Zaudējumi

18.01.2022. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-548/2022

18.06.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-471/2021

Lai personai, kurai ir sniegta palīdzība, būtu tiesības atgūt izdevumus apstākļos, kad rēķinu par viņai sniegto juridisko palīdzību ir samaksājis kāds cits, nepietiek secināt, ka advokāta piestādīto rēķinu kāda persona ir samaksājusi, būtiski ir arī konstatēt, ka personai, kura prasa atlīdzinājumu, ir radušies izdevumi sakarā ar to, ka viņa naudu ir atdevusi vai viņai radušās parādsaistības. Šādos gadījumos tiesai jāpārliecinās par to, ka pieteicējam zaudējumi ar lielu ticamību radīsies, piemēram, noskaidrojot, vai sabiedrība attiecīgos izdevumus ir iegrāmatojusi kā ar saimniecisko darbību nesaistītus izdevumus, kas veikti pieteicēja labā, pamatojoties uz attiecīgo aizdevuma līgumu un, vai sabiedrības gada pārskatā ir uzrādīti aizdevumi kā tādi. Ja izdevumus, kas saistīti ar juridiskās palīdzības sniegšanu, faktiski ir uzņēmusies cita persona, pieteicējam parādsaistības nav radušās un viņam nav tiesību saņemt atlīdzinājumu par šiem izdevumiem.

Lejupielādēt

22.06.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-360/2021

1. Pasūtītājam ir novērtējuma brīvība, vērtējot, vai pastāv fakts – ka piedāvājums ir nepamatoti lēts, tas ir, ka tas nav pietiekami drošs un nopietns piedāvātās zemās cenas dēļ. Tieši pasūtītājs vislabāk var novērtēt visus apstākļus, kas liek izšķirties par kāda piedāvājuma pieņemšanu vai noraidīšanu sakarā ar pārāk lielu risku. Tiesa var pārbaudīt, vai lēmums nav acīmredzami kļūdains, tostarp, vai pasūtītājs spēj norādīt objektīvus apstākļus un apsvērumus, kādēļ tas nonācis pie secinājuma par nepamatoti lētu piedāvājumu. Ja pasūtītājs konstatē, ka piedāvājums ir nepamatoti lēts, tad šāds piedāvājums jānoraida, un šajā ziņā rīcības brīvība nav paredzēta. 2. Gadījumā, kad nepamatoti lēta piedāvājuma pastāvēšana tiesai jāvērtē post factum nolūkā konstatēt, vai izslēgtajam vai noraidītajam pretendentam būtu jāpiešķir kaitējuma atlīdzinājums, tiesai tāpat jārespektē pasūtītāja novērtējuma brīvība. Vienlaikus arī šādā gadījumā tiesai iespēju robežās ir jāpārbauda, vai pasūtītāja iebildums, kas pamatots ar argumentu par nepamatoti lētu piedāvājumu, ir objektīvi pamatots.

Lejupielādēt

30.11.2021. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-348/2021

Likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 4.panta pirmās daļas 6.punkts expressis verbis paredz, ka personai atlīdzināmas visas naudas summas, kas no personas piedzītas, izpildot tiesas spriedumu. Attiecīgajā normā lietota plaša izteiksmes forma, kas aptver ne vien par labu valstij piedzīto naudas summu, bet arī par labu trešajām personām piedzītos līdzekļus. Attaisnojoša tiesas sprieduma gadījumā personai ir iespēja atgūt zaudējumus civiltiesiskā kārtībā, ceļot prasību pret attiecīgo tiesību subjektu, kura labā veikta piedziņa. Tomēr personai nav liegta iespēja izmantot likumā „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” paredzēto tiesību aizsardzības mehānismu, vēršoties ar zaudējumu atlīdzības prasību pret valsti. Proti, situācijā, kurā normatīvie tiesību akti pieļauj vairākus tiesiskos risinājumus, ar kuriem persona var aizsargāt savas tiesības, privātautonomijas princips personai ļauj izvēlēties tai ērtāko un piemērotāko līdzekli aizskarto tiesību aizsardzībai.

