normas mērķis nav bijis aptvert arī strīdus par publisko tiesību līguma izpildi, kas rodas starp elektroenerģijas sistēmas dalībniekiem. Līdz ar to šādi strīdi jāizskata Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Lejupielādēt

20.11.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1427/2015

1. Kapsētas ir publiskā lietošanā nodots pašvaldības īpašums, kas kalpo sabiedrības vajadzībām likuma „Par pašvaldībām” 77.panta otrās daļas izpratnē. Tādējādi kapsētām ir publiskas lietas statuss līdzīgi kā ceļiem, ielām, laukumiem, parkiem, tāpēc jautājums par tiesībām piekļūt un lietot kapsētu, tostarp par iespēju slēgt līgumu par kapavietas nomu, ir publiski tiesisks. 2. Nomas līguma slēgšana ir privāttiesiskajai apritei raksturīga darbība, tomēr minētā atziņa ir piemērojama situācijā, kad iznomāti tiek saimnieciskajā apgrozībā izmantojami resursi un pašvaldība rīkojas kā jebkurš īpašnieks. Taču kapsētas un kapavietas mirušu cilvēku apbedīšanai tradicionāli nav apgrozības priekšmets, tās nav pieņemts tirgot vai iznomāt ienākumu gūšanai saimnieciskā kārtā. Tādēļ, nosakot un iekasējot maksu par kapavietu nomu, pašvaldība nerīkojas kā jebkurš īpašnieks, bet gan īsteno likumā noteiktu valsts pārvaldes uzdevumu.

Lejupielādēt

12.03.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-156/2014

1. Darba tiesiskās attiecības ir privāttiesiskas attiecības. Vienlaikus darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā ir paredzēta valsts uzraudzība un kontrole, ko īsteno valsts pārvaldes iestāde - Darba inspekcija. Darba inspekcijas izdoti administratīvie akti ir pārsūdzami tiesā administratīvā procesa kārtībā. Šādā pašā kārtībā veicama kontrole pār inspekcijas nepamatotu atteikšanos izdot administratīvo aktu. 2. Valsts uzraudzības nepieciešamība privāttiesiskajās attiecībās parasti tiek atzīta atsevišķos gadījumos, ņemot vērā iespējamo pušu ,,spēku" nevienlīdzību. Tās ietvaros valstij ir jāspēj ātri un efektīvi novērst ,,vājākās" puses tiesību vai tiesisko interešu pārkāpumu. ievērojot darba tiesisko attiecību privāttiesisko raksturu, valsts pārvaldes iestāde drīkst iejaukties tikai tiktāl, ciktāl darbinieka tiesības skaidri izriet no tiesību normām. 3. Darbinieku pārstāvjiem ir tiesību normās noteikta tiesība savlaicīgi, pienācīgā veidā un apjomā saņemt no darba devēja informāciju par uzņēmuma pašreizējo ekonomisko un sociālo stāvokli un iespējamām tā izmaiņām. Tādējādi attiecīgā darbinieku tiesība skaidri izriet no tiesību normām. 4. Jēdzieni „savlaicīgi”, „pienācīgā veidā un apjomā”, „pašreizējais ekonomiskais un sociālais stāvoklis” ir atklātie juridiskie jēdzieni, kuru saturs noskaidrojams tiesību normu interpretācijas ceļā. Tiesību normu interpretācija un piemērošana ir jebkura tiesību akta, tostarp administratīvā akta, izdošanas sastāvdaļa. Tādēļ tā pati par sevi nekvalificē attiecīgo jautājumu par tādu tiesību strīdu, kurš nav pakļauts Darba inspekcijas izlemšanas kompetencei, un neierobežo Darba inspekciju izdot darba devējam saistošu administratīvo aktu, ja tas nav ievērojis tiesību normās noteiktās darbinieku pārstāvju tiesības saņemt informāciju.

Lejupielādēt

05.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-996/2013

1. Ja personu ir iespējams pakļaut operatīvajai darbībai tādējādi, ka šai personai par to nekad nekļūst zināms, un līdz ar to šai darbībai paliekot neapstrīdamai, var tikt būtiski ierobežotas personas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību vai pat šīs tiesības liegtas pavisam. Taču nav pieņemams, ka šo tiesību baudīšana var tikt nepamatoti liegta tādēļ vien, ka persona par šo tiesību aizskārumu nezina. Tiklīdz personas informēšanu iespējams veikt, neapdraudot operatīvās darbības mērķus pēc tās pabeigšanas, iesaistītajām personām šai informācijai jābūt pieejamai. 2. Šobrīd personai nav cita ceļa, kā tiesiski iegūt informāciju par pret to vērstu operatīvo darbību, kā vien vērsties ar individuālu iesniegumu kompetentajā institūcijā. Tā kā likums neietver skaidru ierobežojumu personas tiesībām būt informētai par operatīvo darbību, un tā kā cilvēktiesību ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar likumu (turklāt noteiktam pietiekami skaidri), tad personai vispārīgi ir tiesības sagaidīt, ka uz tās informācijas pieprasījumu kompetentā iestāde atbild pēc būtības, ievērojot to, ka informācijas atklāšana pieļaujama, neapdraudot operatīvās darbības mērķus pēc tās pabeigšanas. 3. Fizisko personu datu aizsardzības likuma normas attiecībā uz operatīvās darbības rezultātā iegūto datu apstrādi var tikt piemērotas, ja tās nav pretrunā ar Operatīvās darbības likuma normām un ja to piemērošana ir savienojama ar operatīvās darbības jēgu un mērķi. 4. Operatīvās darbības likums paredz, ka uzraudzību pār operatīvās darbības subjekta rīcības atbilstību tiesību normām veic prokuratūra vai tiesa. Arī jautājumi par operatīvajai darbībai pakļauto personu datu aizsardzību un šo datu apstrādes tiesiskumu ir risināmi tādā pašā kārtībā - vēršoties prokuratūrā vai tiesā, tādējādi personu tiesību un tiesisko interešu aizsardzība operatīvās darbības kontekstā principā nav izslēgta no administratīvās tiesas kompetences. 5. Personas informētība par operatīvo darbību pat pēc šīs darbības pabeigšanas var būtiski apdraudēt mērķus, kuru dēļ darbība veikta. Tādēļ tiesai, izskatot lietu pēc būtības, ar lielu rūpību jāizturas pret šo informāciju visā procesa laikā. Līdz brīdim, kad tiek taisīts spriedums, persona ne tieši, ne netieši no tiesas rīcības vai izteikumiem, vai citiem apstākļiem procesa ietvaros nedrīkst noprast, vai pret šo personu jebkad tikusi veikta operatīvā darbība. Citastarp, atbilstoši jābūt formulētai arī sprieduma rezolutīvajai daļai. Šāda informācija personai drīkst būt pieejama vienīgi tad, kad rūpīgi izvērtēti visi apstākļi attiecībā uz šīs informācijas aktualitāti operatīvās darbības mērķu sasniegšanā un šā izvērtējuma rezultātā iespējams secināt, ka nav objektīvu tiesisku šķēršļu šīs informācijas izpaušanai.

