MEDICĪNAS UN ĀRSTNIECĪBAS TIESĪBAS

17.01.2022. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2022

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 11.panta 3.punkta „e” apakšpunktam ir pretrunā situācija, ka persona attiecībā pret publisko veselības aprūpes sistēmu ir tādā pašā situācijā kā jebkura no tās izslēgta persona, proti, tai ir sistēmiski liegts jebkādā veidā būt par tās dalībnieku. Tāpēc arī Ārstniecības likuma 17.panta normu piemērošanā nedrīkst nonākt pie rezultāta, ka persona būtībā ir pilnīgi izslēgta no Latvijas publiskās veselības apdrošināšanas sistēmas. Piemērojot attiecīgās tiesību normas, jāņem vērā, ka Eiropas Savienības Tiesa ir ne vien atzinusi ekonomiski neaktīva Eiropas Savienības pilsoņa tiesības tikt iekļautam publiskajā veselības apdrošināšanas sistēmā, bet arī to, ka valstij ir tiesības noteikt, ka dalība šajā sistēmā ir pakļauta nosacījumiem, lai persona nekļūtu par pārmērīgu slogu valsts publiskajām finansēm. Turklāt jāpatur prātā, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 6 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK 7.panta 1.punkta „b” apakšpunktā minētais nosacījums par visaptverošu veselības apdrošināšanas segumu jau pats par sevi ir vērsts uz to, lai šo slogu novērstu vai samazinātu, un tam ir jāturpina pildīt tas mērķis, kādēļ direktīvā šāds nosacījums ir pieļauts. Savukārt publiskās veselības aprūpes sistēmas pakalpojumi skatāmi kopsakarā ar apdrošināšanas esību un segumu, proti, ciktāl veselības aprūpes pakalpojumu finansēšana paredzēta ar privāto apdrošināšanu, tai nebūtu jābūt sniegtai bez maksas no publiskās veselības aprūpes budžeta. Vērtējot to, vai un kā valsts nodrošina piekļuvi publiskās veselības aprūpes sistēmai, jāņem vērā, ka gadījumā, ja valsts izvirza nosacījumus dalībai publiskās veselības apdrošināšanas sistēmā, valstij tomēr ir jārūpējas par samērīguma principa ievērošanu un tātad par to, lai šim Eiropas Savienības pilsonim nebūtu pārmērīgi grūti ievērot šādus nosacījumus.

Lejupielādēt

21.05.2021. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-974/2021

Lejupielādēt

12.04.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-156/2021

Nacionālā veselības dienesta lēmums par kaitējuma atlīdzināšanu no Ārstniecības riska fonda ir obligātais administratīvais akts, jo Ministru kabineta noteikumos Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” ietvertās normas, kas nosaka izdodamā administratīvā akta par atlīdzības izmaksāšanu saturu, neparedz iestādei tiesības izvēlēties administratīvā akta saturu. Proti, ja dienests konstatē, ka personai atlīdzība ir izmaksājama, tad tas nosaka izmaksājamās atlīdzības apmēru, pamatojoties uz noteikumu Nr. 1268 13.punktu – pēc konkrētas formulas, balstoties uz konkrētu procentos izteiktu kaitējuma apmēru, kuru ir noteikusi inspekcija, un likumā noteiktu maksimālās atlīdzības summu.

Lejupielādēt

28.09.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-85/2021

1. Ja darbinieka, kas cietis nelaimes gadījumā, medicīniskajā dokumentācijā nav norādes par asins paraugu ņemšanu tieši alkohola noteikšanai, tad tas ir pārkāpums nevis asins paraugu iegūšanā, bet gan iegūšanas noformēšanā. Tas vien asins analīžu rezultātus nepadara par nepieļaujamu pierādījumu. 2. Veicot alkohola ietekmes pārbaudi personai, kura cietusi nelaimes gadījumā darbā, ārstam, kurš sniedz medicīnisko palīdzību, pacienta medicīniskajā dokumentācijā jānorāda tas, vai personai ir vai nav alkohola lietošanas klīniskās pazīmes, kā arī dati par bioloģiskās vides paraugu ņemšanu konkrētās vielas noteikšanai. Šim ārstam nav pašam jāveic bioloģiskās vides paraugu ņemšana, izmeklējuma pasūtīšana vai veikšana. Tieši konkrētā ārstniecības iestāde, nevis ārsts, kurš sniedz medicīnisko palīdzību, nodrošina bioloģiskās vides paraugu ņemšanu, uzglabāšanu un laboratorisku izmeklējumu veikšanu, lai noteiktu alkohola iespējamo klātbūtni. Proti, ārstniecības iestāde var pati noteikt personas, kas atbilstoši to specialitātei un kompetencei ir tiesīgas pasūtīt izmeklējumus, ņemt asins paraugus un veikt laboratoriskos izmeklējumus alkohola ietekmes noteikšanai.