Lejupielādēt

30.08.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-603/2019

1. Kriminālprocesa likuma 240.panta piektās daļas jēga ir pēc iespējas atjaunot to situāciju, kāda pastāvējusi, pirms valsts pārvalde veica privātpersonai piederoša īpašuma izņemšanu. Tāpēc atlīdzināmajai vērtībai ir jābūt tādai, kas atlīdzināšanas dienā ļauj personai iegādāties tādas pašas sugas, kvalitātes un apjoma preci, kāda tikusi izņemta kriminālprocesa ietvaros. Līdz ar to, nosakot šo vērtību, uzmanība pievēršama visiem izņemto lietisko pierādījumu raksturojošajiem apstākļiem, jo tikai tā iespējams nodrošināt, ka atlīdzinājuma piešķiršana pēc iespējas atjauno iepriekšējo stāvokli. 2. Tiesa, izskatot tiesisko strīdu par piešķiramā atlīdzinājuma apjomu, nav ierobežota pati novērtēt apstākļus, kas pamato vērtētāja secinājumus par atlīdzināmo vērtību. Vērtētāja atzinums (vērtējums) ir pierādījums, kas tiesai, izskatot lietu par piešķiramo atlīdzinājumu, ir jāizvērtē. Savukārt, ja tiesai ir pamatots iemesls secināt, ka iestādes komisijas atzinumā vai sertificēta vērtētāja vērtējumā atlīdzināmā vērtība aprēķināta nepareizi, tiesai pašai ir jānosaka atlīdzināmā pierādījuma vērtība, izmantojot Administratīvā procesa likumā nostiprinātos instrumentus.

Lejupielādēt

29.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-461/2019

1. Ja personai ar prettiesisku iestādes rīcību vai lēmumu ir nodarīts kaitējums vai zaudējumi, tai ir tiesības prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu. Secīgi, gan vēršoties iestādē ar prasījumu par atlīdzinājuma piešķiršanu, gan pārsūdzot iestādes atteikumu piešķirt atlīdzinājumu, personai var būt nepieciešams saņemt juridisko palīdzību, lai nodrošinātu savas tiesības saņemt sev pienākošos atlīdzinājumu par radīto kaitējumu vai zaudējumiem. Ja juridiskā palīdzība tiek saņemta minētajam mērķim, līdzekļi par šādu juridisko palīdzību būtībā tiek tērēti, lai persona panāktu, ka ar atlīdzinājumu tiktu novērstas (kompensētas) tai ar iestādes prettiesisko rīcību (lēmumu) radītās sekas. Tāpēc šādi izdevumi ir vērtējami kā tādi mantiskie zaudējumi, kas personai ir radušies saistībā ar iestādes prettiesisko rīcību vai lēmumu, kura dēļ persona prasa atlīdzinājumu, kaut arī šādi izdevumi faktiski rodas vēlāk. 2. Izdevumi par juridisko palīdzību, kas sniegta administratīvajā procesā par atlīdzinājuma piešķiršanu, atzīstami par mantiskajiem zaudējumiem, kurus izraisījusi iestādes prettiesiska rīcība vai lēmums, vienīgi tad, ja konstatējams, ka šie izdevumi bijuši vērsti uz tāda atlīdzinājuma saņemšanu, kas konkrētajai personai pienākas. Citiem vārdiem sakot, nepieciešams konstatēt, ka izdevumi par konkrētu juridisko palīdzību izlietoti, lai panāktu, ka iestāde personai piešķir to, kas personai pienākas. Savukārt, ja persona tērējusi līdzekļus juridiskajai palīdzībai, prasot tādu atlīdzinājumu, kas tai nepienākas, izdevumi, kas saistīti ar šādu prasījumu sagatavošanu un uzturēšanu, nevar tikt atzīti par mantiskajiem zaudējumiem, kurus izraisījusi iestādes prettiesiska rīcība vai lēmums. Tā, piemēram, ja persona prasa iestādei konkrētu atlīdzinājumu, iestāde šo prasījumu noraida, persona vēršas tiesā, bet tiesa atzīst, ka iestāde pamatoti atteikusi atlīdzinājuma piešķiršanu, tad tas, ka attiecīgajai personai bijuši izdevumi saistībā ar vēršanos tiesā (piemēram, pieteikuma sagatavošanu, dalību tiesas sēdēs), nenozīmē, ka šie izdevumi personai ir atlīdzināmi.

Lejupielādēt

18.10.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-227/2019

Atlīdzinājuma par juridisko palīdzību kontekstā principā no advokāta, kurš sniedz juridisko palīdzību, tiek sagaidīts, ka viņam pašam jātiek galā ar tiesību jautājumiem, nevis jāprasa skaidrojums valsts iestādēm. Vienlaikus atzīstams, ka varētu būt arī gadījumi, kad jārisina komplicēti tiesību jautājumi, un advokātam (tāpat kā tiesai) var būt nepieciešamība vērsties pie tiesību normu izstrādātāja vai piemērotāja ar lūgumu skaidrot tiesisko regulējumu. Tomēr, ja šāda vēršanās juridiskās palīdzības ietvaros notiek iesākta tiesas procesa laikā, maksa par juridisko palīdzību ir papildu izdevumi. Procesuālās ekonomijas dēļ lūgums atmaksāt papildu izdevumus šādos gadījumos būtu uzskatāms par pieteikuma precizējumiem, nevis jaunu prasījumu. Taču pieteicējam ir tiesai uz to jānorāda.

