10.12.2019.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-364/2019
Ja persona kāda iemesla dēļ nav deklarējusi dzīvesvietu faktiskajā dzīvošanas vietā, viņai jārēķinās ar faktu, ka darbojas dokumentu paziņošanas juridiskā fikcija (neatspēkojams pieņēmums), atbilstoši kurai tiek pieņemts, ka nosūtītais dokuments likumā noteiktā laikā adresātam ir tapis zināms.
10.12.2019.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-364/2019
Personai, kura kā savu dzīvesvietu deklarējusi patversmi, ir jāpārliecinās, vai viņa varēs tur sūtījumus saņemt. Tādējādi apstāklis, ka patversmē sūtījumus pieteicēja varēja nesaņemt, nevar kalpot par attaisnojumu atbildes uz piedāvājumiem nesniegšanai, proti, šāda situācija neveido netipisku gadījumu.
13.08.2015.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1023/2015
Dokumentu paziņošanas procesa būtisks princips ir adresāta līdzdarbības (sadarbības) pienākums dokumenta paziņošanā. Sadarbības pienākums izpaužas kā pienākums: 1) pieņemt iestādes paziņoto dokumentu; 2) paziņot savu adresi (tās izmaiņas) iestādei 3) būt sasniedzamam iestādei paziņotajā adresē; 4) būt atbildīgam par sadarbību ar savu pārstāvi vai adresē esošo personu dokumenta nodošanā. Lai piešķirtu adresāta sadarbības pienākumam maksimālu ietekmi, iestādei nebūtu jāpieprasa no adresāta vajadzība, kādēļ tas izvēlējies citu adresi, t.i., ja adresāts iesniegumā ir norādījis adresi saziņai, pietiek pieņemt, ka adresāts tur būs sastopams un adreses izvēle ir objektīvi pamatota.
25.06.2015.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-848/2015
1. Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.262 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” 63.punktā lietotais jēdziens „brīdinājuma saņemšana” ir saprotams juridiskā nozīmē, un sistēmiski tā saturu tuvāk paskaidro Paziņošanas likums (Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.262 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” 63.punkts).
2. Paziņošanas likums noteic dokumenta saņemšanas prezumpciju, ka dokuments, kas paziņots kā ierakstīts pasta sūtījums, ir paziņots septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Šo prezumpciju adresāts var atspēkot, norādot objektīvus iemeslus, kas bijuši par šķērsli dokumenta saņemšanai. Dokumenta paziņošanā spēkā ir adresāta līdzdarbības princips. Tas nozīmē, ka pašam adresātam ir pienākums līdzdarboties dokumentu apritē, piemēram, nodrošinot faktisku sasniedzamību norādītajā adresē, rūpējoties par savas pasta kastītes kārtību, rūpējoties par dokumentu saņemošo personālu. Līdzdarbības pienākuma neizpildīšanas gadījumā adresāts, iespējams, var izvairīties no dokumenta faktiskas saņemšanas, bet nevar izvairīties no dokumenta saņemšanas tiesiskā nozīmē (Paziņošanas likuma 8.panta trešā daļa un 3.panta piektā daļa).
12.12.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-538/2012
1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 14.panta otrās daļas 1.punkts noteic, ka nodokļu likumos fiziskā persona tiks uzskatīta par rezidentu, ja šīs personas pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā. Tādējādi fiziskās personas, kuras pastāvīgi dzīvo Latvijā, bet strādā ārvalstīs, par gūto ienākumu maksā nodokli Latvijā.
2. No Latvijas Republikas Valdības un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes Valdības Konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla pieauguma nodokļiem izriet, ka par rezidentu atzīstama vienīgi tāda persona, kura tiek aplikta ar nodokļiem ne tikai sakarā ar ienākumiem no valstī esošajiem avotiem vai izvietota kapitāla, bet arī šajā valstī esošas pastāvīgas dzīves vietas, rezidences vai tamlīdzīga kritērija dēļ.