Lejupielādēt

10.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-486/2012

Administratīvajai tiesai ir pakļauti personu prasījumi par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu tiem piešķirta mantisko zaudējumu atlīdzība saskaņā ar likumu „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”.

Lejupielādēt

20.01.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-276/2012

Arodbiedrības tiesības saņemt informāciju par plānotajiem pasākumiem attiecībā uz restrukturizāciju un jebkādiem citiem pasākumiem, kas varētu skart darbinieku tiesības, ir Darba likuma 11.panta pirmajā daļā cita starpā paredzētās darbinieku pārstāvja tiesības. Šīs tiesības ir speciālās attiecībā pret vispārīgām personu tiesībām saņemt informāciju no valsts pārvaldes iestādēm, tādējādi tas, ka darba devējs ir valsts pārvaldes iestāde, nav pamats šo darba tiesību jautājumu izskatīt administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

01.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-235/2012

1. Publisko tiesību subjekts rīkojas privāttiesiski apsaimniekojot savu mantu, piemēram, iznomājot zemi vai telpas. 2. Nomas attiecību nodibināšanas gadījumā, atšķirībā no publisko iepirkumu regulējuma, likums atrunā tikai vispārējus principus rīcībai ar valsts mantu. Rīkojoties privāttiesiski, publisko tiesību subjekts paliek saistīts ar publiski tiesiskiem ierobežojumiem, taču tie neatņem darbībai privāttiesisku raksturu.

Lejupielādēt

31.01.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-140/2012

1.Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma regulējums vispārīgi noteic publiskas personas rīcību ar tās mantu, kas balstās vienīgi īpašnieka (publiskas personas) kompetencē un pār to nav veicama tiesas kontrole administratīvā procesa kārtībā. Vispārīgā gadījumā publiskās personas rīcības izvēle īpašuma atsavināšanā balstās vienīgi pašas publiskās personas kā īpašnieces kompetencē. Privātpersonas iniciatīvai šādā gadījumā nav publisko subjektīvo tiesību elementa. Abas personas, ievērojot imperatīvi noteiktus ierobežojumus un kārtību, citādi darbojas tāpat kā jebkurā privāttiesiska darījuma noslēgšanas ierosināšanas gadījumā, tātad – privāto tiesību jomā. 2.Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma normās paredzētais pabeigšanas datums ir termiņš, līdz kuram persona var iesniegt privatizācijas ierosinājumu, kā arī atsavināšanas ierosinājumu, lai apbūvēta zemesgabala atsavināšanā kā maksāšanas līdzekli varētu izmantot īpašuma kompensācijas sertifikātus. Tādējādi pabeigšanas datums ir noteikts valsts un pašvaldību īpašuma objektu un zemes privatizācijai un apbūvētu zemesgabalu atsavināšanai par privatizācijas sertifikātiem. Tādēļ Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 4.panta ceturtās daļas 1.punktā paredzēto gadījumu attiecināšana uz publisko tiesību jomu (ekonomiskās reformas ietvaros veiktu atsavināšanu) vispārīgi nav atkarīga no atsavināšanas ierosinājuma iesniegšanas līdz 2006.gada 31.augustam. 3.Likumdevēja mērķis ir izvairīties no patstāvīgu zemesgabalu saglabāšanas, kuru lietošana objektīvu iemeslu dēļ ir apgrūtināta vai pat neiespējama. Starpgabalu nodošanu piegulošo zemesgabalu īpašnieku īpašumā vienlīdz regulē gan privatizāciju, gan atsavināšanu regulējošās tiesību normas. Regulējuma mērķis kalpo plašākām interesēm, proti, zemes ierīcībai, kas vispārīgi bijis būtisks īpašuma reformas jautājums un joprojām nodrošina zemes resursa lietderīgu un ilgtspējīgu izmantošanu. Tādējādi publiskā persona šajā gadījumā nerīkojas vien kā jebkurš īpašnieks civiltiesiskās attiecībās, bet Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 4.panta ceturtās daļas 1.punkta regulējamam par starpgabalu atsavināšanu ir publiski tiesisks mērķis.