Lejupielādēt

22.02.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-161/2019

Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtās daļas mērķis ir noteikt pieteicēja (fiziskās personas) tiesības jau pamatlietas izskatīšanas gaitā lūgt no valsts budžeta līdzekļiem segt viņa izdevumus pārstāvim, proti, nodrošināt personas tiesības uz pieeju tiesai. Savukārt izdevumi par juridisko palīdzību kā mantiskie zaudējumi atlīdzināmi atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešajai daļai.

Lejupielādēt

23.09.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-131/2019

Par jau cēlušos mantisku zaudējumu ir uzskatāma arī saistību apmēra palielināšanās, līdz ar to atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmajai daļai par mantisko zaudējumu, kas cietušajam radies, ir uzskatāma arī rēķinā par juridisko palīdzību norādītā summa, lai arī tā vēl nav samaksāta.

Lejupielādēt

27.11.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1559/2018

Lejupielādēt

22.09.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-558/2017

1. Neiegūtās peļņas apmēra noteikšanā nav izmantojams aprēķins, kurā tiek pieņemts, ka konkrētajā iepirkumā pretendenta peļņas daļa piedāvātajā līgumcenā ir tāda pati, kā vidēji peļņas daļa no pretendenta apgrozījuma iepriekšējo triju gadu laikā. Tas, vai vispār un cik lielu peļņu pieteicēja būtu guvusi konkrētajā iepirkumā, noskaidrojams, izvērtējot pierādījumus, kurus jāsagādā pieteicējai un kuriem jāattiecas uz konkrēto iepirkumu. Jāņem vērā arī iepirkumu tirgus specifika, kas var ietekmēt paredzēto peļņas daļu, jo, cīnoties par tiesībām noslēgt līgumu un konkurējot vienīgi ar cenu, pretendenti var līgumcenā neiekļaut peļņu vispār vai iekļaut to nelielā apmērā. Tas, ka citi lietas dalībnieki nav apšaubījuši pieteicējas piedāvāto algoritmu peļņas aprēķināšanai un ka visas līguma izmaiņas nav iespējams paredzēt, nenozīmē, ka secinājumus par peļņu un tās apmēru var balstīt pieņēmumos. Tieši uz pieteicēju gulst pierādīšanas pienākums attiecībā uz peļņas apmēru, un tieši pieteicējai vislabāk būtu jāzina, cik lielu peļņu tā plānojusi konkrētajā iepirkumā. 2. Zaudējumu atlīdzinājums ir prasāms un attiecīgi pienākums atlīdzināt zaudējumus ir uzliekams publisko tiesību juridiskajai personai (Latvijas Republikai), nevis iestādei, kura to pārstāv. Publisko iepirkumu likuma 85.4 panta trešajā daļā norādītais, ka Iepirkumu uzraudzības birojs neatbild par pasūtītāja nodarītajiem zaudējumiem, nav tulkojams tādējādi, ka zaudējumu atlīdzināšanas pienākums uzliekams iestādei, kas veikusi iepirkumu. Norma noteic kārtību, kādā persona var prasīt zaudējumu atlīdzinājumu, nevis to, kam ir atlīdzināšanas pienākums.

Lejupielādēt

20.04.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-463/2017

Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam personai ir tiesības izmantot juridisko palīdzību neatkarīgi no tā, vai viņai pašai ir juridiskās zināšanas, jo personai savas lietas vešana dažādu iemeslu dēļ var būt neefektīva vai neiespējama. Apsvērumi, kāpēc zvērināts advokāts izvēlas īstenot savas procesuālās tiesības ar pārstāvja – juridiskās palīdzības sniedzēja – starpniecību, var būt nesaistīti ar paša profesionālajām zināšanām un spējām. Gadījumā, ja iestāde ir pieļāvusi prettiesisku rīcību (izdevusi prettiesisku lēmumu), un persona, lai panāktu savu tiesību aizsardzību, attiecīgajā administratīvajā lietā ir izmantojusi juridisko palīdzību, šai personai ir tiesības normatīvajos aktos noteiktajā apmērā saņemt atlīdzinājumu par izdevumiem par saņemto juridisko palīdzību. Likums nenoteic, ka tiesības uz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu būtu tikai tādām personām, kurām pašām nav juridiskās izglītības, vai tikai sarežģītās lietās. Saņemtās juridiskās palīdzības nepieciešamība kontekstā ar personas pašas juridisko izglītotību un lietas sarežģītību ir apstākļi, kas var tikt ņemti vērā, vērtējot piešķiramā atlīdzinājuma apmēru. Šie apstākļi atlīdzināmo zaudējumu kontekstā novērtējami atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10.pantam, apsverot personas līdzatbildību. Saņemtās juridiskās palīdzības nepieciešamība izvērtējama, personas saņemtos juridiskos pakalpojumus aplūkojot individuāli, nevis vispārīgi. Ņemot vērā, ka tiesības uz advokātu (pārstāvi, juridiskās palīdzības sniedzēju) nav ierobežotas attiecībā uz personām, kuras pašas ir zvērināti advokāti, šo tiesību izmantošana pati par sevi nevar tikt vērtēta kā tāda rīcība, kas atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10.pantam samazina personas tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu.

