10.03.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-70/2021
1. Kredītiestāžu likuma 196.panta pirmās daļas 5.punktā paredzētā sankcija – pienākums kredītiestādes padomei atsaukt no amata kredītiestādes valdes locekli – ir nozīmīga, jo būtībā liedz ieņemt šo un citus vadošus amatus gan tajā pašā, gan citās kredītiestādēs sakarā ar neatbilstību nevainojamas reputācijas prasībai. Piemērotais aizliegums ieņemt noteiktus amatus grauj personas reputāciju. Šāda sankcija ir pielīdzināma sodam krimināllietā.
2. Kredītiestāžu likuma 196.panta pirmās daļas 6.punktā paredzētā sankcija – soda naudas uzlikšana vērtējama konkrētās lietas kontekstā. Tā var tikt atzīta par būtisku un attiecīgi sodam krimināllietā pielīdzinātu sankciju, ja piemērots Kredītiestāžu likuma 198.panta desmitās daļas 2.punkts, kas paredz Finanšu un kapitāla tirgus komisijai tiesības uzlikt amatpersonai soda naudu līdz pieciem miljoniem euro.
3. Kredītiestāžu likuma 196.pantā sankcijas nav iedalītas pamatsodos un papildsodos, taču tas nav šķērslis piemērot vairākas sankcijas par vienu pārkāpumu, ciktāl to attaisno nepieciešamība pilnīgi noregulēt izveidojušos situāciju. Proti, iestādei, piemērojot vairākas attiecīgajā pantā minētās sankcijas, ir jāpamato, kādēļ tikai vienas vai tikai otras sankcijas piemērošana nesasniegtu tiesību normā minēto mērķi.
23.11.2020.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1533/2020
Finanšu un kapitāla tirgus komisija ieguldītāja interešu aizsardzību īsteno ar ieguldījumu pārvaldes pakalpojumu sniegšanas uzraudzību savas kompetences ietvaros, neiejaucoties individuālajās tiesiskajās attiecībās starp fondu ieguldītājiem un ieguldījumu pārvaldes sabiedrībām, nenodibinot, negrozot un neizbeidzot šīs attiecības, bet izmantojot tos tiesiskos instrumentus, kas paredzēti Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likumā un Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likumā.
18.03.2020.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-830/2020
Privātautonomijas princips ir fundamentāls privāto tiesību princips, kas garantē privātpersonai brīvību dibināt tiesiskas attiecības. Tas savukārt nozīmē, ka privātpersonai ir pamats paļauties, ka šīs tiesības netiks ierobežotas bez tiesiska pamata. Ja tiesības tiek ierobežotas, personai ir jādod iespēja šīs tiesības aizsargāt, tādējādi nodrošinot iespēju pārbaudīt, vai šīs tiesības ir ierobežotas pamatoti.
Lēmuma, ar kuru Finanšu un kapitāla tirgus komisija noteikusi pienākumus kredītiestādei, mērķis ir panākt noteikta veida darījuma attiecību ierobežošanu. Tā kā darījuma attiecības tiek nodibinātas starp divām personām – banku un tās klientu –, tad šāds ierobežojums vienādi ietekmē gan banku, gan arī tās klientus. Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka lēmums bankas klientus skar tikai pastarpināti, jo, lai arī pienākumu pārtraukt vai neuzsākt darījuma attiecības izpilda banka, ar lēmumu tiešā veidā tiek ietekmētas starp banku un tās klientiem nodibinātās vai nodibināmās privāttiesiskās attiecības, kas vienlīdz attiecas kā uz banku, tā arī uz klientu.
23.12.2015.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-6/2015
1. Noguldījumu garantiju likuma 17.panta 4.punktā (noteic personu loku, uz kuru noguldījumiem neattiecas garantijas) iekļautas tiesību normas, kas izriet no direktīvas 94/19/EK. Dalībvalstis nevar paplašināt minētajā direktīvā uzskaitītos noguldītājus, uz kuriem var neattiecināt garantijas. Vērtējot, vai konkrēta persona atbilst attiecīgajai kategorijai, tā jādefinē funkcionāli. Ierobežojums uz garantēto atlīdzību attiecas uz personām, kuru rīcībā savas (vadītājam raksturīgās) kompetences dēļ ir pietiekama informācija, lai tās novērtētu kredītiestādes finanšu stāvokli un noguldījumu pieejamības riskus (Eiropas Savienības Tiesas 2015.gada 2.septembra sprieduma lietā Nr.C-127/2014 18.–25., 30.–37.punkts; Noguldījumu garantiju likuma 17.panta 4.punkts).