3. Personas pastāvīgā dzīvesvieta ir nosakāma, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus. Te jāievēro personas profesionālās un personiskās saites attiecīgajā vietā un šo saišu ilgums. Personas personisko un profesionālo saišu novērtējuma ietvaros ir jāņem vērā visi nozīmīgie fakti: īpaši personas un tās ģimenes locekļu fiziskā klātbūtne, dzīvesvietas esība, profesionālo darbību veikšanas vieta un ar īpašumu saistīto interešu situācija.
4. Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta pirmā daļa definē dzīvesvietu par tādu, kurā persona būs sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Sasniedzamība ir tiesiska prezumpcija, nevis fakts. Šāda prezumpcija ieviesta, lai atvieglotu valsts un pašvaldības darbību, lai būtu noteikta viena konkrēta adrese, uz kuru paziņotie dokumenti, būtu uzskatāmi par paziņotiem. Faktiski persona var arī deklarētajā dzīvesvietā nedzīvot, tomēr tam no likumu viedokļa nav nekādas nozīmes. Dzīvesvietas deklarācija ir tikai viens no apstākļiem, kurš ievērojams, noteicot personas pastāvīgo dzīvesvietu nodokļu likumu izpratnē.
20.12.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-795/2010
Ja zemāka iestāde nepaziņo personai savu lēmumu sakarā ar tās iesniegumu, personai ir tiesības vērsties augstākā iestādē gada laikā no dienas, kad tā vērsusies zemākā iestādē.
08.07.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-656/2010
1. Administratīvais akts vispārīgi stājas spēkā ar tā paziņošanu adresātam. Tomēr administratīvā akta paziņošana ne vienmēr ir saprotama tādējādi, ka administratīvais akts tiek paziņots tad, kad persona par to uzzina, jo Administratīvā procesa likums paredz administratīvā akta paziņošanas prezumpcijas.
2. Viena no administratīvā akta paziņošanas prezumpcijām ir vispārīgo administratīvo aktu paziņošana. Ar paziņošanu laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” uzskatāms, ka vispārīgais administratīvais akts ir kļuvis zināms administratīvā akta adresātiem. Ar šādu paziņošanu netiek pārkāptas ieinteresēto tiesības uzzināt administratīvo aktu, un šāda paziņošana lielā skaita ieinteresēto personu dēļ ir uzskatāma par saprātīgu.
3. Tā kā Administratīvā procesa likums nenosaka īpašu kārtību vispārīgo administratīvo aktu pārsūdzības termiņiem, uz vispārīgajiem administratīvajiem aktiem attiecināmi noteikumi par administratīvo aktu pārsūdzēšanu (Administratīvā procesa likuma 79.panta pirmā daļa, 188.panta otrā, trešā daļa).
20.01.2009.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-165/2009
1. Tā kā Administratīvā procesa likuma 146.panta otrā daļa, kas nosaka tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums par trešās personas iestāšanos vai pieaicināšanu lietā, nenosaka termiņu šā lēmuma pārsūdzēšanai, blakus sūdzība vispārīgi ir iesniedzama šā likuma 316.panta kārtībā, tas ir, desmit dienu laikā no dienas, kad tiesa pieņēmusi lēmumu. Tomēr, ja lēmums, ar kuru ir noraidīts lūgums par trešās personas iestāšanos vai pieaicināšanu lietā, tiek pieņemts ārpus tiesas sēdes, procesa dalībniekus un lūgumu iesniegušās personas iepriekš neinformējot par šāda procesuālā jautājuma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanas laiku, lēmuma pārsūdzēšanas laiks ir skaitāms no lēmuma saņemšanas dienas (analoģiski, kā tas ir gadījumā, kad tiek pārsūdzēts lēmums par atteikšanos pieņemt blakus sūdzību, apelācijas sūdzību vai kasācijas sūdzību).