Lejupielādēt

27.02.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-335/2017

Lai gan personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess, tāpat kā apsūdzētajam ir tiesības uz aizstāvību, attiecībā uz tām pastāv atšķirīgs pieņēmumu līmenis, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tāpat pastāv atšķirīgs tiesību ierobežojumu (to iespējamības) līmenis, tostarp apstāklis, ka personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess, nedrīkst piemērot drošības līdzekļus. Tādējādi tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu par zvērināta advokāta sniegtu juridisko palīdzību likumā „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” noteiktajā kārtībā paredzētas, ja personas tiesību aizskārums sasniedzis noteiktu līmeni. Ja pret personu ierosināts kriminālprocess, bet tā nav saukta pie kriminālatbildības, tad likums „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” neparedz personas tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu par zvērināta advokāta sniegtu juridisko palīdzību šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Lejupielādēt

06.12.2017. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-302/2017

Ja iestāde ir izdevusi prettiesisku administratīvo aktu, personai ir pamats sagaidīt, ka valsts pēc tā atcelšanas novērsīs sekas vai kompensēs zaudējumus, kuru tiešais cēlonis ir šis administratīvais akts. Ir nodalāmi tādi zaudējumi, kuru cēlonis nav tieši administratīvais akts vai kuru saistība ar administratīvo aktu ir attālināta.

Lejupielādēt

07.04.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-711/2016

Personai, esot apcietinājumā aizdomās turētā statusā, ir tiesības lūgt procesa virzītāju atbilstoši Kriminālprocesa likuma 248.panta otrās daļas noteikumiem nodrošināt īpašuma aizsardzību laikā, kamēr īpašniekam ir piemērots kriminālprocesuāls piespiedu līdzeklis, kas saistīts ar brīvības atņemšanu. Lēmums par īpašuma aizsardzību ir jāpieņem iepriekš, rūpējoties par nepieciešamību nodrošināt sava īpašuma pārvaldīšanu. Ja persona apcietinājuma laikā nav izteikusi lūgumu procesa virzītājam noteikt bez uzraudzības palikušam īpašumam pārvaldnieku, tā zaudē tiesības uz mantai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanulikuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 4.panta pirmās daļas 5.punkta normas izpratnē.

Lejupielādēt

21.08.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-567/2015

1.Tas, ka personai nav tiesību prasīt, lai pašvaldība par saviem budžeta līdzekļiem nekavējoties nodrošina autoceļa uzturēšanu braukšanai atbilstošā stāvoklī, nenozīmē, ka personai nav tiesību prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas radušies tās īpašumtiesību aizskāruma dēļ. 2. Likuma „Par autoceļiem” 22.panta 4.punkts nosaka autoceļa īpašnieka (tostarp pašvaldības) tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieprasīt juridiskajām vai fiziskajām personām autoceļa īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Tādējādi pašvaldībai, ja tā ir ļāvusi izmantot ceļu koku izvešanai, ir pienākums arī raudzīties, lai meža izstrādātāji ceļu pēc tam savestu kārtībā.

Lejupielādēt

22.10.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-807/2014

1. Atrautās peļņas institūta mērķis ir atlīdzināt cietušajam to, ko viņš noteikti būtu saņēmis, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi, jeb novērst tās kaitīgās sekas, ko prettiesiskā rīcība noteikti nodarītu cietušā mantai nākotnē (Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta otrā daļa, Augstākās tiesas judikatūra). 2. Tiesību normas nenoteic konkrētu personu, ar kuru slēdzams iepirkuma līgums. Tomēr tas nedrīkst būt nepārvarams šķērslis cēloņsakarības konstatēšanai starp iestādes rīcību un iespējamiem zaudējumiem. Pretējā gadījumā zaudējumu atlīdzināšanas institūts iepirkumu lietās kļūtu iluzors, jo nevienā gadījumā tiesību normas neparedz konkrētu uzvarētāju un neviens, piedaloties iepirkumā, nevar paļauties, ka neuzvarēs kāds cits (Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta otrā daļa). 3. Lai noteiktu, vai no iepirkuma procedūras nepamatoti izslēgtajam pretendentam pienākas zaudējumu atlīdzība (negūtā peļņa), ir jāvērtē, vai iepirkuma procedūras vispārīgi paredzamās attīstības gaitā šim pretendentam būtu bijušas izredzes uzvarēt. Tas ļautu konstatēt cēlonisko sakaru starp iepirkumu procedūrā pieļauto kļūdu un pretendentam šīs kļūdas dēļ radītajiem zaudējumiem. Tas nozīmē, ka tiesai ir jāizvērtē iestādes pieļautā pārkāpuma ietekme uz iepirkuma procedūru kopumā, ņemot vērā šā pārkāpuma ietekmi arī uz citiem pretendentiem (Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta otrā daļa).

