Valsts pārvaldes iekārta

15.09.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1108/2020

Ministrijai savā darbībā ir jāievēro labas pārvaldības princips, kas ietver atklātību. Tāpēc tas, ka ministrija nesniedz tādu pakalpojumu, kura nodrošināšanai ir jāorganizē pieņemšana, neliedz tai būt atvērtai pret sabiedrību un uzklausīt privātpersonas priekšlikumus klātienē. Tajā pašā laikā ministrijas darbībai ir jābūt efektīvai un no ministrijas darba efektivitātes un valsts resursu lietderīgas izmantošanas viedokļa nebūtu akceptējams, ja ministrijas amatpersonas organizētu privātpersonu pieņemšanu par nebūtiskiem jautājumiem vai jautājumiem, kas nav ministrijas kompetencē. Līdz ar to ir saprotami, ka ministrija aicina iesniedzēju izteikt savus priekšlikumus rakstiski. Iestādes rīcības brīvības ietvaros ministrija, izvērtējot priekšlikumu nozīmīgumu, var izlemt, vai ir lietderīga amatpersonas tikšanās ar privātpersonu klātienē, un, ja tā ir lietderīga, kurš darbinieks tiksies ar iesniedzēju. Līdz ar to ministrijas valsts sekretāram ir tiesības noteikt, kādā veidā – rakstiski vai tiekoties klātienē – tiks organizēta tikšanās ar personu, kā arī to, ja tikšanās tiek organizēta klātienē, kura amatpersona tiksies. Privātpersonas pienākums ir respektēt valsts resursu lietderīgas izmantošanas principu.

Lejupielādēt

15.09.2020. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1108/2020

Ministrs īsteno ministrijas politisko vadību, dodot politiskos uzstādījumus ministrijas kompetencē esošo nozaru attīstībai un normatīvo aktu izstrādei. Tādējādi ministra izvēle tikties un uzklausīt kādu personu izriet no viņa politiskās darbības. Savukārt politiskas amatpersonas politiskā darbība nav pakļauta administratīvās tiesas kontrolei. Līdz ar to, ja ministrs pats nav izvēlējies tikties ar personu, tiesai nav kompetences uzdot ministrijai nodrošināt personas tikšanos ar ministru.

Lejupielādēt

21.12.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-401/2020

Par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē ir uzskatāms tiesību subjekts, kuram ir noteiktas valsts varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā, arī privātpersona, kurai ar normatīvo aktu ir piešķirtas tiesības īstenot publisko varu – izdot administratīvos aktus. Proti, ja Latvijas Republika ir deleģējusi ar likumu privātpersonai pārvaldes uzdevumu, atbildētājs kā atbildīgā persona par šā publiskā uzdevuma īstenošanu joprojām paliek Latvijas Republika kā deleģētājs, bet privātpersona, pildot deleģēto uzdevumu, to pārstāv kā iestāde.

Lejupielādēt

27.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-395/2020

1. Valsts pārvalde ir izveidota, lai darbotos sabiedrības interesēs, un tās darbībai ir jābūt vērstai tikai un vienīgi uz tādu mērķu sasniegšanu, kas atbilst sabiedrības interesēm. Iestādes rīcība, kas ir patvaļīga un neatbilst pilnvarojuma jēgai un mērķim, ir pretēja tiesiskas valsts pārvaldes būtībai un grauj sabiedrības uzticību valsts pārvaldei. Tas, ka valsts pārvalde pret privātpersonu ir rīkojusies patvaļīgi un savas pilnvaras izmantojusi neleģitīmu mērķu sasniegšanai, nozīmē, ka valsts pārvalde apzināti nav ievērojusi tās darbības pamatprincipus, tostarp Administratīvā procesa likuma 9.pantā nostiprināto patvaļas aizlieguma principu. Tiesiskas valsts pārvaldes praksē nav pieļaujams, ka iestāde citos procesos izmanto patvaļīgi ierosinātu administratīvā pārkāpuma lietu. Ja ir konstatējams, ka šāda iestādes rīcība ir bijusi apzināta, tas ir, ar mērķi kaitēt personai, tad tā ir uzskatāma par ļaunprātību. 2. Apzināti patvaļīga iestādes rīcība neleģitīmu mērķu sasniegšanai uzskatāma par būtisku personas tiesību aizskārumu. Šādos apstākļos kaitējums personas tiesiskajām interesēm ir jāatzīst par nozīmīgu un atvainošanās nav uzskatāma par atbilstīgu atlīdzinājumu.