2. Ja tiesas lēmums (līdzīgi kā rakstveida administratīvais akts) tiek sūtīts pa pastu, likumdevējs ir ietvēris prezumpciju par to, ka šāds lēmums adresātam ir paziņots septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā (Administratīvā procesa likuma 316.panta trešā daļa). Turklāt uzskatāms, ka lēmums ir paziņots septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā arī tad, ja adresāts tiesas sūtījumu faktiski saņēmis agrāk.
3. Administratīvā procesa likuma 24.pantā ir dots izsmeļošs administratīvā procesa dalībnieku uzskaitījums. Administratīvā procesa likums neparedz tādu procesa dalībnieku kā „iespējamā trešā persona”.
4. Tā kā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 146.panta pirmajai daļai trešā persona tiek pielaista vai pieaicināta piedalīties lietā saskaņā ar tiesas lēmumu, tikai ar šāda lēmuma pieņemšanu attiecīgā persona iegūst procesa dalībnieka statusu lietā un viņa iegūst likumā paredzētās procesuālās tiesības un pienākumi.
12.01.2009.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-140/2009
1. Ja lēmumu (par zemes piešķiršanu pastāvīgā lietošanā) tiesā nav pārsūdzējis lēmuma adresāts, tas ir pieaicināms lietā kā trešā persona.
2. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 33.panta pirmajai daļai, ja kāds no administratīvā procesa dalībniekiem lietā izstājas (piemēram, fiziskās personas nāve), tiesa var aizstāt šo administratīvā procesa dalībnieku ar viņa tiesību pārņēmēju. Tiesai šāda aizstāšana ar tiesību pārņēmēju ir jāveic, ja pastāv šādi priekšnoteikumi: 1) attiecīgā tiesiskā attiecība pieļauj tiesību pārņemšanu un 2) ir zināms konkrētais tiesību pārņēmējs. Tādējādi tiesai pirms lietas iztiesāšanas ir pienākums noskaidrot, vai mirušajam procesa dalībniekam (pārsūdzētā lēmuma adresātam) attiecībā uz iegūtajām zemes lietošanas tiesībām ir tiesību pārņēmējs. Tiesai ir jānoskaidro visi pilntiesīgie tiesību pārņēmēji.
3. Tiesai, lai tā varētu izskatīt lietu pēc būtības, ir jāpieaicina par procesa dalībniekiem visas personas, kuru tiesības vai tiesiskās intereses var tikt aizskartas ar tiesas spriedumu. Tiesa var izskatīt lietu pēc būtības tikai tad, ja lietā ir noskaidroti procesa dalībnieki, kuriem attiecīgi ir jānosūta pavēstes uz tiesas sēdi. Ja tiesa to nav izdarījusi, šāds pirmās instances tiesas pieļautais procesuālo tiesību normu pārkāpums ir absolūts tiesas sprieduma atcelšanas pamats (Administratīvā procesa likuma 303.panta pirmās daļas 2.punkts), jo tiesa, izskatot lietu, bet nepaziņojot procesa dalībniekam par tiesas sēdes laiku un vietu, pārkāpj būtiskus tiesvedības pamatnoteikumus, aizskarot procesa dalībnieka tiesības uz taisnīgu tiesu.
4. Trešās personas statuss administratīvajā procesā tiesā tiek iegūts ar tiesas lēmumu (Administratīvā procesa likuma 146.panta pirmā daļa). Pašas personas viedoklis par to, vai viņa ir atzīstama par trešo personu lietā, tiesai nav saistošs.
5. Tiesai atbilstoši Administratīvā procesa likuma 130.panta pirmajai daļai ir pienākums katru reizi aicināt uz tiesas sēdi visus administratīvā procesa dalībniekus.
12.12.2008.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-872/2008
1. Administratīvā procesa likuma 70.panta otrās daļas pirmā teikuma mērķis ir atvieglot administratīvā akta saņemšanas fakta pierādīšanu, tādēļ te ar likumu noteikts, kad administratīvais akts stājas spēkā. Minētā tiesību norma ir neatspēkojams pieņēmums un ir piemērojama visos gadījumos, kad administratīvo aktu nosūta pa pastu.