Lejupielādēt

18.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-95/2012

Ūdens resursu lietošanas atļauju process ir vērsts uz ūdens resursu kā vides sastāvdaļas lietošanas kontroli, nevis uz privātpersonu savstarpēju mantiska rakstura interešu saskaņošanu. Tomēr, ja publiski tiesiskās interesēs dibinātā atļaujas izsniegšanas procesā ir paredzēts noskaidrot (tātad arī pārbaudīt un ņemt vērā) kādu no privātajām tiesībām izrietošu apstākli, tad no šā apstākļa noskaidrošanas ir atkarīgs arī iestādes lēmuma tiesiskums.

Lejupielādēt

07.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-957/2011

1. Attiecībā uz ceļu satiksmi publisko tiesību jomā tiek veikti īpašie satiksmes drošības pienākumi, piemēram, satiksmes regulēšana ar luksoforiem un ceļa zīmēm. Šajos gadījumos valsts izmanto valsts varu, lai piespiedu (obligātā) kārtā nodrošinātu vienveidīgu ceļu satiksmes dalībnieku rīcību noteiktās situācijās. 2. Vispārējie satiksmes drošības pienākumi, kuri ietver ceļu tīrīšanu, kopšanu un citus ceļa apsaimniekošanas pasākumus, proti, kuru veikšanai netiek izmantota valsts vara un kuru veikšanas pienākums vienādi attiecas uz jebkuru ceļa īpašnieku vai valdītāju, tiek veikti privāto tiesību jomā, tādējādi zaudējumi, kas nodarīti neatbilstoša ceļa stāvokļa dēļ, piedzenami civilprocesuālā kārtībā, jo tie nodarīti ar civiltiesisku deliktu.

Lejupielādēt

26.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-575/2011

1. Atlīdzību administratīvā procesa kārtībā ir iespējams prasīt vienīgi par kaitējumu, kas nodarīts ar iestādes faktisko rīcību vai administratīvo aktu. Tas vien, ka kaitējumu ir nodarījusi iestāde vai tās amatpersona, nenozīmē, ka jautājums par šāda kaitējuma atlīdzību ir izskatāms administratīvā procesa kārtībā. 2. Gods un cieņa ir morālas kategorijas, kas ir saistītas ar cilvēka kā personības vērtību bez nosacījumiem. Goda un cieņas aizsardzības institūts tiesībās kalpo drīzāk atsevišķu personu interesēm, nevis valsts vai vispārības interesēm. Goda un cieņas aizskāruma gadījumā subjektu tiesiskajām attiecībām nepiemīt subordinācijas raksturs. Tādējādi jautājums par goda un cieņas aizsardzību pieder privāto, nevis publisko tiesību jomai.

Lejupielādēt

03.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-482/2011

Rīgas brīvostas likums nenoteic, kādā kārtībā izskatāmi strīdi, kas izriet no strīdiem par tādas licencētas komercdarbības veikšanu, kurai netiek piemērots brīvās zonas režīms, tādējādi šādu strīdu izskatīšanas kārtība nosakāma atkarībā no tā, vai konkrētā strīda priekšmets ir publisko vai privāto tiesību jomā.

Lejupielādēt

06.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-32/2011

1. Pašvaldība var būt zemes īpašnieks, kas iznomā tai piederošu zemi citai personai, un kā zemes īpašnieks var ļaut vai neļaut iznomāto zemi apbūvēt. Zemes īpašnieka lēmums par to, vai iznomāto zemi atļaut apbūvēt, ir gribas izteikums privāto tiesību jomā. Šāds pašvaldības lēmums administratīvā procesa ietvaros (būvvaldē vai administratīvajā tiesā) ir jānoskaidro kā fakts – ir vai nav dota zemes īpašnieka piekrišana būvniecībai. Ja tādas piekrišanas nav, atkrīt jebkāda tālāka iecerētās būvniecības tiesiskuma vērtēšana publisko tiesību jomā. 2. Lai noteiktu, vai lieta ir izskatāma administratīvā procesa kārtībā, ir jānoskaidro, vai pašvaldība būvniecības ieceri (vai jebkādu iesniegumu tās sakarā) vērtējusi kā zemes īpašnieks privāto tiesību jomā vai kā būvniecības tiesiskumu kontrolējošais subjekts publisko tiesību jomā.

Lejupielādēt

12.10.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-756/2010

1. Notiesātajam var uzlikt pienākumu veikt darbu tikai tad, ja šāds darbs ir brīvības atņemšanas vietu un apkārtējās teritorijas labiekārtošana, kā arī notiesāto kultūras un sadzīves apstākļu uzlabošana. Šādu darbu veikšanai notiesātais tiek norīkots. Rīkojums ir iestādes iekšējs lēmums, kas tiek izdots notiesātā īpašo pakļautības attiecību ietvaros ar valsti, t.i., valsts īsteno savu publisko varu pār notiesāto. 2. Notiesātais var pats izteikt gribu strādāt noteiktu darbu. Šādā gadījumā Latvijas Sodu izpildes kodekss paredz, ka notiesātais var strādāt kā brīvības atņemšanas iestādē, tā arī pie komersantiem, kuri iesaistīti notiesāto nodarbinātības organizēšanā. Brīvprātīgi nodibinātas tiesiskās attiecības starp notiesāto un darba devēju par darba veikšanu, ir privāttiesiskas darba tiesiskās attiecības.