Lejupielādēt

10.12.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-359/2019

1. Klientu apkalpošanas centri tiek veidoti, lai atvieglotu personu iespēju vērsties ar iesniegumiem un saņemt vēlamo, nevis, lai to sarežģītu. Tas nozīmē, ka klientu apkalpošanas centra funkcijām attiecībā uz iesniedzēju nebūtu jāaprobežojas tikai ar papīra un pildspalvas izsniegšanu un viņa uzrakstītā iesnieguma paņemšanu un reģistrēšanu. Administratīvā procesa likuma 56.panta piektajā daļā noteikts, ka iestāde pēc iespējas sniedz iesniedzējam nepieciešamo informāciju vai cita veida palīdzību jautājuma sekmīgai atrisināšanai atbilstoši iesniedzēja interesēm. Ja iesniegumu pieņem klientu apkalpošanas centrs, tam iespēju robežās šis pienākums jāpilda. 2. Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas, kas paredz, ka valsts pārvalde pakalpojumus pēc iespējas sniedz viena klientu apkalpošanas centra ietvaros, piemērojot tās kontekstā ar Administratīvā procesa likuma normu, kas paredz personas tiesības vērties tieši tajā iestādē, no kuras tiek sagaidīta konkrētā rīcība, pamatmērķis ir atvieglot privātpersonu iespēju vērsties ar iesniegumiem un saņemt no iestādēm vēlamo. Vienlaikus likumdevējs ir arī vēlējies procesa efektivizēšanas nolūkā veicināt vai vismaz pieļāvis, ka iestāde iesniedzēju, kurš vērsies kompetentajā iestādē procesa ierosināšanas stadijā, iesnieguma noformēšanai var novirzīt uz klientu apkalpošanas centru.

Lejupielādēt

22.03.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-234/2018

Noskaidrojot augstākas iestādes kompetenci pārraudzības ietvaros atcelt zemākas iestādes lēmumus, ir jāpārbauda, vai pārraudzību paredzošā tiesību norma vēsturiski ir pieņemta kopsakarā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, kurā šobrīd ir definētas padotības formas. Pārraudzību paredzošās tiesību normas pieņemšana pirms Valsts pārvaldes iekārtas likuma izstrādes, nepieciešamība respektēt augstskolu autonomiju, kā arī apstāklis, ka normatīvie akti neparedz Augstākās izglītības padomei izskatīt apstrīdēšanas iesniegumus par nozares profesoru padomes administratīvajiem aktiem, liek secināt, ka Augstākās izglītības padomes pārraudzībai pār nozares profesoru padomes lēmumiem ir vispārīgs raksturs bez tiesībām atcelt administratīvos aktus.

