08.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-380/2017
1. Administratīvā tiesa, pārbaudot pašvaldības pieņemta lēmuma par sapulces un piketa norisei nosakāmajiem ierobežojumiem tiesiskumu, ir tiesīga lēmumu atcelt, bet ne grozīt, pati nosakot cita veida ierobežojumus. Ja tiesa secina, ka iestādes noteiktais ierobežojums atzīstams par neadekvātu un nesamērīgu, bet vienlaikus nav šaubu, ka vispār ierobežojumi ir nepieciešami, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 253.panta sestajai daļai var uzdot iestādei izdot jaunu administratīvo aktu (noteikt jaunus ierobežojumus atbilstoši spriedumā sniegtajām vadlīnijām).
2. Pasākumus, kuros vienlaicīgi plānota atšķirīgu viedokļu un uzskatu paušana, iespējams kvalificēt kā pamatpasākumu un pretpasākumu. Šāds pasākumu iedalījums nenozīmē kādu priekšrocību piešķiršanu, tomēr tam var būt nozīme, vērtējot jautājumu par iespēju nodrošināt vairāku pieteikto pasākumu vienlaicīgu norisi, nodrošinot katras sabiedrības grupas pulcēšanās brīvību. Lai pretpasākums sasniegtu savu mērķi, tam jānoris redzamības un dzirdamības attālumā no pamatpasākuma, jo pamatpasākuma dalībnieki citstarp atzīstami par pretpasākuma mērķauditoriju.
3. Savu tiesību godprātīga izmantošana jeb tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips ir vispārējs tiesību princips, kas izriet no tiesiskas valsts virsprincipa.
4. Ja ir secināms, ka pretpasākuma dalībnieki savas tiesības izmanto negodprātīgi, šie apstākļi ir ņemami vērā, samērojot visu iesaistīto personu tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos. Pretpasākuma mērķis nevar būt šķēršļu likšana citām personām (pamatpasākuma dalībniekiem) miermīlīgi pulcēties un paust savus uzskatus, tāpēc šāda pretpasākumu rīkotāju interese nav tiesiski aizsargājama.
06.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-240/2017
1. Sapulce, gājiens un pikets nav vienīgais formāts, kādā personas var īstenot vārda brīvību un publiski paust savus uzskatus. Lai arī minētie trīs uzskatu paušanas veidi atbilstoši Satversmes 103.pantam pulcēšanās brīvības ietvaros ir īpaši aizsargāti, tas nenozīmē, ka personām ir pienākums savu uzskatu paušanai izvēlēties tieši vienu no šiem pasākumu veidiem.
2. Publisks izklaides vai svētku pasākums var kalpot kā personas vārda brīvības izpausmes forma. Tāpēc Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma noteiktajā kārtībā izdotam atteikumam izsniegt atļauju publiska pasākuma rīkošanai ir jāatbilst Latvijas Republikas Satversmē noteiktajiem personas pamattiesību ierobežošanas priekšnoteikumiem.
3. Situācijās, kurās personas pieteikts pasākums var tikt vērtēts gan kā publisks izklaides, piemiņas vai svētku pasākums Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma izpratnē, gan kā sapulce likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, secinājums par to, kuram no pasākumu veidiem – publiskam pasākumam vai sapulcei – pieteiktais pasākums ir atbilstošāks, var būt visai subjektīvs. Tāpēc šādā gadījumā noteicošā ir tieši personas pašas brīva izšķiršanās par to, kāda veida pasākumu tā vēlas rīkot.
4. Ja pašvaldība konstatē, ka publiska pasākuma pieteikums satur trūkumus, kuru dēļ atļaujas izdošana nav iespējama, pašvaldībai secīgi ir nepieciešams vērtēt, vai šie trūkumi personas pasākuma pieteikumā ir uzskatāmi par tādiem, kurus objektīvi iespējams novērst. Ja tos ir iespējams novērst, pašvaldībai ir jāatliek lēmuma pieņemšana un jāļauj pasākuma organizētājam konstatētos trūkumus novērst.