Lejupielādēt

28.11.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-547/2014

1. Lai atbilstoši likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 4.panta pirmās daļas 1.punktam personai izmaksātu nesaņemto darba samaksu par apcietinājuma laiku, ir jākonstatē, ka jau pirms apcietinājuma piemērošanas personai bija nodibinātas darba tiesiskās attiecības un tā bija uzsākusi pildīt darba pienākumus. Proti, ja personai uz apcietinājuma brīdi bija konkrēts algots darbs, tad ir skaidrs, ka tā, ja netiktu apcietināta, turpinātu strādāt un saņemtu arī darba samaksu. Ar apcietinājumu personai atņemta iespēja turpināt darba pienākumu izpildi un darba samaksas saņemšanu. Secīgi valstij ir pienākums atlīdzināt personai nodarītos zaudējumus nesaņemtās darba samaksas veidā. 2. Lai noteiktu nesaņemtās darba samaksas izmaksas pienākumu, ir jākonstatē cēloniskais sakars starp nesaņemto darba samaksu un apcietinājuma piemērošanu Proti, ja no konkrētās lietas apstākļiem izriet, ka apcietinājuma laikā citu iemeslu dēļ, ne iestādes piemērotā apcietinājuma dēļ personai ir zudusi iespēja turpināt saņemt darba samaksu, nav tiesiska pamata personai atlīdzināt zaudējumus darba samaksas apmērā.

Lejupielādēt

21.08.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-314/2014

Darba likuma 74. pants un Ministru kabineta 2007.gada 10.aprīļa noteikumu Nr.238 „Kārtība, kādā valsts institūcija darba devējam atlīdzina darbiniekam izmaksājamo atlīdzību” uzliek darba devējiem pienākumu izmaksāt darbiniekam darba samaksu par laiku, kad viņš piedalās kriminālprocesuālās darbībās, un pēc tam kompensēt darba devējam šos izdevumus no valsts budžeta līdzekļiem. Taču likumdevējs nav paredzējis, ka valsts institūcijām pašnodarbinātai personai, kura piedalījusies kriminālprocesuālās darbībās kā liecinieks, jāmaksā atlīdzība par šo laiku.

Lejupielādēt

11.11.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-316/2013

1. Zaudējumiem pašiem par sevi ir mantisks raksturs (atšķirībā, piemēram, no morālā kaitējuma), to esība un apmērs ir konkrēti pamatojams un pierādāms. Zaudējumu atlīdzības uzdevums ir atjaunot (aizpildīt) to mantas stāvokli, kāds būtu bijis tad, ja mantas samazinājums (aizskāruma dēļ) nebūtu radies. Tādēļ zaudējumu atlīdzinājums nevar balstīties uz vispārīgiem pieņēmumiem par iespējamu notikumu attīstības gaitu, ja prettiesiskais lēmums nebūtu pieņemts. Tādēļ, it īpaši, runājot par neiegūto peļņu, pietiekami skaidri ir jākonstatē, ka attiecīgu ieguvumu persona tiešām pamatoti un reāli varēja sagaidīt. Turklāt atlīdzināmi ir tādi zaudējumi, kuri ir tiešā cēloņsakarībā ar iestādes rīcību. 2. Īpašuma vērtība to ietekmējošo objektīvo faktoru dēļ principā ir mainīgs lielums un tā svārstības pašas par sevi nevar būt atlīdzinājuma pamats, bet ir īpašnieka risks attiecīgā brīdī piedzīvot vērtības krišanos vai arī ieguvums, piedzīvojot tās pieaugumu. Līdz ar to arī peļņas gūšanas iespēja ir atkarīga citstarp no situācijas tirgū un saglabājas tik ilgi, kamēr īpašums tiek pārdots. 3. Ja īpašums joprojām atrodas personas īpašumā, tā tirgus vērtību starpības atlīdzināšana var veicināt personas iedzīvošanos uz atbildētājas rēķina, jo, neraugoties uz apstākli, ka tiktu atlīdzināta neiegūtā peļņa, personai joprojām ir tiesības brīvi rīkoties ar īpašumu, tostarp atsavināt to nākotnē par cenu, kas var arī pārsniegt iepriekš noteikto tirgus vērtību