Lejupielādēt

2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[C]/2021

Ar Nacionālo bruņoto spēku Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas lēmumu tiek saistoši un nemainīgi nodibināts fakts par karavīra saslimšanas cēlonisko sakarību ar dienesta pienākumu izpildi. Tā kā šis konstatējums var tik izmantots dažādu lēmumu pieņemšanai un ļauj karavīram pretendēt uz dažādu sociālo labumu saņemšanu, turklāt arī pēc atvaļināšanas no dienesta un ārpus dienesta attiecībām, tas rada adresātam galīga rakstura tiesiskas sekas. Proti, Nacionālo bruņoto spēku Centrālās medicīniskās ekspertīzes atzinums par karavīra slimības saistību ar dienesta pienākumu izpildi ir uzskatāms par konstatējošo administratīvo aktu.

Lejupielādēt

2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-[A]/2021

1. Ar vispārējās jurisdikcijas tiesas lēmumu krimināllietā apsūdzētajam noteikta papildu stacionārā tiesu psihiatriskā ekspertīze. Ekspertīzes veikšana uzdota VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” ekspertiem. Ārstniecība un tiesu ekspertīze var tikt veikta vienā iestādē, taču tās ir atšķirīgas darbības, kuras regulē dažādi tiesību akti. Ārstniecību regulē Ārstniecības likums, Pacientu tiesību likums un saskaņā ar tiem izdotie normatīvie akti, savukārt ekspertīzes veikšanu – Tiesu ekspertu likums un saskaņā ar to izdotie normatīvie akti. Saskaņā ar Ministru kabineta 2016.gada 20.decembra noteikumu Nr. 835 „Noteikumi par tiesu ekspertīžu iestāžu sarakstu un tiesu ekspertu specialitāšu klasifikatoru” 2.6.apakšpunktu un 2.pielikuma 23.punktu VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” ir tiesu ekspertīzes iestāde, kuras kompetencē ir personas psihiskā stāvokļa izpēte (tiesu psihiatriskā ekspertīze). Tādējādi, veicot tiesu psihiatrisko ekspertīzi, VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” darbojas kā tiesu ekspertīzes iestāde, kuras eksperti veic attiecīgo ekspertīzi. VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” uzdevums ir noskaidrot personas psihiskās veselības stāvokli, kas ietver arī ekspertu secinājumus par personai esošajiem veselības traucējumiem (diagnozi). Ekspertīzes veicēju mērķis nav, pamatojoties uz pacienta sūdzībām par veselības traucējumiem un veiktajiem izmeklējumiem, uzstādīt diagnozi un lietot tai atbilstošu ārstēšanas metodi, kā tas ir parastā gadījumā, pacientam saņemot veselības aprūpes pakalpojumus. Veicot tiesu psihiatrisko ekspertīzi, VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” pienākums nav nodrošināt, uzturēt un atjaunot personas veselību, un tas nesniedz veselības aprūpes pakalpojumus Ārstniecības likuma izpratnē. 2. Ārstniecības riska fonds ir veidots kā pacientu tiesību aizsardzības institūts. Ārstniecības riska fondā ar atlīdzības pieteikumu var vērsties persona – pacients, kas ir tiesīgs prasīt atlīdzību no fonda saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmo daļu. Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajā daļā noteikts, ka pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī nemantisko kaitējumu), kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas vai ir radījuši apstākļi ārstniecības laikā. Veicot tiesu psihiatrisko ekspertīzi, netiek sniegti veselības aprūpes pakalpojumi Ārstniecības likuma izpratnē. Līdz ar to personai nav subjektīvo tiesību prasīt atlīdzinājumu no Ārstniecības riska fonda saistībā ar tiesu psihiatriskajā ekspertīzē noteikto diagnozi.

Lejupielādēt

28.08.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1102/2020

Tiesību normas tiešā tekstā neparedz proporciju atmaksājamo valsts budžeta līdzekļu aprēķinā atkarībā no nostrādātā laika. Vienlaikus pretējs secinājums nenonāktu pretrunā tiesību sistēmai un ar tiesību normām sasniedzamajam mērķim. Turklāt tas būtu taisnīgāks. Kamēr normatīvajā regulējumā nav noteikta cita kārtība, atmaksājamā summa samazināma proporcionāli ārsta pēc mācībām rezidentūrā Latvijā nostrādātajam laikam. Izšķiroša nozīme ir tieši nostrādātajam laikam, nevis slodzēm.

Lejupielādēt

28.08.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1102/2020

No Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumu Nr. 972 „Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” un Ministru kabineta 2011.gada 30.augusta noteikumu Nr. 685 „Rezidentu uzņemšanas, sadales un rezidentūras finansēšanas kārtība” pietiekami skaidri izriet, ka gadījumā, ja mācībām izlietotie līdzekļi ir jāatmaksā, tie jāatmaksā atbilstoši tam, kas paredzēts ministrijas un augstskolas līgumos. Summas nenorādīšana ar studentu noslēgtajā līgumā pati par sevi nav iemesls nepiemērot finanšu līdzekļu atmaksas kārtību. Līgumā iekļautajai norādei par līdzekļu atmaksāšanas pienākumu ir tikai informatīva nozīme, jo šis pienākums izriet no tiesiskā regulējuma. Aprēķinot atmaksājamo summu, jāpārbauda, vai personas mācībām piešķirtie līdzekļi ir tikuši izlietoti pilnībā, un gadījumā, ja nav, tie atrēķināmi no atmaksājamās summas. Vienlaikus jāpārbauda, vai personas mācībām nav izmantoti līdzekļi, kas atlikuši no iepriekšējā gada, kad pieteicējs vēl nestudēja.