03.03.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-10/2017
Valsts policija ir valsts pārvaldes iestāde, kuras funkcija ir aizsargāt personas un sabiedrību no publiskās drošības un kārtības apdraudējumiem. Ar jēdzienu „publiskā drošība” saprotama visas objektīvo tiesību iekārtas (visas tiesību normas un to tiesiskās sekas, kas konkretizētas ar administratīvajiem aktiem) integritāte, valsts pārvaldes institūciju funkciju netraucēta izpilde, kā arī individuālās pamattiesības (cilvēka personiskums, cieņa, dzīvība, veselība, brīvība). Savukārt „publiskā kārtība” ir visu indivīda izturēšanās nerakstīto noteikumu kopums sabiedrībā, kuru ievērošana tiek sagaidīta un uzlūkota kā neatņemama sabiedrības dzīves daļa.
Atkarībā no apdraudējuma veida un rakstura policijai ir piešķirta rīcības brīvība vai arī tās nav. Krimināltiesiskajā jomā policijai nav rīcības brīvības uzsākt vai neuzsākt kriminālprocesu atkarībā no notikuma rakstura, ja vien tas atbilst noziedzīga nodarījuma pazīmēm Administratīvā pārkāpuma gadījumā, pat ja pārkāpums izdarīts, policijai ir piešķirta rīcības brīvība atkarībā no pārkāpuma nozīmīguma. Pārējos publiskās kārtības apdraudējuma gadījumos, saņemot ziņas par apdraudējumu (potenciālu vai jau notikušu), policijas turpmākā rīcība ir pakļauta pamatprincipiem – samērīgumam un rīcības brīvības pareizai izmantošanai. Šeit policijai jārīkojas, izvērtējot interešu aizskāruma intensitāti un nozīmīgumu.
Likuma „Par policiju” 9.pantā lietotais jēdziens „pasākums” aptver jebkuru policijas darbību, kura skar citu personu tiesības un vērsta uz mērķa sasniegšanu. Policija pasākumu izvēlē un pasākumu intensitātes noteikšanā ir saistīta ar samērīguma principu. Atbilstoši tam pasākumam ir jābūt: 1) nepieciešamam, 2) piemērotam, 3) vajadzīgam, 4) atbilstīgam jeb samērīgam.
Ja pastāv vairāku tiesisko interešu (vērtību) vienlaicīgs apdraudējums, policijai ir jānoteic aizskarto tiesisko interešu (vērtību) nozīmīgums un jāievēro apdraudējuma intensitāte un apdraudējuma tuvums (laikā), tomēr sīks, nenozīmīgs apdraudējums var palikt arī nenovērsts, ja tā novēršanai patērējamo resursu apjoms ir nesamērīgs ar apdraudējuma būtību. Līdz ar to policijai jārīkojas, izvērtējot interešu aizskāruma intensitāti un nozīmīgumu.
Sīki aizskārumi vai mantas bojājumi, mutvārdu apvainojumi, nelielas grūstīšanās konfrontācijas apstākļos nav pietiekamas, lai tie paši par sevi veidotu jau tādu publiskās kārtības aizskārumu, kas prasa policijas pienākumu iejaukties.
30.04.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-172/2013
1. Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, turklāt ievērojot samērīguma principu. Tādējādi ierobežojumiem jābūt: 1) noteiktiem ar likumu; 2) attaisnotiem ar leģitīmu mērķi; 3) proporcionāliem jeb samērīgiem ar šo mērķi. Satversme vārda brīvības ierobežojumus noteikusi vispārīgi, savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija dod konkrētus kritērijus. Tāpēc attiecībā uz pieļaujamiem plašākajiem vārda brīvības ierobežojumiem Satversmes normas jāinterpretē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta izpratnē. Tādē ļpamattiesību uz vārda brīvību ierobežojuma mērķis atzīstams par leģitīmu tikai tad, ja tas atbilst ne vien Satversmes 116.pantā, bet arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas10.pantā minētajiem mērķiem, kuru labad var ierobežot vārda brīvību. Minētie secinājumi attiecināmi arī uz biedrošanās brīvības ierobežojumiem un to mērķi vērtējami atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas11.pantā minētajiem mērķiem, kuru labad var ierobežot biedrošanās brīvību.
2. Biedrību darbību regulējošie likumi paredz biedrošanās brīvības ierobežojumus. Biedrošanās brīvība var tikt ierobežota jau personu apvienības veidošanas stadijā, proti, likums aizliedz biedrībai noteikt mērķus, uzdevumus un darbības metodes, kuras būtu pretrunā ar Satversmi, likumiem vai Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem.