Lejupielādēt

14.09.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-461/2016

1. Konkurences padome ir vienīgā kompetentā iestāde valsts pārvaldes iestāžu sistēmā, kurai piekrīt tirgus uzraudzība, nodrošinot brīvas konkurence principu ievērošanu, jebkurā tautsaimniecības nozarē. Apstāklis, ka konkrētas tautsaimniecības nozares vispārīga uzraudzība vai kāds no tirgus dalībnieka darbības aspektiem nodots arī citu valsts pārvaldes iestāžu kompetencē, nekādi nesašaurina Konkurences padomes kompetenci, jo katra valsts pārvaldes iestāde savu kompetenci īsteno savā jomā. Valsts pārvaldes iestāžu kompetences dublēšanos novērš valsts pārvaldes pakļautība likumam un tiesībām, kas pieprasa valsts pārvaldei darboties normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros un izmantot tās pilnvaras tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta pirmā daļa). Likumu tulkošana pretēji noved pie pretrunas ar šo tiesību principu, un iegūtais iztulkošanas rezultāts nav sistēmiski saderīgs ar tiesību sistēmu, tādēļ nav derīgs. 2. Valsts pārvaldes vienotības princips neierobežo kompetentās valsts pārvaldes iestādes darbību, ja citas (nekompetentās) valsts pārvaldes iestādes viedoklis, kas pausts citām personām, bijis kļūdains. Katras valsts pārvaldes iestādes uzdevums ir darboties tai noteiktās kompetences ietvaros. Tā kā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija vai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs darbojas atšķirīgā kompetences laukā kā Konkurences padome, to lēmumi, kuros tie nav saskatījuši pieteicējas darbībās pret konkrētiem dabasgāzes lietotājiem likumu pārkāpumus, neierobežo Konkurences padomes tiesības veikt lietas izmeklēšanu, konstatēt Konkurences likuma pārkāpumu un piemērot juridiskās atbildības līdzekļus. Vienlaikus konstatējams, ka Konkurences padome, nosakot soda apmēru, ir apsvērusi citu (nekompetento) iestāžu prakses ietekmi uz pieteicējas paļāvību.

Lejupielādēt

21.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-703/2013 un senatora Jāņa Neimaņa atsevišķās domas

Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu, kas citstarp ietver atklātību pret sabiedrību. Valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tādējādi iestāde var (tai ir pienākums) sniegt informāciju par amatpersonas pārbaudes lietu. Šāda informācija un līdz ar to arī tās publiskošana nav nošķirama no paša pārbaudes fakta un procesa, bet izriet no tā.

Lejupielādēt

23.08.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-659/2013

1. Ministrs ir politiska amatpersona un primāri ir ministrijas politiskais vadītājs. Taču viņam ir arī tiesības pārņemt savā kompetencē savas ministrijas amatpersonas lietu, tādā gadījumā pakļaujoties noteikumiem, kas attiecas uz pārvaldes amatpersonām un administratīvo procesu. Šīs tiesības ir domātas kā izņēmuma tiesības. Ministrs tās var izmantot, lai varētu efektīvi vadīt savu ministriju (it sevišķi ņemot vērā to, ka viņš ir politiski atbildīgs par savas ministrijas darbu kopumā un katras savas amatpersonas darbību), kā arī tādēļ, ka atsevišķos gadījumos administratīvajam aktam, kaut gan tas ir juridisks, nevis politisks akts, plašākā kontekstā var būt politiska nozīme (it sevišķi tad, ja tiesību norma pieļauj plašu rīcības brīvību administratīvā akta izdošanā un/vai saturā), kuru ministrs grib izmantot atbilstoši saviem (tiesiskajiem un leģitīmajiem) politiskiem priekšstatiem (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 19.panta ceturtā daļa). 2. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37.panta ceturtā daļa ierobežo vienīgi pārvaldes amatpersonu, bet ne ministra (politiskas amatpersonas) pilnvaru pārņemšanas tiesības. Uz ministru attiecināms vienīgi minētā likuma 37.panta piektajā daļā noteiktais pilnvaru pārņemšanas tiesību ierobežojums (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37.panta ceturtā un piektā daļa).