Lejupielādēt

28.08.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1059/2020

Lēmumu par rezidenta apmācībai izlietoto valsts budžeta līdzekļu atmaksu pieņem Veselības ministrija, nosakot gan konkrētu maksājamās summas apmēru, gan līdzekļu atmaksas grafiku. Šāds lēmums uzskatāms par administratīvo aktu, līdz ar to ir apstrīdams, pārsūdzams un izpildāms Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā.

Lejupielādēt

20.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-1002/2020

Secinājumi par pieredzējuša speciālista rīcību var tikt vērtēti, ņemot vērā klīniskās vadlīnijas, kas izstrādātas un reģistrētas atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 25.maija noteikumu Nr. 469 „Kārtība, kādā izstrādā, izvērtē, reģistrē un ievieš klīniskās vadlīnijas” normām. Šaubu gadījumos arī to atbilstība pārbaudāma jaunāko zinātnisko pētījumu un atzinumu gaismā. Pieredzējuša speciālista rīcība var tikt vērtēta arī, ņemot vērā ārstniecības personu profesionālo organizāciju atzinumus, kā arī atsevišķu lietpratēju viedokļus un atzinumus un citus avotus.

Lejupielādēt

24.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-790/2020

1. Metodoloģiski pareizas kaitējuma noteikšanas gadījumā būtu konstatējamas ne tikai papildus radītās kaitīgās sekas, bet arī neprofesionāli veiktās ārstniecības rezultātā radītais pozitīvais efekts uz personas veselību un labsajūtu. 2. Atbilstoši patvaļas aizlieguma principam un no tā izrietošajam pamatojuma principam vērtējums par apstākļiem, kuri ietekmē noteikto kaitējuma apmēru, nedrīkstētu aprobežoties tikai ar šo apstākļu uzskaitījumu. Vērtējumam par minētajiem apstākļiem būtu jābūt tik plašam, lai atlīdzības pieprasītājam būtu skaidra šā apstākļa nozīme konkrētajā lietā. 3. Kaitējuma smagums ir jānosaka tā, lai lēmuma adresātam būtu saprotams, tieši kādi apstākļi ir ņemti vērā kaitējuma smaguma noteikšanā, vai un cik būtiski tie ietekmējuši kaitējuma smaguma noteikšanu, to palielinot vai samazinot, bet nevar sagaidīt, ka šie kompleksie apsvērumi būs atspoguļoti precīzā matemātiskā aprēķinā.

Lejupielādēt

24.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-790/2020

1. Lai gan atlīdzinājuma izmaksa no Ārstniecības riska fonda nav saistāma ar ārsta vainu, tā ir izmaksājama tikai tad, ja ārstniecībā ir konstatējama ārstniecības personas neprofesionāla rīcība vai neatbilstoši apstākļi ārstniecības laikā. 2. Ja tiesa nonāk pie secinājuma, ka konkrētajos apstākļos, ievērojot gan medicīniskās indikācijas un pretindikācijas, gan pacientes informētas piekrišanas esību šai ārstniecības metodei, operācija nebūtu veikta, tas varētu būt pamats ārsta neprofesionālai rīcībai pierēķināt arī tās operācijas sekas, kuras bija iespējamas un sagaidāmas arī pienācīgi veiktas operācijas gadījumā, tomēr nebūtu iestājušās, ja operācija vispār nebūtu veikta.

Lejupielādēt

24.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-790/2020

Ārstam, kas pieņem lēmumu par konkrētu ārstniecības metodi, kā kompetentai ārstniecības personai ir jābūt atbildīgam par to, lai pacientam tiktu sniegta informācija, kas nodrošina, informētas piekrišanas saņemšanu. Pat ja pacients vēlas saņemt konkrētu ārstniecību un pats ierodas pie ārsta ar vēlmi veikt operāciju, tas neatbrīvo ārstu no pienākuma veikt indikāciju un pretindikāciju esības pārbaudi, ja nepieciešams – psiholoģisko faktoru apsvēršanu, un saņemt informētu pacienta piekrišanu.

Lejupielādēt

23.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-421/2020

Ja tiesa ir atzinusi, ka iestāde ir pienācīgi un vispusīgi izvērtējusi visus Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumos Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” noteiktos kritērijus, tiesas vērtējumam par to, vai konkrētajā gadījumā noteiktais atlīdzinājuma apmērs ir līdzvērtīgs civillietās noteiktajam kaitējuma atlīdzības apmēram, nav nozīmes. Kaitējuma atlīdzības izmaksa no Ārstniecības riska fonda (kas pēc būtības ir apdrošināšanas atlīdzības izmaksa) nevar tikt salīdzināta ar tādiem gadījumiem kā civillietā piedzīta kaitējuma atlīdzība no privātpersonas.