Lejupielādēt

11.09.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-273/2013

1. Ziņu par deklarēto dzīvesvietu reģistrācija ir valsts funkcija, ko vienlaikus ar valsti pilda arī pašvaldība. Šādā gadījumā iestāde pārstāv Latvijas Republiku. Latvijas Republika ir atbildīga par šīs iestādes darbību tai nodoto uzdevumu ietvaros. Tādējādi šajā gadījumā valsts ir atbildīga par pašvaldības iestāžu darbību, ciktāl pašvaldības iestādes rīcība ietilpst tajā jomā, kurā tā darbojas tiešās pārvaldes iestādes padotībā. Pareiza Dzīvesvietas deklarēšanas likuma normu interpretācija un piemērošana katrā ziņā ir joma, kurā pašvaldības iestāde atrodas tiešās pārvaldes iestādes funkcionālā padotībā. 2. Administratīvajā procesā lietās par administratīvajiem aktiem un faktisko rīcību deleģētās funkcijas ietvaros atbildētājs ir valsts, kuras pusē pieaicina iestādi, no kuras pieteicējs prasa attiecīgu rīcību. 3. Likums vispārīgi pieļauj apstrīdēšanai un zaudējumu atlīdzināšanas iesnieguma izskatīšanai noteikt arī citu iestādi, nevis to tiešās pārvaldes iestādi, kuras funkcionālā padotībā atrodas pašvaldības iestāde. Vienlaicīgi ir jāņem vērā, ka valsts nevar atbrīvoties no atbildības par funkcijas izpildi, un tas ietver arī zaudējumu atlīdzinājumu. Tas nozīmē, ka atbildētājs administratīvajās lietās par zaudējumu atlīdzināšanu (neatkarīgi no noteiktās apstrīdēšanas iestādes) ir Latvijas Republika, ja zaudējumu atlīdzinājums tiek prasīts par administratīvo aktu vai faktisko rīcību pašvaldībai uzdotās funkcijas ietvaros.

Lejupielādēt

01.02.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-95/2013

Atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 19.panta pirmajai daļai, 28.panta pirmajai daļai un 29.panta otrajai daļai nodokļu administrācijas atbildība aptver arī nodokļu maksātāja no aprites izslēgtās naudas radīto zaudējumu atlīdzināšanu, kas tiek atlīdzināti, nepareizi piedzīto nodokļu summu palielinot par 0,025 procentiem par katru nokavēto dienu jeb mazliet vairāk kā 9% gadā. Tādējādi likumdevējs centies atlīdzināt tos zaudējumus, kas rodas personai, ja tā nevar izmantot sev piederošus naudas līdzekļus. Privātpersonai arī nav nepieciešams īpaši vēl kā pierādīt, ka tās naudas līdzekļi ir zaudējuši kādu vērtības daļu, kamēr nauda prettiesiski atradusies pie citas personas.

Lejupielādēt

10.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-486/2012

Administratīvajai tiesai ir pakļauti personu prasījumi par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu tiem piešķirta mantisko zaudējumu atlīdzība saskaņā ar likumu „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”.

Lejupielādēt

06.07.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-313/2012

Likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 4.pants noteic atlīdzināmos mantiskos zaudējumus. Tie ir nesaņemtā darba samaksa, pabalsti un stipendijas, negūtie ienākumi (peļņa); konfiscētās un izņemtās mantas vērtība vai tai nodarīto zaudējumu vērtība; naudas sods un naudas summas, kas samaksātas, izpildot spriedumu; izdevumi par juridisko palīdzību. Likumdevējs nav paredzējis atlīdzināt jebkurus izdevumus, kas personai radušies attiecīgās krimināllietas sakarā, bet tādus, kuriem ir ietekme uz personas ienākumiem, konkrētu mantu, krimināllietā nepamatoti pieprasītiem maksājumiem un juridiskās palīdzības izmantošanu. Tādēļ nav secināms, ka likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 4.pants būtu tulkojams paplašināti, atlīdzināmajos zaudējumos ietverot arī ceļa izdevumus, kas radušies, apmeklējot tiesas sēdes attiecīgajā krimināllietā.