2. Kā likumdevēja noteikta neatspēkojama pieņēmuma tiesību norma Administratīvā procesa likuma 70.panta otrās daļas pirmais teikums ir piemērojams arī tad, ja ir pierādījumi par to, ka adresāts administratīvo aktu pa pastu ir saņēmis ātrāk. Tas novērš Administratīvā procesa likuma 70.panta pirmās daļas piemērošanas pārspīlējumus: iestādei vai tiesai nav nepieciešams noskaidrot pastā, kad tieši adresāts ir saņēmis administratīvo aktu, lai noteiktu administratīvā akta spēkā stāšanās brīdi. Tādējādi, apstāklim, ka persona administratīvo aktu saņem ātrāk, nav nozīmes apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas termiņa aprēķināšanai. Noteicošā ir likumā ietvertā prezumpcija par rakstveida administratīvā akta saņemšanu, tas ir, 7 dienā pēc tā nodošanas pastā.
26.11.2008.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-837/2008
1.Ne katra normatīvajā aktā noteiktā iestādes pienākuma neizpilde ir uzskatāma par iestādes faktisko rīcību, kas ir pārsūdzama administratīvā procesa kārtībā. Lai iestādes rīcību, nepaziņojot pieteicējai par izveidojušās pārmaksas novirzīšanu pieteicējas nodokļa parāda segšanai, atzītu par faktisko rīcību, tai pašai par sevi jārada tiešas faktiskās sekas. Ja ir uzsākts administratīvais process, kura rezultātā tiek izdots administratīvais akts, atsevišķas iestādes darbības vai bezdarbības šā procesa ietvaros neveido patstāvīgu faktisko rīcību.
2. Likumā noteiktais iestādes pienākums rakstveidā informēt nodokļu maksātāju triju darba dienu laikā pēc lēmuma par pārmaksas novirzīšanu parāda segšanai izpildes, ir administratīvā akta – nodokļu pārmaksu novirzīšanas nodokļa parāda segšanai – paziņošanas process. Administratīvā akta paziņošana ir procesuāla darbība, kādā administratīvais akts tiek darīts zināms personai un kādā tas stājas spēkā. Turklāt, tā kā informēšana par pārmaksas novirzīšanu notiek jau pēc šā lēmuma izpildes, tā ir gan paziņošana par administratīvo aktu, gan tā izpildi.
3.Administratīvā akta paziņošana, tā kā tai nav patstāvīgs un galīgs raksturs, nav faktiskā rīcība. Administratīvā akta paziņošanas kā procesuālas darbības tiesiskuma pārbaude ir veicama kopā ar administratīvo aktu.
22.10.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-650/2007
1. Nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanas pamats ir nokavējumu attaisnojoši iemesli, kas nevar būt atkarīgi no nokavējušā lietas dalībnieka gribas un rīcības. Proti, šķēršļiem, kas traucēja procesuālās darbības izpildi laikā, jābūt objektīviem, neatkarīgiem no lietas dalībnieka. Tā kā termiņa nokavējuma iemesli pilnībā var būt zināmi tikai pašam nokavējušajam procesa dalībniekam, viņa pienākums, iesniedzot lūgumu par termiņa atjaunošanu, ir norādīt uz termiņa nokavējuma iemesliem. Savukārt tiesas uzdevums, izskatot lūgumu par termiņa atjaunošanu, ir izvērtēt, vai nokavējušā procesa dalībnieka norādītie termiņa nokavējuma iemesli ir attaisnojoši.