Lejupielādēt

23.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-421/2020

Tiesai ir jāiegūst visi iespējamie pierādījumi, tostarp jānosaka ekspertīze, ja vien pastāv mazākā iespējamība, ka tās rezultāti var sniegt citu atbildi nekā citi lietā esošie pierādījumi. Ja pat pēc visu pierādījumu iegūšanas nav iespējams skaidri secināt, ka iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv (tā ir iespējama tikpat lielā mērā kā iespēja, ka cēloņsakarības nav), secinājums par cēloņsakarību izdarāms par labu cilvēkam.

Lejupielādēt

03.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-167/2020

Licences anulēšana par medikamentu izplatīšanu bez licences attur komersantus no šādu pārkāpumu izdarīšanas un tātad nodrošina normatīvo aktu prasībām atbilstošu farmaceitisko aprūpi. Līdz ar to, lai atzītu, ka aptiekas pieļauta pārkāpuma dēļ ir pamats anulēt licenci, nav nepieciešams konstatēt, ka pieļautais pārkāpums kādai konkrētai personai tiešām faktiski radījis veselības apdraudējumu, un arī viens prettiesisks zāļu izplatīšanas gadījums var būt pietiekams pamats licences anulēšanai.

Lejupielādēt

03.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-167/2020

Nosacījums, lai Zāļu valsts aģentūra, pirms lemj par licences darbības apturēšanu, būtu saņēmusi no kompetentām valsts iestādēm pamatotu rakstisku priekšlikumu par licences apturēšanu, ir saprotams tādējādi, ka Zāļu valsts aģentūrai ir jāsaņem kompetentās iestādes pamatots ziņojums par to, ka licences darbības turētājs ir pieļāvis konkrētu pārkāpumu, un šāda ziņojuma saņemšana Zāļu valsts aģentūrā pati par sevi ir uzskatāma par rosinājumu Zāļu valsts aģentūrai savas kompetences ietvaros vērtēt, vai ir pamats licences darbības apturēšanai.

Lejupielādēt

03.03.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-167/2020

Prasība, lai aptiekas darbotos tiesiski uzbūvētās un ekspluatācijā nodotās telpās ir saprotama tādējādi, ka aptieka drīkst darboties tādās telpās, kurās veiktā būvniecība ir tiesiski noslēgusies, neatkarīgi no tā, vai tas notiek ar objekta nodošanu ekspluatācijā vai kompetentās iestādes atzīmi par saskaņoto būvdarbu pabeigšanu.

Lejupielādēt

06.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-41/2020

1. Ārstniecības personas profesija ir viena no tām profesijām, kurām konfidencialitāte ir profesionālā standarta pamatelements. Konfidencialitātes pienākums attiecas uz visu informāciju, ko ārstniecības persona ir ieguvusi pacienta ārstniecības laikā, un to ir atļauts izmantot tikai ārstniecībai. Konfidencialitātes pienākums liedz nodot šo informācijai jebkurai trešajai personai, pat citām ārstniecības personām, izņemot gadījumus, kad pacients tam ir piekritis vai tas ir īpaši paredzēts tiesību aktos. 2. Piešķirot ārstniecības personām tiesības sniegt kādam informāciju par pacientu tādiem mērķiem, kas nav saistīti ar ārstniecību, tiek paredzēta būtiska atkāpe no pacienta datu konfidencialitātes principa un līdz ar to arī paredzēts būtisks tiesību uz privāto dzīvi ierobežojums. Šādā gadījumā īpaši svarīgi ir tas, lai šāda pamattiesības ierobežojoša norma būtu skaidri formulēta un paredzama, kas nozīmē, ka tajā ir pietiekami skaidri jānosaka kompetento institūciju rīcības brīvības robežas un īstenošanas veidi.

Lejupielādēt

06.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-41/2020

1. Kriminālprocesa likuma 369.panta otrās daļas 3.punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nav uzskatāms par tiesisko pamatu, kas ļauj ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām pēc savas iniciatīvas nodot informāciju par pacientu Valsts policijai. Šī norma tikai vispārīgā veidā atspoguļo citās normās (piemēram, Ārstniecības likuma 56.1pantā) ietverto daudz konkrētāko regulējumu. 2. Skaidra atkāpe no ārstniecības personu profesionālā noslēpuma aizsardzības un arī konfidencialitātes pienākuma ir paredzēta Ārstniecības likuma 56.1pantā, kas paredz ārstniecības iestādēm nepārprotamu pienākumu sniegt informāciju Valsts policijai pēc savas iniciatīvas, nesaņemot pieprasījumu no Valsts policijas. Taču tas attiecas tikai uz konkrētiem normā norādītiem gadījumiem, kuri attiecas uz tādām situācijām, kad ir cietis tieši pats pacients, un līdz ar to ziņošana par šiem gadījumiem Valsts policijai ir noteikta pašu pacientu aizsardzības nolūkā, nevis kādu citu interešu aizsardzībai. Līdz ar to šis izņēmums nerada būtisku pretrunu ar vienu no ārsta profesijas pamatprincipiem, ka tieši pacienta veselība un labklājība būs ārsta vissvarīgākais jeb primārais apsvērums.