Lejupielādēt

21.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-528/2010

1. Pirmstiesas kriminālprocesa veikšana pēc būtības ir valsts pārvaldes darbība. Tomēr kriminālprocesuālās darbības un to kontroli likumdevējs ir regulējis Kriminālprocesa likumā, izslēdzot tās no Administratīvā procesa likuma regulējuma. Tādējādi kriminālprocesuālās darbības nav pārsūdzamas administratīvā procesa kārtībā. 2. To, kāda darbība uzskatāma par kriminālprocesuālu darbību, nosaka Kriminālprocesa likums. Proti, kriminālprocesuāla darbība ir tāda darbība, kas tiek regulēta Kriminālprocesa likumā. 3. Tam, kādas iestādes veic konkrētu darbību, nav nozīmes, vērtējot attiecīgās darbības tiesisko dabu. Jebkura iestāde, neatkarīgi no tās institucionālā statusa (institucionālās piederības izpildvarai, tiesu varai vai pat likumdošanas varai), var darboties gan kā iestāde Administratīvā procesa likuma izpratnē, ja veic valsts pārvaldes funkciju, kuru neregulē cits procesuālais likums, gan cita procesa ietvaros, ja veic citā procesuālajā likumā paredzētās darbības. Tādējādi, ja kāda funkcija ir paredzēta kriminālprocesa tiesību avotos, tad, lai arī atbilstu valsts pārvaldes funkcijas pazīmēm, tā tomēr ir kriminālprocesuāla funkcija, kas veicama saskaņā ar Kriminālprocesa likumu un citiem kriminālprocesa tiesību avotiem. 4. Ģenerālprokuratūras vai Tieslietu ministrijas rīcība, nosūtot ārvalstij tiesiskās palīdzības lūgumu, ir vērtējama kā kriminālprocesuāla darbība. Tā ir vērsta uz procesa virzītāja kriminālprocesuāla lēmuma izpildi, un darbības, kas saistītas ar kriminālprocesuāla lēmuma izpildi, neiziet ārpus kriminālprocesa ietvariem.

Lejupielādēt

21.01.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-208/2010

Profesoru padomes lēmums par konkrētas personas ievēlēšanu asociētā profesora amatā ir priekšnoteikums tiesisko attiecību starp asociēto profesoru un augstskolu nodibināšanai. Šāds lēmums nav vērsts uz publiski tiesisko attiecību nodibināšanu, tas ir, netiek pieņemts publisko tiesību jomā, jo uz profesoru padomes lēmuma pamata ar asociēto profesoru un augstskolu tiek slēgts darba, tas ir, privāttiesisks līgums. Tādējādi profesoru padomes lēmuma tiesiskums nav pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

13.01.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-95/2010

1. Politiskais lēmums no administratīva akta nošķirams pēc pieņemšanas procedūras (to parasti pieņem demokrātiskā procedūrā, balsojot; tam nedod norādījumus attiecībā uz lēmuma saturu un neprasa izpaust pamatojumu attiecīgam balsojumam), pieņemšanas institūcijas (tai piemīt demokrātiski leģitīmais raksturs, kas nepiemīt valsts pārvaldes iestādēm) un lēmuma būtības (politiskā lēmuma būtība ir tieši atkarīga no pieņēmēja politiskās gribas un uzticības, kas ir subjektīvi jēdzieni un kā tādi nav reglamentēti tiesību normās). 2. Pašvaldības amatpersonu ievēlēšana un atrašanās amatā ir tieši atkarīga no deputātu vairākuma iekšējās pārliecības, politiskās gribas un uzticības, kas ir subjektīvi jēdzieni un kā tādi nav reglamentēti tiesību normās. Tiesa nevar izvērtēt, vai deputāti pareizi balsoja „par” vai „pret”, kā arī tiesa nevar likt deputātiem balsot „par” vai „pret”. Tāpēc pašvaldības amatpersonai nav subjektīvu tiesību nedz iegūt amatu, nedz to paturēt, un lēmumi, kas saistīti ar viņu atrašanos amatā, nepakļaujas tiesas kontrolei.

Lejupielādēt

27.11.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-853/2009

1. Publisko iepirkumu gadījumā pasūtītājs darbojas divās pakāpēs. Pirmajā pakāpē tiek pieņemts publiski tiesisks lēmums par pasūtījuma piešķiršanu, bet otrajā pakāpē notiek šā lēmuma īstenošana privāttiesiskā ceļā – tiek slēgts iepirkuma līgums, kuram tiek piemēroti vispārējie civiltiesību noteikumi. 2. Tomēr publiskā iepirkuma procedūrā noslēgts līgums ne vienmēr ir privāto tiesību līgums. Ja šādā procedūrā noslēgta līguma priekšmets un kopējais raksturs ir publisko tiesību jomā, līgums ir publisko, nevis privāto tiesību līgums.

Lejupielādēt

16.02.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-16/2009

1. Viena no pašvaldību pastāvīgajām funkcijām ir organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus, ieskaitot siltumapgādi (likuma „Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 1.punkts). Pienākums organizēt siltumapgādi nozīmē, ka pašvaldībai ir jānodrošina iedzīvotājiem iespēja saņemt siltumapgādes pakalpojumus. Tas, vai pašvaldība minētos pakalpojumus sniedz pati vai deleģē to sniegšanu privātpersonai, ir pašvaldības izvēle. 2. Tā kā pašvaldībai ir ar likumu uzlikts pienākums nodrošināt iedzīvotājiem iespēju saņemt siltumapgādes pakalpojumus, pašvaldības bezdarbība, nepildot šo pienākumu, ir saistīta ar publisko tiesību jomu. Šo funkciju nepildot, tiek aizskartas iedzīvotāju likumā garantētās tiesības. 3. Vērtējot, vai pašvaldības rīcība pakalpojumu sniegšanas gadījumā ir publiski tiesiska vai privāttiesiska, var tikt izmantota divpakāpju teorija. Pirmajā pakāpē pašvaldība lemj, vai iedzīvotājiem tiks nodrošināta pieeja pakalpojumiem. Minētajā gadījumā pašvaldības rīcība ir publiski tiesiska. Savukārt otrajā pakāpē tiek risināts jautājums, kā pakalpojumi tiks sniegti. Šajā gadījumā rīcība var būt publiski tiesiska vai privāttiesiska.

