08.02.2021.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-693/2021
1. Patērētāju tiesību aizsardzības centram ir kompetence veikt vispārīgu patērētāju tiesību ievērošanas uzraudzību, konsultējot un informējot patērētājus, bet, administratīvos aktus izdodot, sabiedrības interešu aizsardzības nolūkā, tas ir, konstatējot iespējamu patērētāju kolektīvo interešu aizskārumu.
2. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.1panta desmitās daļas 1.punktā minētā Patērētāju tiesību aizsardzības centra palīdzība strīda risināšanā var izpausties, piemēram, kā informācijas vai konsultāciju sniegšana, nevis kā administratīvā akta izdošana. Attiecīgi ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.1panta desmitās daļas 4.punktā minēto terminu „tiesa” saprotama vispārējās jurisdikcijas tiesa, nevis administratīvā tiesa.
22.06.2021.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-692/2021
Patērētājam ir tiesības iesniegt Patērētāju tiesību aizsardzības centram iesniegumu palīdzības saņemšanai strīdu risināšanai ar pakalpojuma sniedzēju, norādot arī uz iespējamu patērētāju tiesību pārkāpumu, un attiecīgi patērētājam ir tiesības saņemt uz iesniegumu atbildi. Tomēr patērētājam nav tiesību prasīt, lai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs veiktu konkrētas darbības (pieņemtu noteikta satura saistošus lēmumus) attiecībā uz iespējamo pārkāpuma izdarītāju.
28.01.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-68/2021
Patēriņa kredīta devēju tiesību cedēšana pieļaujama tikai licencētām kapitālsabiedrībām, jo prasījuma tiesību nodošana var ietekmēt patērētāja tiesības un nostādīt patērētāju neizdevīgākā stāvoklī, ja prasījumus iegūst personas, kuras neatbilst normatīvo aktu prasībām, tostarp Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.panta 1.1daļai.
22.12.2020.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-436/2020
„Kredīta kopējās izmaksas patērētājam” ir autonoms Eiropas Savienības tiesību jēdziens, kurš visā tās teritorijā ir jāinterpretē vienādi. Tas aptver visas izmaksas, kuras patērētājam jāmaksā saistībā ar kredītlīgumu, un ir kreditoram zināmas, tostarp gan izmaksas, kas ir saistītas ar kredīta saņemšanu, gan izmaksas, kas ir saistītas ar tā lietošanu laika gaitā.
Kreditēšanas līgumu gadījumā, kuru nosacījumos un noteikumos, par kuriem, noslēdzot līgumu, vienojas kredīta devējs un kredīta ņēmējs, citstarp ietilpst arī kredīta pagarināšanas noteikumi –, kredīta kopējās izmaksās patērētājam ietilpst arī kredīta pagarināšanas izmaksas.
27.11.2020.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-407/2020
Ikviena strīda par negodīgu komercpraksi gadījumā jēdziena „negodīga komercprakse” saturs ir piepildāms ar konkrēto situāciju raksturojošiem individuālajiem apstākļiem. Tādējādi arī tad, kad tiek aplūkota situācija saistībā ar tādām precēm, kuru reklamēšanas kārtību nosaka speciālās tiesību normas, vērtējums par to, vai konkrēto preču reklamēšana ir vai nav atzīstama par negodīgu komercpraksi, būtu izdarāms, izvērtējot konkrēto situāciju raksturojošos individuālos apstākļus.
13.08.2019.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-243/2019
Ja līgumsods ir vispārīgi paredzēts kā noteikta summa par dažāda veida pārkāpumiem, nepadarot tā apmēru atkarīgu no līguma pārkāpuma veida, smaguma un ilguma, līgumsoda nesamērīgums konstatējams jau tad, ja tas būtu nesamērīgs attiecībā pret mazāko iespējamo tipisko līguma pārkāpumu, par kuru līgumsods var tikt piemērots. Tāpat, lai izvērtētu līgumsoda samērīgumu, var noskaidrot:
1) vai piemērotais līgumsods atbilst vispārpieņemtai praksei;
2) vai norādes par piemērojamo līgumsodu, ja tiek pārkāpts stāvvietas lietošanas termiņš, bija skaidras un nepārprotamas;
3) vai pakalpojuma sniedzējs, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka saprātīgs transportlīdzekļa vadītājs piekristu, attiecīgajam līgumsodam arī tad, ja tas būtu individuāli apspriests.