Lejupielādēt

27.11.2020. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-18/2020

Lejupielādēt

23.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-534/2019

1. Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 9.punktā un 2.pielikuma piezīmē noteiktais ir apstākļi, kas ņemami vērā, vērtējot un izsakot procentos personas dzīvībai vai veselībai nodarītā kaitējuma smaguma pakāpi (apmēru). Visu apstākļu komplekss izvērtējums veido noteikto kopējo procentuālo kaitējuma apmēru, kas nedrīkst pārsniegt 2.pielikumā noteiktās robežas. 2. Kaitējuma apmēra noteikšanas būtība ir noteikt, kādu ietekmi cēloņsakarīgi atstājusi noteikta rīcība, tāpēc ir jāsalīdzina: 1) kāda situācija būtu, ja šī rīcība nebūtu pieļauta; 2) kāda ir situācija pēc pieļautās rīcības.

Lejupielādēt

26.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-453/2019

Lietās par pacienta tiesībām uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda cēloņsakarības konstatēšanai ir izmantojams pierādīšanas standarts „iespējamības pārsvars”. Ar pierādīšanas standartu „iespējamības pārsvars” netiek prasīts izslēgt visas saprātīgās šaubas par cēloņsakarības esību, bet tikai konstatēt, ka iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv.

Lejupielādēt

26.06.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-453/2019

Veselības inspekcijai, izdarot secinājumus par kaitējuma esību, cēloņsakarības pastāvēšanu vai kaitējuma apmēru, ir jāsniedz arī pamatojums šādam secinājumam, it īpaši tad, ja šis secinājums varētu būt personai nelabvēlīgs. Tikai tad, ja Veselības inspekcija ir pienācīgi pamatojusi savu secinājumu, tiesa var prasīt personai, lai tā argumentēti atspēko šo secinājumu, kas zināmos gadījumos varētu ietvert arī tiesības prasīt iesniegt speciālista atzinumu, vienlaikus neaizmirstot arī par to, ka tiesa nepieciešamības gadījumā var noteikt ekspertīzi. Šāds pienākums pamatot savu secinājumu Veselības inspekcijai saglabājas arī tad, ja kādu iemeslu dēļ tiesa Veselības inspekcijas viedokli par cēloņsakarību noskaidro tikai tiesas procesa laikā.

Lejupielādēt

26.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-294/2019

Atsevišķas ģimenes ārstam apmaksājamās manipulācijas (piemēram, ekspresdiagnostiku, vakcinācijas) efektivitātes un optimālas darba organizācijas nolūkos nav jāveic pašam ģimenes ārstam. To veikšanu ģimenes ārsts var deleģēt citai prakses ārstniecības personai atbilstoši kompetencei. Lai apgalvotu, ka faktiski nav sniegti tie pakalpojumi, par kuriem izrakstīti taloni dienās, kad ģimenes ārsts praksē neatradās sakarā ar atrašanos citās iestādēs vai organizācijās, ir jānoskaidro, vai ģimenes ārsts attiecīgo manipulāciju veikšanu būtu varējis deleģēt ārsta palīgam vai medicīnas māsai.

Lejupielādēt

07.12.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-859/2018

Lejupielādēt

21.09.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-151/2018

Vispārīgi, gadījumos, kad Veselības inspekcijas atzinums ir šķērslis labvēlīga administratīvā akta izdošanai, šādu Veselības inspekcijas atzinumu var uzskatīt par starplēmumu ar būtisku ietekmi, kas būtu pārsūdzams tiesā atsevišķi, jo pēc šāda Veselības inspekcijas atzinuma labvēlīgs administratīvais akts vairs nevar sekot. Savukārt gadījumos kad Veselības inspekcijas atzinums kalpo jau iegūtu tiesību ierobežošanai, bet Veselības inspekcijai pašai nav kompetences ierobežot šīs tiesības, tad šādu atzinumu varētu uzskatīt par starplēmumu, uz kura pamata cita iestāde ierobežo jau iegūtas tiesības. Tādā gadījumā šāds starplēmums nebūtu pārsūdzams atsevišķi, bet tā tiesiskums būtu pārbaudāms galīgā administratīvā akta tiesiskuma pārbaudes ietvaros.

Lejupielādēt

30.11.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1568/2017

1. Informācijas sniegšana/nesniegšana par pacienta veselības stāvokli ir cieši saistīta ar ārstniecības procesu un zināmā mērā ir ārstniecības procesa sastāvdaļa. Savukārt ārstniecības procesā slimnīcas (ārsti) neīsteno valsts pārvaldes pilnvaras, bet gan darbojas privāto tiesību jomā. No minētā izriet, ka atteikums izsniegt informāciju par pacienta veselības stāvokli nav pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā. 2. Pacienta ēdināšanas un satikšanās ar apmeklētājiem kārtības noteikšana ir ārstniecības procesa sastāvdaļa, - to nosaka ārstējošais ārsts, izvērtējot pacienta veselības stāvokli, attiecīgo saslimšanu un citus apstākļus, izsverot attiecīgā ēdiena un apmeklējuma iespējamo ietekmi uz pacienta veselību. Šāda slimnīcas rīcība, kas tiek veikta ārstniecības procesa īstenošanas ietvaros, nevis valsts pārvaldes jomā, nav pārbaudāma administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