Lejupielādēt

26.06.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-155/2008

1. Privāto tiesību juridiskās personas formā organizēta slimnīca primāri rīkojas privāto tiesību jomā. Slimnīcas rīcība gadījumā, ja donora asinīs tiek konstatēta infekcija vai pastāv pamatotas aizdomas par inficēšanos, arī vērtējama kā privāttiesiska, jo no Epidemioloģiskās drošības likuma neizriet, ka slimnīcas ārstniecības personām būtu deleģēta valsts pārvaldes vara epidemioloģiskās drošības jomā. 2. Epidemioloģiskās drošības jomā likumdevējam nav mērķis padarīt visas ārstniecības personas par valsts pārvaldes subjektiem. Kaut arī ārstniecības persona ir pirmā, ar kuru persona saskaras pie infekcijas atklāšanas, un ārstēšanas procesa dabiska sastāvdaļa ir ārstniecības personas pienākums informēt personu par tās saslimšanu un ārstēšanas procesu, tas tomēr nerada publiski tiesiskas attiecības starp ārstniecības personu un pacientu. Tādējādi slimnīcas bezdarbība, nepaziņojot personai par to, ka tās asinīs identificētas vīrusa antivielas, nav uzskatāma par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē. 3. Epidemioloģiskās drošības likums gan ārstniecības personai, gan epidemiologam paredz pienākumu informēt slimnieku vai infekciozo personu, kā arī kontaktpersonas par infekcijas slimības izplatīšanās ceļiem un individuālās profilakses pasākumiem. Tādējādi likumdevējs, ievērojot epidemioloģiskās drošības īpašo vērtību, ir paredzējis divkāršu informēšanas pienākumu - gan ārstniecības personai, gan arī epidemiologam, kurš no ārstniecības personas saņem datus par inficētajām personām. Šāda pienākuma dublēšana ir attaisnota, jo ar epidemiologu starpniecību valsts nodrošina sabiedrībai visaptverošu epidemioloģisko drošību. 4. Epidemioloģijas drošības likuma izpratnē ar jēdzienu „epidemiologs” saprotamas valsts aģentūras „Sabiedrības veselības aģentūra” amatpersonas. 5. Slimības diagnozes trūkums nav pamats personas neinformēšanai gadījumā, ja personas organismā identificētas vīrusa antivielas, kas liecina par lielu saslimšanas iespējamību. Proti, šādā gadījumā epidemiologam ir pienākums informēt attiecīgo personu, kaut arī tā vēl nav saslimusi ar attiecīgo infekcijas slimību. 6. Izlemjot prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, tiesai ir jānovērtē kaitējuma izraisītās personas ciešanas. Objektīva ciešanu novēršana, balstoties uz pierādījumiem, parasti nav iespējama, tāpēc tiesai ciešanu apmērs jāvērtē pēc saprātīgas vispārējās pieredzes un konkrētās lietas apstākļiem. Ekspertīze nav izmantojama kā līdzeklis ciešanu apmēra noteikšanai.

Lejupielādēt

04.03.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-140/2008

1. Administratīvā akta un faktiskās rīcības obligāta pazīme ir publisko tiesību joma – proti, lai kādu lēmumu vai rīcību atzītu par pakļautu administratīvās tiesas kontrolei, tam jābūt īstenotam publisko tiesību jomā, turklāt ne jebkurā, bet tieši valsts pārvaldes jomā. Tādējādi kriminālprocesuāla rakstura lēmumi vai rīcība nav ne administratīvie akti, ne faktiskā rīcība. 2. Faktiskā rīcība atšķirībā no administratīvā akta ir faktisku, nevis tiesisku seku radīšana privātpersonai. Pēc pārējām pazīmēm faktiskā rīcība atbilst administratīvā akta jēdzienam. 3. Valsts publiski tiesiska mērķa (noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas) nolūkā ir imperatīvi noteikusi, ka atsevišķos gadījumos kredītiestādei ir jāatturas veikt pienākumus, ko tā uzņēmusies privāttiesiskajās attiecībās. Imperatīva rakstura normas, kuru mērķis ir publiski tiesisks, nereti var ietekmēt un ierobežot privāttiesiskās attiecības, tomēr tas nemaina bankas un klienta attiecību privāttiesisko raksturu. 4. Banka, pieņemot lēmumu par atturēšanos no darījumu veikšanas klienta kontā, nepilda publisku funkciju. Šādos gadījumos banka ievēro tai ar publisko tiesību normām uzliktu pienākumu, tomēr no tā nav izdarāms tālāks secinājums, ka līdz ar to bankai būtu deleģēti pārvaldes uzdevumi, kas ietver pārvaldes lēmumu pieņemšanu. Bankas un klienta attiecības jebkurā gadījuma ir un paliek privāttiesiskas. 5. Darbības, ko Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests veic saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu identificēšanu, izsekošanu vai darbību ierobežošanu ar tiem, ir tieši vērstas uz noziedzīgu nodarījumu atklāšanu, novēršanu, noziedzīgā nodarījumā vainīgo personu sodīšanu. Citiem vārdiem, minētās darbības ir nesaraujami saistības ar apstākļu noskaidrošanu un noziedzīgā nodarījumā vainīgu personu sodīšanu kriminālprocesā. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta rīkojums apturēt finanšu līdzekļu debeta operācijas klienta kontā vai citas mantas kustību tādējādi ir vērsts uz kriminālprocesuālu mērķu sasniegšanu, pat ja kriminālprocess nav uzsākts. Proti, kaut arī rīkojuma izdošanas brīdī nav skaidri zināms, vai tiks uzsākts kriminālprocess, tādēļ vien rīkojumu nav pamata atzīt par tādu, kas izdots valsts pārvaldes attiecību ietvaros (administratīvajā procesā). 6. Administratīvā procesa ietvaros galīgais noregulējums tiesiskajās attiecībās starp privātpersonu un valsti ir administratīvais akts vai galīga rakstura (pabeigta) faktiskā rīcība. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta rīkojums, ar kuru kredītiestādei uzlikts pienākums apturēt darbības ar klienta naudas līdzekļiem, pēc būtības ir starplēmums procesā, kurš var turpināties kā kriminālprocess. Līdz ar to dienesta rīcībai šādos gadījumos nav administratīvā procesa rakstura, proti, tā nav vērsta nedz uz administratīvā akta izdošanu, nedz faktiskās rīcības veikšanu.