3. Nav pieļaujams balstīties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas noteikumiem, lai vājinātu vai iznīcinātu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības. Latvijas kontekstā viennozīmīgi antidemokrātiskas, noziedzīgas ideoloģijas, kuras īstenošana tikai Latvijā vien ir prasījusi desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvības, izplatīšana organizētā un mērķtiecīgā veidā jau pats par sevi ir apdraudējums demokrātijai. Tādējādi komunisma ideoloģijas paušana nav aizsargājama, jo tā ir pretēja Satversmē un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā nostiprinātajām demokrātiskas sabiedrības vērtībām.
30.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-309/2012
1. Latvijas Republikas Satversmes 103.pants un likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 13.panta otrā daļa paredz paziņošanas, nevis atļaujas saņemšanas sistēmu pulcēšanās brīvība īstenošanai.
2. Pieteikuma par pasākuma rīkošanu atstāšana bez izskatīšanas, jo nokavēts likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 13.panta otrajā daļā noteiktais pasākuma pieteikšanas termiņš (ne vēlāk kā 10 darba dienas pirms plānotā pasākuma), pielīdzināma aizliegumam rīkot pasākumu.
3. Likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 13.panta otrajā daļā noteiktais 10 darba dienu termiņš nav prekluzīvs, bet ir indikatīvs (ar ieteikuma raksturu). Tas nav tāds, kuru neievērojot, pasākuma rīkošana un arī iestādes sagatavošanās pasākuma nodrošināšanai būtu izslēgta un vairs nebūtu iespējama. Minētais termiņš būtu jāievēro, lai valsts iestādes varētu pienācīgi sagatavoties gājiena veiksmīgas norises nodrošināšanai vai arī pamatot, kāpēc attiecīgais gājiens nevar notikt, un gājiena organizētājiem būtu pietiekams laiks pārsūdzēt aizliegumu. Iestādei konkrētā gadījumā būtu jāizvērtē, vai pasākuma pieteikšanas termiņa nokavējums liedz sagatavoties pasākuma nodrošināšanai, nevis formāli jāatsaucas uz pieteikšanas termiņa nokavējumu.
4. Likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 13.panta otrajā daļā noteiktā termiņa neievērošana neatņem tiesības doties gājienā, bet sekas var būt tādas, ka gājiena dalībnieki nevar prasīt no iestādes, lai tā pilnībā nodrošinātu drošību un sabiedrisko kārtību gājiena laikā.
10.03.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-34/2010
1. Latvijas Republikas Satversme paredz personas subjektīvās tiesības piedalīties miermīlīgos gājienos, sapulcēs un piketos un brīvi paust savus uzskatus un viedokli. Pulcēšanās brīvība attiecas ne tikai uz fizisku personu, bet arī uz personu grupām vai apvienībām un privāto tiesību juridiskajām personām.
2. Pulcēšanās brīvība ir atzīstama par vienu no būtiskākajām personas pamattiesībām un demokrātiskas sabiedrības vērtībām, un tā ir būtisks tiesiskas valsts funkcionēšanas priekšnosacījums. Tā kā pulcēšanās brīvība ir atzīta par konstitucionāla ranga vērtību, valsts varas pienākums ir nodrošināt šīs brīvības īstenošanu.
3. Valsts pienākums nodrošināt pulcēšanās brīvībuprasa ne vien valsts neiejaukšanos šīs tiesības īstenošanā, bet arī šīs tiesības īstenošanas aizsardzību. Tas nozīmē, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai sabiedriskās ēkas, ielas un laukumi būtu pieejami personām, kas vēlas rīkot miermīlīgas sapulces, gājienus vai piketus, un lai personas, kas piedalās šādos pasākumos, būtu aizsargātas. Demokrātiska valsts ir atbildīga par konstitūcijā noteiktās pulcēšanās brīvības efektīvu īstenošanu.
4. Aizsargājama ir arī tāda pulcēšanās, kuras laikā paustie viedokļi vai idejas var saniknot kādu sabiedrības daļu vai aizvainot personas, kurām ir citādi uzskati nekā tie, kas tiek pausti. Valstij jānodrošina, lai demonstrācijas dalībniekiem būtu iespēja piedalīties demonstrācijā bez bailēm, ka viņi tiks fiziski iespaidoti no savu pretinieku puses. Valstij ir pienākums izvēlēties saprātīgus un atbilstošus līdzekļus, lai nodrošinātu miermīlīgu ar likumu atļautas demonstrācijas norisi.