03.11.2017. Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1395/2017

Lejupielādēt

28.06.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-819/2017

Veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas un apmaksas attiecības tiek risinātas ne tikai publisko tiesību līguma izpildes ietvaros starp pakalpojumu sniedzēju un Nacionālo veselības dienestu, bet arī ar Veselības inspekcijas iesaistīšanos, kurai ar normatīvo aktu ir piešķirta kompetence īstenot kontroli un, nepieciešamības gadījumā, izdot lēmumu par maksājumu ieturēšanu. Veselības inspekcijas lēmums ieturēt nepamatoti saņemtos maksājumus no maksājamā rēķina par valsts apmaksāto sekundāro ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, kas pieņemts veiktās pārbaudes rezultātā, tiesā nav pārbaudāms līguma izpildes ietvaros, bet gan kā patstāvīgs administratīvais akts.

Lejupielādēt

05.07.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-48/2017

Veselības inspekcijas piemērotais sods veselības aprūpes pakalpojuma sniedzējai par nepamatoti uzrādītiem pakalpojumiem, nav līgumsods Civillikuma izpratnē, bet gan sods, kura pamats un apmērs ir noteikts tiesību normā. Tādējādi Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr. 1046 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” 147.7punkta pirmajā teikumā paredzētais līgumsods ir administratīvajam sodam pielīdzināms sods, kas ir vērsts uz tiesību normu ievērošanas nodrošināšanu un kuram ir gan preventīva, gan represīva nozīme. Soda noteikšana ir atzīstama par svarīgu un nozīmīgu sabiedriskās dzīves jautājumu, kas saistīts ar pamattiesībām un par kuru likumdevējam atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64.pantam ir jālemj pašam. Līdz ar to Ministru kabineta noteikumos noteikt sodu var tikai tad, ja likumā ir noteikts skaidrs deleģējums tam, turklāt likumdevējs pats ir izlēmis gan to, par ko personu var sodīt, gan arī to, kādus sodus var paredzēt. Ārstniecības likuma 4.panta pirmajā daļā, kas paredz, ka Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, kā arī no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem apmaksājamos ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu nav ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt sodus. Līdz ar to Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr. 1046 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” 147.7punkta pirmais teikums, ciktāl tajā ir paredzēts piemērot līgumsodu par nepamatoti uzskaitītajiem pakalpojumiem, neatbilst Ārstniecības likuma 4.panta pirmajai daļai.

Lejupielādēt

13.05.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-889/2016

1. Slimnīca ir organizēta privāto tiesību juridiskās personas formā, un arī tās ārstnieciskā darbība notiek privāto tiesību jomā. Slimnīca ārstniecības procesā neīsteno valsts pārvaldes pilnvaras. Tādējādi medicīniskie dokumenti tiek izdoti privāto tiesību jomā. Attiecīgi tie nav atzīstami par administratīvajiem aktiem un nav pārbaudāmi administratīvā procesa kārtībā. 2. Ja persona ir vērsusies Veselības inspekcijā ar sūdzību par ārstniecības kvalitāti, inspekcija vai nu uzsāk administratīvo procesu, vai arī sniedz atbildi Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā. Ja persona uz savu sūdzību nav saņēmusi atbildi, tā nav sniegta pēc būtības vai arī nokavēts tās sniegšanas termiņš, persona saskaņā ar Iesniegumu likuma 10.pantu var vērsties tiesā administratīvā procesa kārtībā. Tādā gadījumā tiesa pēc būtības nepārbaudīs pārkāpumus, par kuriem persona sūdzējusies inspekcijā, tomēr pārbaudīs, vai iestāde sniegusi personai atbildi. Līdz ar to administratīvās tiesas var vienīgi veikt kontroli pār inspekcijas rīcību, sniedzot atbildes uz personu sūdzībām, nevis pēc būtības izvērtēt ārstniecības procesu.

Lejupielādēt

31.03.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-25/2016

1. No Eiropas Padomes 1971.gada 14.jūnija regulas Nr.1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienas teritorijā, 22.panta 1.punkta „a” apakšpunkta izriet personas tiesības uz pabalstu, kas, tai uzturoties citas dalībvalsts teritorijā, kļūst vajadzīgs steidzamas medicīniskas palīdzības dēļ, tas ir, situācijā, ko iepriekš nevarēja paredzēt vai ieplānot (pēkšņa smaga saslimšana, nelaimes gadījumi, hronisku slimību pēkšņa saasināšanās). Turklāt no šīs tiesību normas nepārprotami izriet, ka pabalstu uz tās pamata var piešķirt, ja persona ir uzturējusies citā dalībvalstī un tieši uzturēšanās laikā personai neparedzami ir kļuvusi nepieciešama medicīniskā palīdzība. Tas nozīmē, ka persona citā dalībvalstī nav ieceļojusi ar mērķi saņemt savam stāvoklim pienācīgu veselības aprūpi. 2. Regulas 22.panta 1.punkta „c” apakšpunkts turpretim paredz pabalstu piešķiršanu personai, kurai kompetentā institūcija ir atļāvusi doties uz citu dalībvalsti, lai saņemtu tur savam stāvoklim pienācīgu veselības aprūpi. Došanās uz ārvalsti konkrētās normas izpratnē ir saistīta ar plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu un ieceļošana ārvalstī notiek tieši ar šādu mērķi, turklāt pirms tam saņemot iestādes atļauju. 3. Iepriekšējas atļaujas neesība pati par sevi nevar automātiski un visos gadījumos izslēgt iespēju, ka kompensācija netiek izmaksāta, bet ir jāvērtē, vai tiesību normas atļaujas saņemšanai atbilst Eiropas Savienības tiesībām, kā arī jāvērtē konkrētā gadījuma īpašie apstākļi.