11.07.2014.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-472/2014 (JUDIKATŪRAS MAIŅA)
1. Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbības patērētāju tiesību aizsardzībai ir saistītas ar patērētāju likumīgo prasību, kas noteiktas patērētāju tiesību aizsardzību reglamentējošajos normatīvajos aktos, izpildes pieprasīšanu. Šajā gadījumā Centrs izdod administratīvo aktu par konkrētā strīda risinājumu. Šādu Centra lēmumu saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta 10.1daļu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
2. Patērētājam nav subjektīvo tiesību prasīt Centram ierosināt administratīvo lietu pret trešo personu saistībā patērētāju kolektīvo interešu aizskārumu un veikt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta astotajā daļā minētās darbības. Attiecībā uz individuālu strīdu par netaisnīgiem līguma noteikumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.panta septītā daļa noteic, ka, saņemot patērētāja sūdzību vai iesniegumu par strīdu starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju un patērētāju par to, vai noslēgtajā līgumā konkrēti ietvertie noteikumi ir netaisnīgi, Centrs sagatavo atbildi, kurā var paust viedokli par attiecīgo noteikumu atbilstību normatīvo aktu prasībām. Tātad šajā gadījumā Centrs neuzsāk administratīvo lietu un neizdod administratīvo aktu par konkrēto strīdu, bet Centrs var paust viedokli, kas nav saistošs strīda pusēm. Turklāt Centram ir rīcības brīvība jautājumā par viedokļa paušanu, proti, Centrs atsevišķos gadījumos var arī atturēties no viedokļa paušanas.
18.02.2014.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-181/2014
1. No Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 11.februāra regulas Nr.261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojuma atcelšanu vai ilgu kavēšanos secināms, ka noteiktos gadījumos, kuros pasažierim no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ tiek liegts lidojums viņa plānotajā reisā vai laikā, ir noteikts nodrošināmo tiesību minimums un valsts uzraudzība pār to. Minētā regula ir vērsta uz to, lai nodrošinātu augsta līmeņa pasažieru aizsardzību neatkarīgi no tā, vai tiem ir atteikta iekāpšana vai lidojums ir atcelts vai kavējas, jo visiem šiem pasažieriem ir radītas līdzīgi nopietnas problēmas un sarežģījumi. Tādējādi minētā regula aptver gadījumus (iekāpšanas atteikums, lidojuma atcelšana vai lidojuma kavēšanās), kuros pasažieru tiesību ierobežojums pamatā izceļas no aviosabiedrību, nevis pasažiera darbībām.
2. Likumdevējs iekāpšanas atteikuma definīcijai ir devis plašu nozīmi, iekļaujot visus gadījumus, kuros gaisa pārvadātājs atsakās uzņemt pasažieri reisā. Jēdziens iekāpšanas atteikums Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 11.februāra regulas Nr.261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojuma atcelšanu vai ilgu kavēšanos2.panta „j” punkta un 4.panta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas ne tikai uz iekāpšanas atteikumiem virspārdošanas gadījumos, bet arī uz iekāpšanas atteikumu citu, piemēram, operatīvu apsvērumu dēļ.
04.11.2011.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-230/2011
1. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 28.panta pirmajā daļā patērētājam paredzētās tiesības prasīt cenas samazinājumu vai arī atcelt līgumu, ja viņam pārdota vai nodota lietošanā līguma noteikumiem neatbilstoša prece, nav ierobežojamas tā iemesla dēļ, ka patērētājs preces iegūst (sākotnēji lietošanā, pēc līzinga samaksas – īpašumā), slēdzot līzinga līgumu.
2.Atbilstoši Padomes 1986.gada 22.decembra direktīvas 87/102/EEK noteikumiem patērētājam arī gadījumā, ja prece ir iegādāta, izmantojot patēriņa kredītu, nebūtu jācieš zaudējumi un jāuzņemas risks, ja prece izrādās ar trūkumiem. Tādējādi patērētājs, iegādājoties preces, var prasīt līzinga devēja papildu pienākumus arī attiecībā uz līzinga līguma pārskatīšanu.
3.Līzinga ņēmējs nevar prasīt līzinga devējam samazināt maksājamo atlīdzību tikai tā iemesla dēļ, ka prece ir ar trūkumiem. Taču līzinga ņēmējam ir tiesības vērst prasījumus pret pārdevēju un atbilstošas tiesības prasīt līzinga līguma izmaiņas. Viena no būtiskajām Patērētāju tiesību aizsardzības likumā patērētājam garantētajām tiesībām ir prasīt pienācīgu preci vai pirkuma maksas samazinājumu, kas līzinga gadījumā var notikt tikai kompleksi, visiem trīs darījuma dalībniekiem koriģējot saistību apmēru.
