17.12.2019.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1/2019
Kopīpašuma izbeigšanas gadījumā ir jāņem vērā konkrētā gadījuma apstākļi, tostarp ierobežojumi, kas noteikti speciālo tiesību normās, piemēram, Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā, kas vērsts uz nekustamā īpašuma saglabāšanu valsts vai pašvaldības īpašumā, kā arī vispārīgi Civillikuma 1075.pantā noteiktais, ka ņemami vērā kopīpašuma nodibināšanas noteikumi, dalāmā priekšmeta īpašības un lietas apstākļi.
17.12.2019.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1/2019
Vides aizsardzības likuma 9.panta trešā daļa paredz Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā noteikto izņēmumu attiecībā uz personām, kas var iesniegt pieteikumu, bet Vides aizsardzības likuma 1.panta 17.punkts iezīmē iespējamos vides jautājumus, sakarā ar kuriem var iesniegt pieteikumu. Kritērijs šāda pieteikuma pieļaujamībai ir tas, vai vides tiesību aizskārums vai apdraudējums ir īsts, nozīmīgs un nopietns.
Valsts vai pašvaldības nekustamā īpašuma, kas atrodas krasta kāpu aizsargjoslā vai pludmalē, atsavināšanas jautājums ir būtisks sabiedrības interešu jautājums vides jomā.
17.12.2019.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1/2019
Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā noteiktais publiski tiesiskais aizliegums speciāli regulē valsts un pašvaldības zemes, kas atrodas krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē, atsavināšanu. Noteiktais atsavināšanas aizliegums kalpo sabiedrības interesēm, proti, tas ir vērsts uz to, lai šajā teritorijā aizsargātu un saglabātu vidi, nodrošinātu tās pieejamību visai sabiedrībai un tādēļ to maksimāli saglabātu valsts vai pašvaldības īpašumā. Tādēļ, lemjot par īpašuma atsavināšanu krasta kāpu aizsargjoslā vai pludmalē, pašvaldība rīkojas publisko tiesību jomā, nevis kā jebkurš īpašnieks privāttiesiskajās attiecībās.
11.04.2014.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-10/2014
1. Sabiedrība no ministrijas var sagaidīt, ka tā kontrolē valsts ieguldītās mantas un līdzekļu izmantošanas efektivitāti komercsabiedrībā, kurā tā ir kapitāla daļu turētāja. Tādējādi nav pieļaujams, ka ministrijas rīcībā nav informācijas par būtisku naudas vai materiālo līdzekļu apriti komercsabiedrībā.
2. Ministrijai, kas ir kapitāla daļu turētāja kapitālsabiedrībā, pēc privātpersonas lūguma ir pienākums lemt par komerciāla rakstura informācijas par valstij pilnībā vai daļēji piederošu kapitālsabiedrību izsniegšanu, ja pieprasītā informācija ir sabiedriski nozīmīga.
3. Sabiedriskais nozīmīgums ir vērtējams, ņemot vērā arī valsts kapitāla daļu īpatsvaru un vērtību, kā arī to, cik būtiski šo informāciju sabiedrībai ir iegūt.
4. Ja pieprasītā informācija ir sabiedriski nozīmīga, privātpersonai ir tiesības to saņemt, ja vien informācija nesatur komercnoslēpumu; komercnoslēpumu saturošu informāciju var saņemt, ja tās izsniegšanu paredz likums vai ja pieprasītā informācija skar būtisku sabiedrisku interesi un informācijas atklāšana ir samērojama ar iespējamo kaitējumu kapitālsabiedrības interesēm.
25.02.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-106/2013
1. Publisko personu kapitālsabiedrības kā jebkuras kapitālsabiedrības mērķis ir tās dalībnieka ekonomisko interešu sasniegšana dividenžu izmaksas formā. Publisko personu kapitālsabiedrību gadījumā nozīmīgs kritērijs ir dividenžu iemaksa valsts budžetā. Valsts ir ieinteresēta valsts kapitālsabiedrības kapitāla lietderīgā un ekonomiskā izlietošanā, jo komercsabiedrības peļņa veido valsts budžeta līdzekļus.
2. Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 2.panta trešajā daļā noteikts pienākums publisko personu kapitālsabiedrībām likumīgi un lietderīgi rīkoties ar finanšu līdzekļiem un mantu. Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma mērķis ir panākt, lai publiskas personas finanšu līdzekļi un manta tiktu izmantota likumīgi un atbilstoši iedzīvotāju interesēm, novērst to izšķērdēšanu un nelietderīgu izmantošanu, kā arī ierobežot valsts amatpersonu korupciju. Kā izriet no Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 2.panta trešās daļas, šis mērķis ir attiecināms arī uz publisko personu kapitālsabiedrībām. Tādēļ plašākā nozīmē valsts kapitālsabiedrība, veicot jebkādu saimniecisko darbību, tostarp veicot būvniecību vai tās finansēšanu, rīkojas ar valsts mantu.
15.12.2011.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-451/2011
1. Galvenais valsts notārs saskaņā ar likuma „Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 19.pantu ir funkcionāli augstāka iestāde attiecībā pret valsts notāriem. Konkrēta funkcionālās padotības forma tiesību normās nav minēta, tāpēc nav šķēršļu pieņemt, ka galvenais valsts notārs ir tiesīgs pārbaudīt zemākas iestādes (notāra) lēmumu un pieņemt jebkuru no lēmumiem, kas minēti Administratīvā procesa likuma 81.panta otrajā daļā, tostarp izdot satura ziņā citu administratīvo aktu. Tādējādi funkcionālā padotība tiek īstenota pakļautības formā.