Lejupielādēt

08.07.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-635/2010

1. Sniedzot valsts apmaksātās veselības aprūpes minimumu, ārstniecības iestāde ir uzskatāma par iestādi, kas darbojas publisko tiesību jomā. 2. Personai, nesaņemot ģimenes ārsta pakalpojumu, kas ir no valsts budžeta līdzekļiem apmaksāta veselības aprūpe, tiek ierobežotas personas tiesības uz veselības aprūpes minimumu, ko garantē Latvijas Republikas Satversmes 111.pants. Tādējādi ārstniecības iestādes bezdarbība, nenodrošinot personai iekļūšanu ārstniecības iestādē, ir faktiskā rīcība.

Lejupielādēt

26.06.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-155/2008

1. Privāto tiesību juridiskās personas formā organizēta slimnīca primāri rīkojas privāto tiesību jomā. Slimnīcas rīcība gadījumā, ja donora asinīs tiek konstatēta infekcija vai pastāv pamatotas aizdomas par inficēšanos, arī vērtējama kā privāttiesiska, jo no Epidemioloģiskās drošības likuma neizriet, ka slimnīcas ārstniecības personām būtu deleģēta valsts pārvaldes vara epidemioloģiskās drošības jomā. 2. Epidemioloģiskās drošības jomā likumdevējam nav mērķis padarīt visas ārstniecības personas par valsts pārvaldes subjektiem. Kaut arī ārstniecības persona ir pirmā, ar kuru persona saskaras pie infekcijas atklāšanas, un ārstēšanas procesa dabiska sastāvdaļa ir ārstniecības personas pienākums informēt personu par tās saslimšanu un ārstēšanas procesu, tas tomēr nerada publiski tiesiskas attiecības starp ārstniecības personu un pacientu. Tādējādi slimnīcas bezdarbība, nepaziņojot personai par to, ka tās asinīs identificētas vīrusa antivielas, nav uzskatāma par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē. 3. Epidemioloģiskās drošības likums gan ārstniecības personai, gan epidemiologam paredz pienākumu informēt slimnieku vai infekciozo personu, kā arī kontaktpersonas par infekcijas slimības izplatīšanās ceļiem un individuālās profilakses pasākumiem. Tādējādi likumdevējs, ievērojot epidemioloģiskās drošības īpašo vērtību, ir paredzējis divkāršu informēšanas pienākumu - gan ārstniecības personai, gan arī epidemiologam, kurš no ārstniecības personas saņem datus par inficētajām personām. Šāda pienākuma dublēšana ir attaisnota, jo ar epidemiologu starpniecību valsts nodrošina sabiedrībai visaptverošu epidemioloģisko drošību. 4. Epidemioloģijas drošības likuma izpratnē ar jēdzienu „epidemiologs” saprotamas valsts aģentūras „Sabiedrības veselības aģentūra” amatpersonas. 5. Slimības diagnozes trūkums nav pamats personas neinformēšanai gadījumā, ja personas organismā identificētas vīrusa antivielas, kas liecina par lielu saslimšanas iespējamību. Proti, šādā gadījumā epidemiologam ir pienākums informēt attiecīgo personu, kaut arī tā vēl nav saslimusi ar attiecīgo infekcijas slimību. 6. Izlemjot prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, tiesai ir jānovērtē kaitējuma izraisītās personas ciešanas. Objektīva ciešanu novēršana, balstoties uz pierādījumiem, parasti nav iespējama, tāpēc tiesai ciešanu apmērs jāvērtē pēc saprātīgas vispārējās pieredzes un konkrētās lietas apstākļiem. Ekspertīze nav izmantojama kā līdzeklis ciešanu apmēra noteikšanai.