Lejupielādēt

17.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-301/2012

1. Plānošanas un arhitektūras uzdevums pats par sevi nav lēmums ar galīga noregulējuma raksturu, tomēr tas ietekmē būtiskas būvniecības ierosinātāja tiesības un tiesiskās intereses būvniecības procesa ietvaros, turklāt ietekme ir tūlītēja, tādēļ attiecībā uz būvniecības ierosinātāju tas pielīdzināms administratīvajam aktam. 2. Labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanas gadījumā personai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu, kas tai nodarīti ar administratīvā akta atcelšanu, unar atcelšanu saistīto zaudējumu atlīdzināšanai nav nepieciešams vērtēt atceļošā lēmuma tiesiskumu vai prettiesiskumu. Jautājumam par zaudējumu atlīdzināšanu jābūt atceļošā administratīvā akta sastāvdaļai, iestādei izvērtējot zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumus atbilstoši Administratīvā procesa likuma un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma normām, tostarp, vērtējot cēloņsakarību un personas līdzatbildību.

Lejupielādēt

24.04.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-213/2012

1. Ierobežota zaudējumu atlīdzināšana par juridisko palīdzību krimināllietā attaisnotai personai ir noteikta, balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem, kas vērsti uz valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu un to, lai tiktu nodrošinātas ikviena tiesības uz advokāta palīdzību. Tas nozīmē, ka, nosakot takses apmēru, ir saskaņotas minētās sabiedrības un indivīda intereses un apsvērta iespēja takses ietvaros saņemt zvērināta advokāta profesionālu palīdzību. Tādēļ vispārīgi atlīdzinājums takses apmērā ir atzīstams par atbilstīgu atlīdzinājumu Satversmes 92.panta izpratnē. 2. Pieteicējam savu zināšanu un praktisko iespēju robežās jādara viss iespējamais, lai samazinātu savus zaudējumus, bet valstij nav jāatlīdzina zaudējumi, kurus persona varēja novērst. 3. Valsts atbildības ierobežojumam ir balansējoša funkcija, jo tiek līdzsvarotas cietušās personas tiesības uz atlīdzību un sabiedrības tiesības saņemt efektīvu valsts funkciju īstenošanu bez papildu nodokļu nastas nodokļu maksātājiem (ņemot vērā, ka zaudējumu atlīdzība faktiski gulstas uz nodokļu maksātāju pleciem). Tādēļ valsts atbildības apmērs nav pretnostatāms personas iespējām brīvā tirgus apstākļos.

Lejupielādēt

04.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-149/2012

1. Ar 2011.gada 1.jūlija grozījumiem Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā likumdevējs ir tieši noteicis, ka prasījums par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu ir vērtējams kā prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu. Līdz ar to arī lietās, kas saistītas ar personas atvaļināšanu no dienesta, prasījuma par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu pamatotība ir vērtējama zaudējumu atlīdzināšanas kontekstā. Tādējādi turpmāk prasījums par nesaņemtās darba samaksas atlīdzinājumu ir skatāms nevis kā jautājums par administratīvā akta izpildes seku novēršanu, bet gan kā prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu. 2. Tiesai, nosakot atlīdzinājumu par nesaņemto darba samaksu personai, uz kuru attiecas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums, jāņem vērā šā likuma 3.panta pirmajā daļā noteiktie atlīdzības veidi, tostarp piemaksas (darba samaksas komponents) un kompensācijas (sociālās garantijas komponents). 3. Tā kā nesaņemtās darba samaksas apmēru regulē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums, nav pamata, nosakot nesaņemtās darba samaksas apmēru, piemērot Darba likuma 126.pantu. 4. Ņemot vērā to, ka nesaņemtā darba samaksa par darba piespiedu kavējuma laiku personai izmaksājama kā zaudējuma atlīdzinājums, tajā ietilpst tikai tādas atlīdzības, kuras persona noteikti būtu saņēmusi, piemēram, mēnešalga un likumā noteiktās piemaksas. Izmaksājamajā nesaņemtajā darba samaksā savukārt neietilpst tādas atlīdzības, kuras ir atkarīgas no iestādes ieskata, kas nav pietiekami skaidri prognozējams, piemēram, prēmijas, kas tiek piešķirtas atkarībā no personas darba novērtējuma, vai neparedzētas naudas balvas. 5.Nosakot nesaņemtās darba samaksas apmēru, nav jāņem vērā iespējamais atalgojums, ko persona būtu varējusi saņemt, atrodoties amatā. Līdz ar to nav jāņem vērā iespējamo atalgojuma palielinājumu.