4.Patērētāju tiesību aizsardzības likums ir vērsts pret tādu noteikumu iekļaušanu līgumā, kas paredz strīdu izskatīšanu tikai šķīrējtiesā, ja vien netiek pierādīts, ka līguma noteikums ir apspriests. Formulējums „pēc prasītāja izvēles” nenodrošina patērētājam izvēles iespējas gadījumos, ja viņš ir atbildētājs, tādēļ šāda šķīrējtiesas klauzula ir uzskatāma par netaisnīgu līguma noteikumu. Šķīrējtiesas klauzulas iekļaušana speciālajos līguma noteikumos pati par sevi nepierāda, ka notikusi šā līguma punkta apspriešana.
16.06.2011.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-23/2011
1.Atsevišķi dzīvokļu īpašnieki kā patērētāji (jautājumos, kas skar individuālās attiecības starp dzīvokļa īpašnieku un mājas pārvaldītāju) un arī dzīvokļu īpašnieku kopums kā patērētāju kopums varētu vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā savu patērētāju interešu aizsardzības nolūkā, tostarp iepretim mājas pārvaldītājam, kuru dzīvokļu īpašnieku kopums nolīdzis mājas pārvaldīšanai.
2.Laikā, kamēr nav izveidojies privatizēto dzīvokļu īpašnieku kopums un par mājas pārvaldīšanu gādā pašvaldība, ir pieļaujama iespēja atsevišķam dzīvokļa īpašniekam kā patērētājam vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, prasot aizsardzību jautājumos, kas skar individuālās attiecības starp dzīvokļa īpašnieku un mājas pārvaldītāju.
3.Jautājumā par pašu pārvaldīšanas pienākuma būtību jeb galveno saturu, proti, ciktāl sniedzas mājas kopējās pārvaldīšanas pienākums attiecībā uz mājas kopīpašumu un par šā pienākuma pildīšanai nepieciešamo līdzekļu avotiem, kurā tiesiskajās attiecībās uzstājas tikai pašvaldība (aizvietojot dzīvokļu īpašnieku vēl neizveidojušos kopumu), no vienas puses, un tās nolīgtais mājas pārvaldītājs, no otras puses, atsevišķs dzīvokļa īpašnieks nevar individuāli vērsties pret mājas pārvaldītāju administratīvā procesa kārtībā.
11.05.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-412/2010
1.Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ar ierosinājumu ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam rakstveidā apņemties noteiktā termiņā novērst izdarīto patērētāju tiesību pārkāpumu īsteno sadarbības formā savu virsvadību pār ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, radot iespēju pārkāpējam labprātīgi atzīt vainu konstatētajā pārkāpumā un to novērst, neizdodot pārkāpējam administratīvo aktu un nesaucot to pie normatīvajos aktos paredzētās atbildības. Tādējādi centra ierosinājums nav administratīvais akts.
2. Administratīvais akts ir Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmums, ar kuru centrs uzdod ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam izbeigt patērētāju tiesību pārkāpumu un veikt noteiktas darbības tā ietekmes novēršanai.
07.10.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-375/2010
1. Patērētāja tiesību pārkāpumu veido pārvadājuma līguma noteikumu neapspriešana, nevis to nesaskaņošana ar patērētāju.
2.Aviokompānijai nav jāinformē patērētājs par visiem pārvadājuma līguma noteikumiem, bet svarīgi pakalpojuma iegādes brīdī informēt patērētāju par būtiskajiem līguma noteikumiem. Pie tādiem pieskaitāms arī noteikums par biļetes maksas neatgūšanu.
10.02.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-27/2010
1.Patērētājam, kuram pārdota līguma noteikumiem neatbilstoša prece, ir tiesības pieprasīt, lai pārdevējs attiecīgi samazina preces cenu, bez atlīdzības novērš preces neatbilstību līguma noteikumiem vai atlīdzina patērētājam izdevumus par neatbilstības novēršanu, apmaina preci pret tādu pašu vai ekvivalentu līguma noteikumiem atbilstošu preci vai atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par preci samaksāto naudas summu.Ja patērētājs izvēlējies iespēju prasīt preces neatbilstības novēršanu (proti, preces remontu), pārdevējam tas jānodrošina saprātīgā termiņā, neradot neērtības patērētājam un ņemot vērā preces raksturu, kā arī paredzamo tās lietošanas nolūku.