5. Pulcēšanās brīvības patvaļīga ierobežošana nav pieļaujama. Šīs pamattiesības var ierobežot tikai likumā paredzētajos izņēmuma gadījumos, kad tas ir samērīgi, lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.Valsts varas institūcijām vajadzētu pēc iespējas izvairīties no nevajadzīgiem pulcēšanās brīvību apgrūtinošiem ierobežojumiem. Iemesliem, kas attaisno pulcēšanās brīvības ierobežojumu, jābūt pārliecinošiem un nopietniem.
6. Sabiedrības drošības vai citu cilvēku tiesību apdraudējuma iespējamība pati par sevi nevar liegt pulcēšanās tiesības izmantošanu. Proti, pulcēšanās brīvības ierobežošanas pamatā nevar būt jebkura saņemtā informācija par iespējamu pretdarbību, tajā skaitā fizisku. Tādējādi vienas sabiedrības grupas iebildumi pret citas sabiedrības grupas uzskatiem un agresīvu pretpasākumu iespējama rīkošana nedrīkst būt par vienīgo pamatu šīs citas grupas pulcēšanās brīvības ierobežojumiem.
7. Informācija par iespējamiem apdraudējumiem pieteiktā pasākuma norises laikā ir vērtējama kopsakarā ar valsts pozitīvo pienākumu apdraudējumus novērst. Pulcēšanās brīvības ierobežojums būtu attaisnojams tikai tad, ja konkrētajos apstākļos veicamie pasākumi apdraudējumu novēršanai būtu tik lieli un apjomīgi, ka to veikšana nebūtu saprātīga. Līdz ar to katrā konkrētā gadījumā, kad ir saņemta informācija par iespējamiem apdraudējumiem pieteiktā pasākuma norises laikā, pirms lēmuma pieņemšanas sakarā ar pieteikto pasākumu, nepieciešams noskaidrot, vai valstij ir iespējams ar saprātīgiem un atbilstošiem līdzekļiem novērst attiecīgos apdraudējumus.
12.12.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-457/2006
1. Cilvēku tiesības uz pulcēšanās brīvību noteic Latvijas Republikas Satversmes 103.pants, savukārt šīs brīvības īstenošanu detalizētāk regulē likums „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”. Saskaņā ar minētajiem normatīvajiem aktiem pulcēšanās brīvību iespējams īstenot dažādos veidos – kā sapulci, kā piketu vai kā gājienu. Sapulce tiek organizēta nolūkā tikties ar cilvēkiem un izteikt kādas idejas un viedokļus, gājienu laikā viedokļu paušana notiek, organizēti pārvietojoties sabiedriskā vietā, savukārt piketā viedokļu paušanai pamatā tiek izmantoti palīglīdzekļi.
2. Pulcēšanās brīvība ir cieši saistīta ar vārda brīvību (jo pulcēšanās mērķis ir kopīga informācijas sniegšana vai uzskatu paušana), tomēr gan vārda brīvība, gan pulcēšanās brīvība ir patstāvīgas cilvēktiesības.
3. Visas pulcēšanās brīvības formas (arī pikets) likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” izpratnē tiek īstenotas, tās dalībniekiem klātesot, bez kā faktiski nav iedomājama pulcēšanās (organizēta sanākšana kopā), kuras laikā tiek sniegta informācija vai pausti viedokļi.
4. Ja likumdevējs vēlas attiecināt likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” noteikto kārtību uz tādām vārda brīvības izpausmes formām, kas pēc būtības nav saistītas ar pulcēšanās brīvības īstenošanu, šāda griba likumdevējam ir jāpauž nepārprotami. Minētais pamatojams ar to, ka vārda brīvība tāpat kā pulcēšanās brīvība ir nozīmīgs demokrātiskas sabiedrības elements un ierobežojumi tās īstenošanā interpretējami sašaurināti, turklāt par likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildība.
5. Uzskatu paušana, izvietojot plakātus, bez plakātus izvietojušās personas klātesamības nav uzskatāma par veiktu, īstenojot pulcēšanās brīvību. Tāpat šāda rīcība nav uzskatāma arī par tādu vārda brīvības īstenošanas veidu, kas būtu reglamentēts likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”.