2. Lietā, kurā ir vairāki līdzpieteicēji, kopīgajā pieteikumā ietvertais norādījums par korespondences sūtīšanu uz vienu noteiktu adresi nav uzskatāms par pilnvarojumu šajā adresē sasniedzamajām personām pārstāvēt pārējos pieteicējus procesā. Tomēr, pieteikumā īpaši norādot, uz kādu adresi sūtāmi tiesas dokumenti, pieteicēji liek tiesai saprast, ka tieši šīs adreses ir tās, kurās pieteicēji vēlas, lai sūtījumi tiktu saņemti. Tiesai šādu pieteicēju vēlmi nav pamata nerespektēt. Līdz ar to, ja tiesa likumā noteiktajā kārtībā nosūtījusi dokumentu pieteicējiem uz norādīto adresi, attiecīgais dokuments uzskatāms par paziņotu visiem pieteicējiem, ne tikai konkrētajai personai, kas norādītājā adresē dzīvo.
3. Procesa dalībniekam ir pienākums administratīvā procesa laikā būt sasniedzamam. No minētā izriet, ka gadījumā, ja tiesai īpaši tiek norādīta kāda adrese, kurā persona vēlas saņemt sūtījumus no tiesas (vai attiecīgi arī iestādes), personai šajā vietā jābūt sasniedzamai jeb, citiem vārdiem, tiesa var paļauties, ka sūtījumi tieši šajā adresē arī tiks saņemti. Minētais vēl jo vairāk attiecināms uz gadījumiem, kad personai noteiktā laika posmā bija jārēķinās ar dokumenta piegādi, proti, ja tiesa personu pirms tam brīdinājusi par aptuveno laiku, kad tiks sūtīti dokumenti.
4. Ja vairāki līdzpieteicēji ir vienojušies un norādījuši tiesai, lai dokumentus visiem sūta uz kādu konkrētu adresi, tad visiem pieteicējiem ir savstarpēji jārūpējas (jābūt līdzatbildīgām) par to, lai sūtījumi norādītajā adresē tiktu saņemti. Ja kāds no pieteicējiem sūtījumu nav saņēmis tā iemesla dēļ, ka norādītajā adresē dzīvojošā persona sūtījumu nav nodevusi vai nav savlaicīgi izņēmusi no pasta, tas nebūs pietiekams iemesls nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanai. Minētais pamatojams ar to, ka personas, norādot tiesai adresi, uz kuru sūtīt dokumentu, pašas ir atbildīgas par to, lai uz šo adresi nosūtītos dokumentu saņemtu.
5. Līdz ar grozījumiem, kuri stājās spēkā 2006.gada 1.decembrī, Administratīvā procesa likuma 48.pants vairs neparedz, ka jautājums par procesuālā termiņa pagarināšanu vai atjaunošanu ir jāskata tiesas sēdē. Lai arī panta jaunā redakcija tieši neparedz, ka jautājums par procesuālā termiņa atjaunošanu būtu skatāms rakstveida procesā, grozījumu izdarīšana, izslēdzot tekstu par izskatīšanu tiesas sēdē, liecina, ka likumdevēja mērķis bijis vienkāršot procesuālo kārtību šāda jautājuma izlemšanā. Tādējādi jautājumi par procesuālā termiņa atjaunošanu vai pagarināšanu skatāmi rakstveida procesā.
6. Rakstveida procesā procesa dalībniekiem tiek drošināts tāds pats tiesību apjoms kā mutvārdu procesā. Vienīgā atšķirība rakstveida procesam no mutvārdu procesa ir apstāklis, ka komunikācija tiesas un procesa dalībnieku starpā notiek rakstiski, nevis tiesas sēdē
25.06.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-294/2007
1. No Administratīvā procesa likuma neizriet obligāta prasība, ka administratīvajam aktam ir jāsastāv no viena dokumenta. Tādējādi nav būtiski, cik dokumenti veido administratīvo aktu (tā pamatojumu). Būtiski ir, lai būtu objektīvi saprotams, ka iestāde konkrētu dokumentu uzskata par administratīvā akta sastāvdaļu, un lai iestāde šo dokumentu būtu paziņojusi (izsniegusi, nosūtījusi) adresātam, ja šis dokuments jau iepriekš nav bijis adresāta rīcībā.