Lejupielādēt

09.07.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-346/2007

1. Personas privātās dzīves un goda un cieņas aizskārums ir privāto tiesību jomas jautājumi. Administratīvajā tiesā privātās dzīves aizskāruma pārbaude varētu notikt pamatā divos gadījumos: 1) ja iejaukšanās notikusi, valsts pārvaldes iestādei izdodot administratīvo aktu vai izdarot faktisko rīcību, 2) ja aizskārumu pieļāvusi cita privātpersona, taču konkrētai valsts pārvaldes iestādei ir kompetence pārbaudīt šīs tiesiskās attiecības starp privātpersonām, pieņemt šīm personām saistošus lēmumus, un šādā gadījumā tiesā būtu pārbaudāms, vai valsts iestāde pareizi izmantojusi tai piešķirto valsts varu privāttiesisko attiecību kontrolē. 2. Datu valsts inspekcijas kompetencē ir personas datu apstrādes vispārīga uzraudzība, kā arī administratīvo sodu piemērošana, nevis tas, vai izmantojot personas datus, tiek aizskarts personas gods un cieņa. Datu valsts inspekcijas kontrolei pakļautā datu apstrāde aprobežojas tieši ar pašu personas datu izmantošanu kā tādu, bet ne ar kontekstu, kādā tie tiek izmantoti. Tādējādi situācijā, kad personas dati izmantoti, iespējams, aizskarošā veidā, tas, vai līdz ar to pieļauts personas goda un cieņas aizskārums, nav Datu valsts inspekcijas, bet gan vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetences jautājums. 3. Gadījumā, ja augstākas instances tiesa zemākās instances tiesas nolēmuma motivāciju atzīst par pamatotu un pilnībā pietiekamu, tā sava nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas argumentiem. Papildus augstākās instances tiesai šādos gadījumos jāsniedz atbildes uz jauniem būtiskiem argumentiem, kuri ietverti attiecīgajā sūdzībā (apelācijas, kasācijas vai blakus sūdzībā), pretējā gadījumā netiktu ievēroti Administratīvā procesa likuma nosacījumi, kas paredz, ka augstākas instances tiesa izskata lietu sakarā ar attiecīgu sūdzību. Vienlaikus jāņem vērā, ka augstākas instances tiesai šādā situācijā nav pienākuma atbildēt uz jebkuru sūdzībā norādīto argumentu, bet gan tikai uz tiem, kas konkrētās lietas kontekstā ir nozīmīgi no tiesību viedokļa.

Lejupielādēt

26.09.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-492/2006

1. Finanšu instrumentu tirgus likums kompetenci nodrošināt finanšu instrumentu tirgus funkcionēšanu ir noteicis privāto tiesību subjektam – kapitālsabiedrībai. Tādējādi Latvijā likumdevējs fondu biržai kā regulētā tirgus organizētājam ir paredzējis komersanta statusu. Rīgas Fondu birža ir šāds regulētā tirgus organizētājs, kas kā kapitālsabiedrība reģistrēta Komercreģistrā. 2. No normatīvajiem aktiem neizriet secinājums, ka regulēto tirgus organizētāju kompetencē ir uzraudzīt attiecīgos regulētos tirgus ārpus organizēšanas (sistēmas atbilstīgas funkcionēšanas nodrošināšanas) ietvariem. 3. Regulētā tirgus organizētājs (birža), izsakot brīdinājumu kādam no emitentiem par informācijas nesniegšanu, rīkojas regulētā tirgus organizēšanas ietvaros – tātad privāto tiesību jomā. Rīkojoties privāto tiesību jomā birža nav un nevar būt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas funkcionālā padotībā. 4. Nav izslēgts, ka komercsabiedrība, kas nodarbojas ar komercdarbību, atsevišķos gadījumos var veikt kādu publiski tiesisku uzdevumu. 5. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41.panta trešo daļu privātpersonai nevar deleģēt administratīvo aktu izdošanu, izņemot gadījumu, kad tas paredzēts likumā. Atbilstoši šai tiesību normai deleģējumam izdot administratīvos aktus jābūt pietiekami konkrētam, lai likumdevēja griba būtu konstatējama nepārprotami.