2. Ministru kabineta rīkojums attiecībā uz privāto finanšu līdzekļu ieguldīšanu valsts kapitālsabiedrībā un būtībā valsts kapitālsabiedrības statusa zaudēšanu ir ārpus parastā regulējuma. Maksātnespējas process šo konceptuālo lemšanu neatceļ, tādējādi, valsts notāram saņemot dokumentus par maksātnespējīgas valsts kapitālsabiedrības pamatkapitāla palielināšanu, piesaistot privāto kapitālu, ir pamats prasīt iesniegt arī attiecīgu Ministru kabineta rīkojumu.
03.03.2011.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-70/2011
1. Ministru kabineta 1994.gada 7.jūnija noteikumu Nr.110 „Par kārtību, kādā pašvaldības izmanto nekustamā īpašuma pirmpirkuma tiesības” 2.punkts noteic pienākumu, atsavinot nekustamo īpašumu, pārdošanas akta norakstu iesniegt pašvaldības domei. Tādējādi šī norma noteic saistītās personas pienākumu paziņot pirmpirkuma tiesīgai personai, proti, pašvaldībai par nekustamā īpašuma pārdošanu un līguma noteikumiem.
2. Iesniedzot pašvaldībā pārdošanas aktu, pirkuma līguma puses nelūdz izdot administratīvo aktu, kas noteiktu to tiesības vai pienākumus. Minētā akta iesniegšanas uzdevums ir izpildīt pienākumu paziņot par pirkuma līgumu pirmpirkuma tiesīgai personai, tādējādi izsakot priekšlikumu izmantot ar likumu noteiktās tiesības. Līdz ar to, ja pašvaldība vēlas pieņemt lēmumu par pirmpirkuma tiesību izmantošanu administratīvās lietas ierosināšana notiek pēc iestādes iniciatīvas, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 57.pantam, kas nosaka, ka iestāde ierosina administratīvo lietu, ja tai kļūst zināmi fakti, uz kuriem pamatojoties saskaņā ar tiesību normām ir jāizdod vai var tikt izdots attiecīgs administratīvais akts, kā arī tad, ja iestādei ir pamats uzskatīt, ka šādi fakti varētu būt, nevis uz personas iesnieguma pamata.
3. Ministru kabineta 1994.gada 7.jūnija noteikumi Nr.110 „Par kārtību, kādā pašvaldības izmanto nekustamā īpašuma pirmpirkuma tiesības” 2.punkts noteic pašvaldības pienākumu izsniegt kvīti, tādējādi apliecinot, ka pārdošanas akts ir saņemts, pašvaldībai ir darīts zināms fakts par pirmpirkuma tiesību izmantošanas iespēju. Tā kā minētie noteikumi nenoteic, ka pārdošanas akts pašvaldībā ir iesniedzams tieši, pienākums izsniegt kvīti, tādējādi apliecinot, ka pirkuma līgums saņemts, pašvaldībai ir jāizpilda arī, saņemot dokumentus pa pastu. Turklāt pārdošanas akta saņemšanas laiks kvītī ir norādāms, kad tas faktiski pašvaldībā saņemts, nevis tad, kad kāda no līguma pusēm to pieprasa izsniegt.
11.04.2006.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-226/2006
1. Administratīvo tiesu kompetencē ir izvērtēt tādu izpildvaras rīcību, kas pieļauta valsts pārvaldes jomā. Nav nozīmes tam, vai konkrētā institūcija, kuras darbība vai lēmums tiek pārsūdzēts, institucionāli iekļaujas valsts pārvaldē. Administratīvā procesa likuma izpratnē iestādes jēdziens piemērojams, ievērojot tā funkcionālo aspektu. Proti, ir būtiski, vai saskaņā ar ārējiem normatīvajiem aktiem tiesību subjekts konkrētajā gadījumā ir apveltīts ar varu valsts pārvaldes jomā.
2. Valsts sabiedriskās raidorganizācijas izveido kā bezpeļņas uzņēmējsabiedrības (sabiedrības ar ierobežotu atbildību). Šo sabiedrisko raidorganizāciju dibināšanas, reģistrācijas un darbības noteikumus nosaka uzņēmējdarbību regulējošie normatīvie akti. Tādējādi valsts, dibinot sabiedriskās raidorganizācijas un nodrošinot to darbību, veic komercdarbību un līdz ar to darbojas privāto tiesību jomā.
3. Nacionālās radio un televīzijas padome veic valsts bezpeļņas sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas Radio” dalībnieku pilnsapulces funkcijas, tostarp apstiprina tās statūtus, ieceļ ģenerāldirektoru, izveido revīzijas komisiju un apstiprina valdes sastāvu. No minētā izriet, ka Padomes kā valsts kapitāla daļu turētājas kompetence attiecībā uz Latvijas Radio ir tikai un vienīgi privāttiesiska rakstura. Tas attiecas arī uz ģenerāldirektora iecelšanu, jo šajā gadījumā lēmumu attiecībā uz Latvijas Radio kā komercsabiedrību Padome pieņēmusi kā šīs komercsabiedrības kapitāla daļu turētāja, izlemjot, ar kuru pretendentu noslēdzams darba līgums.