2. Ja rakstveidā izdots administratīvais akts neatbilst likumā noteiktajām satura un formas prasībām, adresātam saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 69.panta otro daļu viena mēneša laikā no administratīvā akta paziņošanas dienas ir tiesības pieprasīt, lai iestāde divu nedēļu laikā pēc attiecīgā iesnieguma saņemšanas noformē administratīvo aktu atbilstoši likuma prasībām. Iestādei šādā gadījumā nebūtu obligāti jāizgatavo viss administratīvais akts no jauna, iestāde tā vietā var izsniegt adresātam papildu dokumentus, kuri satur trūkstošās administratīvā akta sastāvdaļas.
29.01.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-64/2007
1. Ja administratīvais akts adresātam sūtīts pa pastu, likumdevējs ļauj piemērot pieņēmumu (prezumpciju), ka tas adresātam paziņots (padarīts pieejams) septītajā dienā pēc nodošanas pastā. Šo pieņēmumu adresāts var atspēkot, minot ticamus iemeslus, kāpēc sūtītais administratīvais akts tomēr nav saņemts. Ar „ticamu iemeslu” nav saprotams ikviens iemesls, kāpēc persona nav saņēmusi sūtījumu, bet gan tikai tādi iemesli, kas ticami apliecina sūtījuma nesaņemšanu neatkarīgi no personas gribas un darbībām. Tādējādi pie ticamiem iemesliem nav pieskaitāmas tādas situācijas, ja paša adresāta rīcība, neizpildot likumā viņam noteiktus pienākumus, ir radījusi šķēršļus administratīvā akta, kas sūtīts ar ierakstītu pasta sūtījumu, saņemšanai(Administratīvā procesa likuma 70.panta otrā daļa).
2. Apstāklis, ka persona nav saņēmusi lēmumu, ko iestāde ir nosūtījusi uz personas deklarēto dzīvesvietu, nenozīmē, ka lēmums nestājas spēkā. Gadījumā, ja persona pati nav pienācīgi izpildījusi savu pienākumu deklarēt savu patieso dzīvesvietu un nav nodrošinājusi, ka attiecībās ar valsti ir sasniedzama, sūtījumu nesaņemšana nav uzskatāma par tādu „ticamu iemeslu”, kas ļauj atspēkot administratīvā akta paziņošanas prezumpciju (Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1., 4. un 8.pants, Administratīvā procesa likuma 70.panta otrā daļa).
3. Gadījumos, kad pastāv šaubas par to, vai pieļaujams paļauties uz paziņošanas prezumpciju, piemēram, sūtījums atsūtīts atpakaļ iestādei ar norādi, ka adresāts norādītajā adresē nav sastopams, nepieciešams noskaidrot visus konkrētās lietas apstākļus, tostarp, vai adresāts ir paziņojis pastam vai pašvaldībai, attiecīgām valsts iestādēm, ka viņš ir prombūtnē no deklarētās dzīvesvietas, kur viņš faktiski sastopams un uz kurieni nosūtāma deklarētajā dzīvesvietā saņemtā korespondence; vai administratīvais process iestādē ierosināts pēc personas iesnieguma vai iestādes iniciatīvas un vai personai par to bija zināms vai tai vajadzēja un tā varēja zināt par ierosināto administratīvo procesu; cik būtiskas personai ir administratīvā akta radītās sekas un vai tās ir neatgriezeniskas vai labojamas, un jāizvērtē, vai adresāts pats, negodprātīgi rīkojoties, nav radījis šķēršļus administratīvā akta saņemšanai. No minēto apstākļu izvērtējuma ir atkarīgs tas, vai atzīstams, ka adresāts pa pastu sūtīto lēmumu nav saņēmis ticamu un no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ(Administratīvā procesa likuma 70.panta daļa).
17.05.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2007
1. Atbilstoši vispāratzītām starptautiskajām tiesībām un līgumiem valstij ir tiesības kontrolēt ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā. No minētā izriet arī valsts tiesības noteikt kārtību, kāda ārvalstniekam un bezvalstniekam ir jāievēro, pieprasot uzturēšanās atļauju.