Lejupielādēt

14.01.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-5/2008

1. Medicīnas progress, jo īpaši dzimuma maiņas ķirurģija, mūsdienās sniedz iespēju veikt ķermeņa korekcijas, saskaņojot fizisko un psiholoģisko dzimumu un tādējādi piešķirot personai dzimuma identitāti, kas ir izšķiroša personības pazīme. Šādām izmaiņām vajadzētu attiecīgi atspoguļoties datos par personas civilo statusu – pretējā gadījumā transseksuālās personas tiktu pakļautas diskriminācijai un būtiskiem privātās dzīves aizskārumiem, kas rodas no neatbilstības starp to stāvokli sabiedrībā, kādu pieņēmis cilvēks pēc operācijām, un juridisko statusu. 2. Valstij ir jānodrošina ar transseksuālismu saistīto jautājumu risināšana gan likumdošanas ceļā, gan pārvaldē. Valstij pēc iespējas personu saudzējošā veidā jānosaka, vai un kad ir objektīvs pamats dzimšanas reģistra ierakstu papildināšanai. 3. Valstij ir pienākums atzīt personas dzimuma maiņu, lai tiktu novērstas situācijas, kad personai rodas atšķirība starp tās faktisko dzimumu (tostarp tā uztveri sabiedrībā) un juridisko statusu. Valstij šis pienākums jāpilda, neatkarīgi no tā, vai normatīvais regulējums paredz vai neparedz kritērijus, pēc kuriem dzimuma maiņa konstatējama, un procedūru, kā tā tiek konstatēta. Ja valstī attiecīgais jautājums nav detalizēti regulēts, iestādei un tiesai jēdziens „dzimuma maiņa” ir jāpiepilda ar saturu, pēc iespējas ievērojot cilvēktiesību normas. 4. Lai arī personai ir tiesības veikt dzimuma maiņu un valstij ir attiecīgs pienākums to juridiski atzīt (tas ir, papildināt dzimšanas reģistra ierakstu), valstij ir ne tikvien tiesības, bet arī pienākums rūpīgi pārbaudīt, vai dzimuma maiņa patiešām ir notikusi un persona uz visu turpmāko dzīvi ir gatava dzīvot kā pretējā dzimuma pārstāvis. Ne katrreiz personas rīcība, sabiedrībā sevi prezentējot kā cita dzimuma personu vai veicot kādas darbības sava ķermeņa pārveidošanai, nozīmē beznosacījuma tiesības pieprasīt dzimuma maiņas publisku atzīšanu. 5. Dzimums ietver ne tikai sievietes un vīriešus raksturojošās bioloģiskās dzimumpazīmes, ko pamatā nosaka pēc dzimumorgānu atšķirībām, bet arī psiholoģiskās dzimumpazīmes (kā persona pati sevi identificē) un sociālās dzimumpazīmes, kas ir specifisku kultūras ietekmē veidojošos īpašību kopums, kas nosaka sieviešu un vīriešu sociālo uzvedību. 6. Nosakot transseksuālas personas dzimumu, paļaušanās tikai un vienīgi uz ārsta vai ārstniecības iestādes izziņu par notikušu dzimuma maiņu ir nepietiekama un neadekvāta, jo dzimuma maiņas konstatēšanā izvērtējams plašāks faktoru kopums. 7. Konstatējot transseksuālas personas dzimuma maiņu, nevar pēc analoģijas piemērot tos pašus kritērijus, pēc kuriem nosaka jaundzimuša bērna dzimumu. Dzimuma maiņas gadījumā jāņem vērā, ka cilvēks nevar pilnībā pārveidoties otrā dzimumā, ir iespējama tikai vairāk vai mazāk tuvāka pielāgošanās atkarībā no tā brīža zinātnes un medicīnas attīstības līmeņa un valstī vai – personas iespēju robežās – citās valstīs pieejamām medicīnas tehnoloģijām. Papildus fiziskajām (bioloģiskajām) izmaiņām ir novērtējama personas pašas identificēšanās ar konkrētu dzimumu un jāņem vērā, ka cilvēks ir ne tikai bioloģiska būtne, bet savu dzimuma lomu īsteno sabiedrībā, tātad vērtējama arī viņa sociālā uzvedība un tas, kā viņu uztver sabiedrība. Līdz ar to personas dzimuma maiņas konstatēšanas procesā jāvērtē ne tikai bioloģiskā atbilstība (tuvināšanās) mainītajam dzimumam, bet arī citas dzimumu raksturojošās pazīmes (izskats, ārējā ķermeņa uzbūve, psiholoģija un sociālā uzvedība), kā arī personas pārliecinoša vēlme un iespēja visu turpmāko dzīvi būt mainītajā dzimumā. 8. Bioloģisko dzimumpazīmju faktiska izmainīšana prasa vairākkārtējas un nopietnas medicīniskas manipulācijas un rada būtiskas fiziskas, tai skaitā neatgriezeniskas, izmaiņas. Līdz ar to personas izvēli veikt dzimuma maiņu nevar uzskatīt par vieglprātīgu vai patvaļīgu izvēli. Grūtības vai neiespējamība veikt pilnīgai dzimuma maiņai nepieciešamās operācijas īsā laika posmā nevar ierobežot personas tiesības piederēt tai sociālajai grupai, kurai tā jūtas piederīga, ja persona veic no savas gribas atkarīgās, turklāt – neatgriezeniskas, darbības šā mērķa sasniegšanai. 9. No privātpersonas viedokļa nav būtiski, kā valsts pārvaldes iekšienē mainās vienas vai otras iestādes viedoklis par to, kā ir izlemjami noteikta veida jautājumi. Publiski tiesiskajās attiecībās valsts iepretim privātpersonai pastāv kā vienots veselums, un ikviena privātpersona var sagaidīt, ka visi valsts lēmumi salīdzināmos apstākļos būs līdzīgi.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

MEDICĪNAS UN ĀRSTNIECĪBAS TIESĪBAS