Lejupielādēt

22.08.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-451/2006

1. Pašvaldībām normatīvajos aktos noteiktā publiskā funkcija gādāt par iedzīvotāju izglītību nenozīmē, ka pašvaldības mācību iestādē personas pieņemšana darbā, atbrīvošana no darba u.tml. darbības, kas saistītas uz darba tiesiskajām attiecībām, tiek veiktas publisko tiesību jomā. 2. Ņemot vērā, ka likumdevējs paredzējis, ka attiecīgās izglītības iestādes dibinātājs vispārējās izglītības iestādes vadītāju pieņem darbā un atbrīvo no darba (Vispārējās izglītības likuma 11.panta trešajā daļa), atzīstams, ka pašvaldība, konkursa kārtībā atlasot un pieņemot darbā pirmsskolas izglītības iestādes vadītāju, veic darbības, kas vērstas uz darba tiesisko attiecību nodibināšanu. Proti, pašvaldība šādos gadījumos darbojas kā ikviens cits darba devējs un tādējādi rīkojas privāto tiesību jomā. Viena no administratīvā akta un faktiskās rīcības pamatpazīmēm ir publisko tiesību joma. Tādējādi kontrole pār pašvaldības rīcību un lēmumiem pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja atlasē nav veicama administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

17.08.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-412/2006

1. Tas vien, ka īres līgums noslēgts starp privātpersonu un iestādi, nepiešķir īres līgumam publiski tiesisku raksturu. 2. No likuma „Par pašvaldībām” 15.panta izriet, ka publiski tiesisks raksturs ir tiem ar dzīvokļa jautājumiem saistītajiem pašvaldības lēmumiem, kuriem ir sociālās palīdzības raksturs. Sniegt sociālo palīdzību ir pašvaldības publiski tiesisks pienākums. Savukārt, slēdzot īres līgumus atbilstoši likuma „Par pašvaldībām” 14.panta pirmās daļas 2.punktam, pašvaldība rīkojas privāto tiesību jomā.

Lejupielādēt

11.04.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-226/2006

1. Administratīvo tiesu kompetencē ir izvērtēt tādu izpildvaras rīcību, kas pieļauta valsts pārvaldes jomā. Nav nozīmes tam, vai konkrētā institūcija, kuras darbība vai lēmums tiek pārsūdzēts, institucionāli iekļaujas valsts pārvaldē. Administratīvā procesa likuma izpratnē iestādes jēdziens piemērojams, ievērojot tā funkcionālo aspektu. Proti, ir būtiski, vai saskaņā ar ārējiem normatīvajiem aktiem tiesību subjekts konkrētajā gadījumā ir apveltīts ar varu valsts pārvaldes jomā. 2. Valsts sabiedriskās raidorganizācijas izveido kā bezpeļņas uzņēmējsabiedrības (sabiedrības ar ierobežotu atbildību). Šo sabiedrisko raidorganizāciju dibināšanas, reģistrācijas un darbības noteikumus nosaka uzņēmējdarbību regulējošie normatīvie akti. Tādējādi valsts, dibinot sabiedriskās raidorganizācijas un nodrošinot to darbību, veic komercdarbību un līdz ar to darbojas privāto tiesību jomā. 3. Nacionālās radio un televīzijas padome veic valsts bezpeļņas sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas Radio” dalībnieku pilnsapulces funkcijas, tostarp apstiprina tās statūtus, ieceļ ģenerāldirektoru, izveido revīzijas komisiju un apstiprina valdes sastāvu. No minētā izriet, ka Padomes kā valsts kapitāla daļu turētājas kompetence attiecībā uz Latvijas Radio ir tikai un vienīgi privāttiesiska rakstura. Tas attiecas arī uz ģenerāldirektora iecelšanu, jo šajā gadījumā lēmumu attiecībā uz Latvijas Radio kā komercsabiedrību Padome pieņēmusi kā šīs komercsabiedrības kapitāla daļu turētāja, izlemjot, ar kuru pretendentu noslēdzams darba līgums.

Lejupielādēt

14.03.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-196/2006

1. Sabiedriskās organizācijas, kas nav iesniegusi Uzņēmumu reģistrā pieteikumu par pārreģistrāciju biedrību un nodibinājumu reģistrā līdz 2005.gada 31.decembrim, darbība ir uzskatāma par izbeigtu ar 2006.gada 1.janvāri. Ja sabiedriskā organizācija nav iesniegusi minēto pieteikumu Uzņēmumu reģistrā noteiktajā termiņā un pēc 2005.gada 31.decembra kā Administratīvā procesa likuma 29.panta tiesību subjekts ir iesniegusi blakus sūdzību par apelācijas instances tiesas lēmumu, tad nevar uzskatīt, ka šādai sabiedriskajai organizācijai uz blakus sūdzības iesniegšanas brīdi piemitusi Administratīvā procesa likuma 29.panta tiesību subjektam nepieciešamā tiesībspēja un rīcībspēja. Tādēļ, pastāvot šādiem apstākļiem, sabiedriskajai organizācijai nav tiesību iesniegt blakus sūdzību par apelācijas instances tiesas lēmumu. 2. Administratīvā procesa likuma 29.pantā paredzētais privātpersonas tiesību aizstāvis ir nozīmīgs tiesību institūts, kas vērsts uz kvalitatīvas palīdzības sniegšanu kādai privātpersonai vai to grupai konkrētās publiski tiesiskās attiecībās. Turklāt šādam aizstāvim konkrētajās tiesiskajās attiecībās ir aktīva loma, jo administratīvais process iestādē vai tiesā tiek aizsākts tieši uz šā subjekta iesnieguma vai pieteikuma pamata un turpmāk tas ir attiecīgā procesa dalībnieks ar visām procesa dalībniekam piemītošajām tiesībām, kas paredzētas Administratīvā procesa likumā. Tādēļ šādai personai, kura plāno uzstāties tiesvedībā kā 29.panta tiesību subjekts, izvirzāmas stingras prasības attiecībā uz tās tiesībspēju un rīcībspēju. 3. Tā kā Administratīvā procesa likums neregulē nepamatoti ierosinātas apelācijas tiesvedības izbeigšanu, attiecībā uz iepriekš minēto gadījumu ir pieņemams pēc analoģijas piemērot Administratīvā procesa likuma 282.panta 2.punktu un izbeigt apelācijas tiesvedību, pamatojot, ka blakus sūdzību iesniegusi persona, kurai nebija tādu tiesību. 4. Slēdzot īres līgumus un nosakot īres maksu atbilstoši likuma „Par pašvaldībām” 14.panta pirmās daļas 2.punktam, pašvaldība rīkojas privāto tiesību jomā. Šajā gadījumā īres maksas vienpusēja noteikšana no pašvaldības puses nemaina starp īrnieku un izīrētāju esošo tiesisko attiecību privāttiesisko raksturu. Īres maksa ir tikai viena no īres līguma būtiskajām sastāvdaļām, un uz to attiecināmie izņēmuma noteikumi neietekmē īres līguma būtību – īres tiesisko attiecību pastāvēšana ir atkarīga tikai no īrnieka un izīrētāja abpusēji izteiktas gribas. 5. Tā kā attiecībā uz dzīvojamo māju apsaimniekošanu piemērojamas privāttiesiskās attiecības reglamentējošās tiesību normas, pašvaldība, nosakot dzīvojamās mājas apsaimniekošanas maksas tarifus, rīkojas privāto tiesību jomā.