2. Uzturēšanās atļaujas pieprasītājam izvirzītās prasības - paziņot precīzu dzīvesvietu mērķis ir nodrošināt, lai minētā persona būtu sasniedzama no kontrolējošās iestādes puses. Paziņot precīzu dzīvesvietu ir uzturēšanās atļaujas pieprasītāja pienākums.
3. Ja ārvalstnieks vai bezvalstnieks vēlas saņemt uzturēšanās atļauju Latvijā, viņam ir jāspēj nodrošināt sev iztikas līdzekļus vai nu pašam vai ar citas personas, Latvijas Republikas pilsoņa, palīdzību tādā apjomā, lai viņš pilnībā būtu nodrošināts ar Latvijā nepieciešamajiem iztikas līdzekļiem, nepretendējot uz sociālo palīdzību no valsts vai pašvaldības. Turklāt par līdzekļiem personas apgādībai pieļaujami tikai legāli iegūti līdzekļi.
4. Administratīvā procesa likuma noteikumi jāinterpretē tā, lai gatavojamais valsts pārvaldes lēmums tiktu samērots ar cilvēktiesībām un pieņemtais rezultāts atbilstu cilvēktiesībām. Tādējādi tiesai savukārt jāpārbauda, vai valsts pārvalde konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās, īstenojot valsts varu, ir ievērojusi samērīguma principa prasības.
5. Tiesības uz ģimenes dzīvi ir aizsargātas gan Latvijas Republikas Satversmes 110.pantā, gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā, kas ir Latvijai saistošs starptautisks līgums. Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, valstij saskaņā ar konvencijas 8.pantu ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā.
22.09.2006.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-390/2006
1. Attiecībā uz iestādes nosūtītiem dokumentiem pēc analoģijas piemērojamas Administratīvā procesa likuma normas par tiesas paziņojumu un izsaukumu nosūtīšanu, kurās noteikts, uz kādu adresi sūtāma korespondence (Administratīvā procesa likuma 14. nodaļa). Proti, ja persona iesniegumā iestādei norādījusi adresi, kas nav tās dzīvesvieta (juridiskā adrese), dokumenti sūtāmi uz šo norādīto adresi. Savukārt, ja persona nav sasniedzama tās norādītajā adresē, tad dokuments nosūtāms uz tās dzīvesvietu (juridisko adresi) un tas uzskatāms par paziņotu personai septītajā dienā pēc nosūtīšanas uz personas dzīvesvietu (juridisko adresi).
2. Augstākās tiesas Senāts, izskatot blakus sūdzību par apgabaltiesas lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts rajona tiesas lēmums par atteikšanos atjaunot procesuālo termiņu, ir kompetents pārbaudīt, vai zemāko instanču tiesas pamatoti uzskatījušas, ka konkrētajā lietā vērtējams jautājums par procesuālā termiņa atjaunošanu. Ja pieteikuma iesniegšanas termiņš nav nokavēts, bet Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa nepamatoti izvirzījušas un skatījušas jautājumu par šā termiņa atjaunošanu un nepamatoti atzinušas, ka pieteicējai termiņa nokavējuma dēļ nav subjektīvo tiesību iesniegt pieteikumu, tad apgabaltiesas lēmums ir atceļams un jautājums par pieteikuma pieņemšanu nododams jaunai izlemšanai Administratīvajā rajona tiesā.
03.05.2005.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-229/2005
Administratīvā procesa likuma 70.panta izpratnē „ticami iemesli” ir tādi objektīvi no personas neatkarīgi apstākļi, kuru dēļ iesniedzējam būtu bijis liegts saņemt likumā noteiktajā kārtībā nosūtīto lēmumu, nevis jebkuri apstākļi, kuri apliecina adresāta prombūtni no tās dzīvesvietas, kuru viņš paziņojis kā savu dzīvesvietu. Šā likuma 56. panta pirmajā daļā ir ietverts personas pienākums paziņot iestādei savu dzīvesvietas adresi, kurā viņa sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti.