2.Ja patērētājs izvēlējies iespēju prasīt preces remontu, patērētājam ir jārēķinās, ka pārdevējs veiks preces labošanu un tas prasīs zināmu laiku. Tomēr patērētājam ir tiesības paļauties, ka preces remonts tiks veikts saprātīgā termiņā, neradot patērētājam neērtības. Ja minētie noteikumi par preces remontu netiek ievēroti, patērētājam ir tiesības izvēlēties citu savu tiesību aizsardzības iespēju, proti, prasīt preces cenas samazināšanu, preces apmaiņu vai līguma atcelšanu un par preci samaksātās naudas summas atmaksu.
3.Izvērtējot, vai preces remonts ticis veikts saprātīgā laikā un neradot patērētājam neērtības, jāvērtē preces defekta raksturs un tas, cik ilgā laikā objektīvi attiecīgais preces defekts var tikt novērsts tā, lai nesagādātu patērētājam liekas neērtības. Vērtējot ar preces remontu patērētājam radītās neērtības, citstarp jāņem vērā arī preces raksturs un tās paredzamais lietošanas nolūks, piemēram, vai tā ir ikdienā lietojama prece.
07.03.2006.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-59/2006
1. Patērētāju tiesību aizsardzības likums noteic tiesiskās attiecības darījumos, kuros viens no līgumslēdzējiem ir patērētājs. Tādējādi Patērētāju tiesību aizsardzības likums attiecas uz šaurāku gadījumu skaitu, tas ir, tikai uz noteiktu pirkuma un pakalpojuma līgumu daļu. Līdz ar to Civillikuma normas ir atzīstamas par vispārējām attiecībā pret Patērētāju tiesību aizsardzības likuma tiesību normām, kas regulē to pašu tiesisko attiecību aspektu.
2. Kritērijs darījuma atzīšanai par tādu, kas pakļauts patērētāju tiesību aizsardzības tiesiskajam regulējuma, ir līguma subjekts – patērētājs (fiziska persona, kas neizmanto preci vai pakalpojumu saimnieciskās vai profesionālas darbības nodrošināšanai), nevis sniegtā pakalpojuma vai pirkuma veids. Normatīvie akti neparedz izņēmumus no patērētājam sniegto pakalpojumu veidiem, kuri nebūtu pakļauti patērētāju tiesību aizsardzības tiesiskajam regulējumam.
3. Līguma noteikums, kuru līgumslēdzēji savstarpēji nav apsprieduši, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. No minētā izriet, ka būtiska neatbilstība līgumā noteiktajās līgumslēdzēju tiesībās un pienākumos ir arī līgumslēdzēju vienlīdzības principa pārkāpums. Tādējādi netaisnīgs noteikums ir tāds neapspriests noteikums, kas neatbilst tiesiskās vienlīdzības principam par sliktu patērētājam.
4. Par apspriestu līguma noteikumu ir atzīstams tāds līguma noteikums, par kuru līgumslēdzēji, savstarpēji apmainoties viedokļiem, ir vienojušies. Tas vien, ka ir apspriesti līguma atsevišķi noteikumi vai atsevišķu noteikumu attiecīgi aspekti, nevar būt par pamatu secinājumam, ka savstarpēji apspriesti ir arī pārējie līguma noteikumi. Parakstīts līgums pats par sevi nav pietiekams pierādījums tam, ka līgumslēdzēji savstarpēji apsprieda katru līguma noteikumu atsevišķi.
5. Prezumējams, ka iepriekš sastādīta tipveida līguma noteikumi ir savstarpēji neapspriesti. Teorētiska iespēja apspriest katru līguma noteikumu nepierāda, ka apspriešana konkrētajā gadījumā ir notikusi. Līdz ar to, ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs apgalvo, ka līguma noteikumi ir savstarpēji apspriesti ar patērētāju, viņa pienākums ir to pierādīt.
6. Līgumiskās attiecības starp kredītiestādi un patērētāju finanšu jomā, tostarp, fizisko personu norēķinu konta apkalpošana, ir pakļautas patērētāju tiesību aizsardzības tiesiskajam regulējumam. Līdz ar to šādā līgumā iekļauta šķīrējtiesas klauzula, ja tā nav apspriesta un tai nav tieši izteikta patērētāja piekrišana, atzīstama par netaisnīgu līguma nosacījumu.