Lejupielādēt

31.01.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-119/2006

Atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 83.panta otrajai daļai uzraudzību par zvērinātu tiesu izpildītāju amata darbībām rajona (pilsētas) tiesa veic civilprocesuālajā kārtībā. Tādējādi likumdevējs skaidrā tekstā (expresis verbis) ir noteicis, ka uzraudzība par zvērinātu tiesu izpildītāju amata darbībām tiek veikta civilprocesuālā, nevis administratīvā procesa kārtībā. Līdz ar to, pat atzīstot, ka zvērinātu tiesu izpildītāju darbība ir darbība publisko tiesību jomā, ievērojot Administratīvā procesa likuma 15.panta septītajā daļā ietvertās kolīziju normas nosacījumus, jāsecina, ka Administratīvā procesa likuma normas ir piemērojamas tikai tiktāl, ciktāl Tiesu izpildītāju likuma norma nenosaka citādi. Tādējādi nav nozīmes apstāklim, ka atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 5.pantam amata darbībā zvērināti tiesu izpildītāji ir pielīdzināti valsts amatpersonām. Atbilstoši Satversmes 86.pantam tiesu var spriest tikai tie orgāni, kam šīs tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētajā kārtībā. Ievērojot minēto, atzīstams, ka administratīvā tiesa, pieņemot izskatīšanai lietu, kas saskaņā ar tiesību normām ir pakļauta izskatīšanai civilprocesuālā kārtībā, pieļautu ne tikai lietu pakļautību regulējošo tiesību normu, bet arī minētā Satversmes panta un tiesiskuma principa pārkāpumu.

Lejupielādēt

17.01.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-10/2006

1. Tas, ka jautājums par civiltiesisko attiecību – zemes nomas tiesību izbeigšanu ir ticis izlemts, pieņemot atsevišķu pašvaldības lēmumu, neietekmē šīs darbības juridisko dabu un pašvaldību kā strīdus zemes īpašnieci, tai darbojoties privāttiesisko attiecību jomā, nepārvērš par publiskās varas funkciju nesēju. Ņemot vērā, ka Rīgas dome konkrētajā gadījumā bija rīkojusies privāto tiesību jomā, pārsūdzētais lēmums nevar būt administratīvais akts. 2. Administratīvā procesa likuma 29.pantā minētais subjekts (tiesību subjekts, kuram ir tiesības būt par privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvi) var iesniegt pieteikumu tiesā tikai likumā paredzētajos gadījumos. Turklāt Administratīvā procesa likuma 29.panta subjektam ir tiesības iesniegt pieteikumu tiesā nevis savu tiesību un tiesisko interešu aizstāvībai, bet gan konkrētās privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvībai, jo Administratīvā procesa likuma 29.panta subjekts ir tikai attiecīgās privātpersonas aizstāvis. 3. Pieteicējs gadījumā, ja pieteikumu iesniedz Administratīvā procesa likuma 29.panta subjekts, vienmēr būs konkrētā privātpersona, kā tas expressis verbis izriet no Administratīvā procesa likuma 31.panta pirmās daļas otrā teikuma.

Lejupielādēt

19.07.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-321/2005

AS „Latvenergo” inspektora sastādīts akts par nelikumīgu elektroenerģijas patērēšanu un uz šā akta pamata izdarītais patērētās elektroenerģijas aprēķins ir nesaraujami saistīti dokumenti, kas nav atsevišķi pārsūdzami. Šāda akta un aprēķina tiesiskuma izvērtēšana pēc lietotāja pieteikuma nav pieskaitāma strīdam par parāda piedziņu.

Lejupielādēt

03.08.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-191/2004

Attiecības, kas radušās no privatizēta dzīvokļa īpašnieka un pašvaldības uzņēmuma noslēgta dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas līguma, ietilpst privāto tiesību jomā un nav apspriežamas pēc Administratīvā procesa likuma normām.

Lejupielādēt

13.07.2004. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-149/2004

Sūdzības par zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumiem un viņu rīcību attiecībā uz tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā vai to dzēšanu nav izskatāmas administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Tiesību jomu nošķiršana