Lejupielādēt

11.09.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-273/2013

1. Ziņu par deklarēto dzīvesvietu reģistrācija ir valsts funkcija, ko vienlaikus ar valsti pilda arī pašvaldība. Šādā gadījumā iestāde pārstāv Latvijas Republiku. Latvijas Republika ir atbildīga par šīs iestādes darbību tai nodoto uzdevumu ietvaros. Tādējādi šajā gadījumā valsts ir atbildīga par pašvaldības iestāžu darbību, ciktāl pašvaldības iestādes rīcība ietilpst tajā jomā, kurā tā darbojas tiešās pārvaldes iestādes padotībā. Pareiza Dzīvesvietas deklarēšanas likuma normu interpretācija un piemērošana katrā ziņā ir joma, kurā pašvaldības iestāde atrodas tiešās pārvaldes iestādes funkcionālā padotībā. 2. Administratīvajā procesā lietās par administratīvajiem aktiem un faktisko rīcību deleģētās funkcijas ietvaros atbildētājs ir valsts, kuras pusē pieaicina iestādi, no kuras pieteicējs prasa attiecīgu rīcību. 3. Likums vispārīgi pieļauj apstrīdēšanai un zaudējumu atlīdzināšanas iesnieguma izskatīšanai noteikt arī citu iestādi, nevis to tiešās pārvaldes iestādi, kuras funkcionālā padotībā atrodas pašvaldības iestāde. Vienlaicīgi ir jāņem vērā, ka valsts nevar atbrīvoties no atbildības par funkcijas izpildi, un tas ietver arī zaudējumu atlīdzinājumu. Tas nozīmē, ka atbildētājs administratīvajās lietās par zaudējumu atlīdzināšanu (neatkarīgi no noteiktās apstrīdēšanas iestādes) ir Latvijas Republika, ja zaudējumu atlīdzinājums tiek prasīts par administratīvo aktu vai faktisko rīcību pašvaldībai uzdotās funkcijas ietvaros.

Lejupielādēt

26.09.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-492/2006

1. Finanšu instrumentu tirgus likums kompetenci nodrošināt finanšu instrumentu tirgus funkcionēšanu ir noteicis privāto tiesību subjektam – kapitālsabiedrībai. Tādējādi Latvijā likumdevējs fondu biržai kā regulētā tirgus organizētājam ir paredzējis komersanta statusu. Rīgas Fondu birža ir šāds regulētā tirgus organizētājs, kas kā kapitālsabiedrība reģistrēta Komercreģistrā. 2. No normatīvajiem aktiem neizriet secinājums, ka regulēto tirgus organizētāju kompetencē ir uzraudzīt attiecīgos regulētos tirgus ārpus organizēšanas (sistēmas atbilstīgas funkcionēšanas nodrošināšanas) ietvariem. 3. Regulētā tirgus organizētājs (birža), izsakot brīdinājumu kādam no emitentiem par informācijas nesniegšanu, rīkojas regulētā tirgus organizēšanas ietvaros – tātad privāto tiesību jomā. Rīkojoties privāto tiesību jomā birža nav un nevar būt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas funkcionālā padotībā. 4. Nav izslēgts, ka komercsabiedrība, kas nodarbojas ar komercdarbību, atsevišķos gadījumos var veikt kādu publiski tiesisku uzdevumu. 5. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41.panta trešo daļu privātpersonai nevar deleģēt administratīvo aktu izdošanu, izņemot gadījumu, kad tas paredzēts likumā. Atbilstoši šai tiesību normai deleģējumam izdot administratīvos aktus jābūt pietiekami konkrētam, lai likumdevēja griba būtu konstatējama nepārprotami.

Lejupielādēt

15.02.2005. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-37/2005

1. Apstāklis, ka iestādei piešķirta rīcības brīvība, nenozīmē, ka tas var kalpot par attaisnojumu iestādes vadītāja patvaļīgai rīcībai un dod tam tiesības lemt par administratīvā akta izdošanas vai faktiskās rīcības saturu, ignorējot valsts intereses. 2. Atlīdzības izmaksa par piespiedu kavējumu sakarā ar atbrīvošanu ir tieši atkarīga no tiesas secinājumiem par atbrīvošanas tiesiskumu. 3. Valsts iestāde var atteikties no prasījumiem, ja ir liela varbūtība, ka tās rezultāts būs nelabvēlīgs. Tomēr šāds lēmums, it sevišķi, ja tas skar lielas valsts budžetā maksājamas summas, var tik pieņemts tikai pēc rūpīgas lietas izpētes un visu faktisko un tiesisko apstākļu apsvēršanas.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Valsts pārvaldes iekārta