2. Vadītāja amatam ir raksturīgas funkcijas plānot, vadīt un kontrolēt. Tomēr apstāklis, ka kāda no tām, ievērojot konkrētā amata specifiku, tās vispārpieņemtajā nozīmē iztrūkst, pats par sevi nenozīmē, ka persona vairs nav uzskatāma par tādu, kas ir apveltīta ar vadītāja pilnvarām, ja joprojām saglabā pietiekamu ietekmi. Tas arī būtu pretēji piemērojamās normas mērķim. Vērtējama ir faktiskā kompetences izpausme, ietekme uz citu personu lēmumiem un tādējādi kredītiestādes darbību kopumā, kā arī personas neformālā kompetence, kuru, iespējams, kredītiestāde konkrētajā amatā personai ir piešķīrusi, it īpaši ņemot vērā attiecīgo amata posteni (nosaukumu), ko persona faktiski pildījusi (Eiropas Savienības Tiesas 2015.gada 2.septembra sprieduma lietā Nr.C-127/2014 18.–25., 30.–37.punkts; Noguldījumu garantiju likuma 17.panta 4.punkts).
28.10.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-806/2013
1. Noguldījumu garantiju likuma 4.pants uzliek pienākumu Finanšu un kapitāla tirgus komisijai pārvaldīt noguldījumu garantiju fondu un nodrošināt garantētās atlīdzības izmaksu. Šāda kompetence būtu nepilnīga, ja Komisijai nebūtu iespējams novērst nepareizas atlīdzības izmaksu, bet rīkoties vienīgi post factum.
2. Noguldījumu garantiju likuma21.pants noteic, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija izskata sūdzības saistībā ar personas atzīšanu par noguldītāju, garantētās atlīdzības apmēru un izmaksas termiņiem. Piešķirtās sūdzību izskatīšanas tiesības norāda, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisijai ir pienākums kontrolēt garantētās atlīdzības izmaksu.
3. Kontrole ir neefektīva, ja tās vienīgais līdzeklis ir soda piemērošana. Kontrole ir efektīva, ja iestāde var arī pati novērst nepareiza lēmuma sekas. Tādējādi, lai arī Noguldījumu garantiju likumā tiešā tekstā nav noteikts, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija izdod lēmumu par personas atzīšanu par noguldītāju, tomēr no normu sistēmas secināms, ka Komisija izdod lēmumu, ar kuru tiesīgajām personām piešķir vai nepiešķir līdzekļus no garantiju fonda, tādējādi tā neatņemama sastāvdaļa ir arī personas tiesiskā statusa konstatēšana.
11.11.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-640/2013
1. No Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likuma 2.panta otrās daļas un 6.panta un Noguldījumu garantiju likuma 4.panta, 5.panta un 14.panta trešās daļas secināms, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisijai jāveic Noguldījumu garantiju fonda līdzekļu kustības uzraudzība. Proti, komisijai jāraugās, lai fondā būtu pietiekami līdzekļi, tātad, no vienas puses, vai ir veikti likumā noteiktie maksājumi, vai līdzekļu nepietiekamības gadījumā par to nav jāinformē Finanšu ministrija, lai piešķirtu valsts budžeta līdzekļus, jāatgūst nepamatoti izmaksātās atlīdzības un izmaksātās atlīdzības summas no noguldījumu piesaistītāja. No otras puses, jāraugās, lai līdzekļi no fonda netiktu izmaksāti nepamatoti.
2. Ievērojot Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likuma 5.pantā noteikto komisijas darbības mērķi - noguldītāju interešu aizsardzība -, var secināt, ka komisijai arī jāraugās, lai noguldītājiem nepamatoti netiktu atteikta garantēto atlīdzību izmaksa.
3. Finanšu un kapitāla tirgus komisijai ir tiesības un pienākums pēc būtības izlemt jautājumu - izdot administratīvo aktu atzīt vai neatzīt personu par noguldītāju, kuram ir tiesības uz garantēto atlīdzību. Tādējādi izskatot noguldītāja sūdzību saistībā ar tā atzīšanu par noguldītāju, kuram izmaksājama garantētā atlīdzība, komisijai ir jāizdod administratīvais akts, ar kuru tā saistoši noteic, vai noguldītājam ir tiesības uz garantēto atlīdzību vai nav.
06.05.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-175/2010
1. Finanšu instrumentu tirgus likuma 66.panta pirmajā daļā paredzētais pienākums izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu iestājas tad, ja konstatējama viena vai vairāku akcionāru kontroles iegūšana akciju sabiedrībā kopumā. Tādējādi Finanšu instrumentu tirgus likuma 66.panta pirmās daļas izpratnē mazākuma akcionāru aizsardzība noteikta, nevis ņemot vērā kādā konkrētā sapulcē sanākušo personu balsstiesības, bet gan visu balsstiesīgo akciju kopskaitu.
2. Prasījumi par administratīvās lietas neierosināšanu un administratīvās lietas izbeigšanu tiesai nav jāizlemj kā atsevišķi prasījumi. Ja iestāde pieņēmusi lēmumu neierosināt lietu vai izbeigt jau ierosinātu lietu, persona iesniedz tiesā pieteikumu ar prasījumu, kas tās intereses var īstenot visefektīvāk – prasījumu par administratīvā akta izdošanu.