Lejupielādēt

08.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-16/2012

Īpašuma tiesību ierobežojums, nosakot aizliegumu jebkādām darbībām īpašumā un pat iespēju tajā atrasties, bet neizmaksājot atlīdzību naudā vai nekompensējot citādā veidā (tostarp nerosinot formālu atsavināšanas procesu), ir būtisks un faktiski apdraud tiesību pašu būtību. Taču administratīvā procesa kārtībā nav izskatāmi prasījumi par tādu zaudējumu kompensāciju, kas nodarīti ar normatīvo aktu. Ar šādu prasījumu pieteicējs un trešās personas var vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Lejupielādēt

12.01.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-191/2011

1. Atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu ir uzskatāmi par sociālajām garantijām. Šādas sociālās garantijas bijušajiem ierēdņiem paredzētas ar likumu, kad tie vairs neieņem ierēdņa amatu. Ja persona nav apmierināta ar iestādes lēmumu, kas pieņemts šajā sakarā, tā jau kā privātpersona var vērsties pret iestādi par lēmumu, kas attiecībā uz viņu pieņemts publisko tiesību jomā. 2. Jautājums par ierēdņa novērtējumu ir pārvaldes iekšējs tiesību akts, jo novērtēšanas mērķis ir iestādes darba organizēšana. Iekšēji tiesību akti nav pārbaudāmi administratīvajā tiesā, bet valsts pārvaldes ietvaros. Ja ierēdņa darbības novērtējums tiek izmantots tādu administratīvo aktu izdošanā kā lēmumā par ierēdņa mēnešalgas noteikšanu vai lēmumā par ierēdņa statusa izmaiņām, tas ir starplēmums. Vēl pirms administratīvā akta nodošanas izvērtēšanai administratīvajai tiesai starplēmumu var apstrīdēt augstākā iestādē un pārsūdzēt administratīvajā tiesā, ja tas jau pats par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. 3. Ja iestāde ir regulējusi jautājumu par finanšu līdzekļu atmaksu saviem darbiniekiem, tas ir ierēdņa un iestādes dienesta attiecību ietvaros esošs jautājums, kas risināms valsts pārvaldē. Ja personai šo valsts pārvaldē noregulēto attiecību ietvaros ir iebildumi par atmaksāto finanšu līdzekļu apmēru un tas skar personas privātos finanšu līdzekļus, tad šāds prasījums ir izskatāms administratīvā procesa kārtībā.

Lejupielādēt

06.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-155/2011

1. Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešā daļa attiecas uz jebkuru privātpersonu un pamatā paredz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu pēc tam, kad tiesvedības procesā ir konstatēts administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības prettiesiskums. Šajā gadījumā, vēršoties tiesā ar prasījumu par zaudējumu atlīdzību saistībā ar izmaksām par saņemto juridisko palīdzību, persona lūdz atlīdzināt no atbildētāja jau radušos zaudējumus, nevis lūdz valsts palīdzību. Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturtās daļas piemērošana neizslēdz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešās daļas piemērošanu. 2. Izdevumi, kas radušies tieši tādēļ, ka bija nepieciešams saņemt juridisko palīdzību iestādes prettiesiska administratīvā akta vai faktiskās rīcības seku novēršanai, ir zaudējumi, kas nodarīti ar šo administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Tas, vai tiešām juridiskā palīdzība tās faktiskajā apjomā bija nepieciešama konkrētā administratīvā procesa ietvaros, ir izšķirams, ņemot vērā apstākli, ka administratīvajā procesā tiesa lietu izskata, ievērojot objektīvās izmeklēšanas principu, un tādējādi samazina personai nepieciešamību pēc juridiskās palīdzības. 3. Tiesu lietas sarežģītības novērtēšana ir tiesas prerogatīva, jo tieši tiesa, kuras kompetencē ir lietas izskatīšana pēc būtības, vislabāk redz, kādas pūles ir nepieciešamas pareizai lietas izskatīšanai, un var novērtēt, cik lietderīga tiesas procesā varētu būt bijusi juridiskās palīdzības sniegšana pieteicējam.

Lejupielādēt

09.07.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-35/2010

1. Latvijas Republikas Satversmes 105.pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Tiesības uz īpašumu nav absolūtas. Īpašumam ir jākalpo sabiedrības interesēm, un tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja ierobežojumi ir noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi. Īpašuma tiesību ierobežojumam, kas saistīts ar valsts tiesībām kontrolēt īpašuma izmantošanu, ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību. Mikrolieguma noteikšana un īpašuma iekļaušana īpaši aizsargājamā dabas teritorijā ir īpašuma tiesību ierobežojums, kuram ir leģitīms mērķis – vides aizsardzība, kas ir sabiedrības interesēs. 2. Likums „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”, kas regulē zemes īpašnieku tiesības uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos, noteic kompensācijas veidus (atlīdzību, zemes atpirkšanu un atbalsta maksājumus), tās piešķiršanas nosacījumus un kārtību. Likums paredz atlīdzību kā kompensācijas veidu tikai par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem. 3. Kompensācija netiek noteikta atkarībā no tā saimnieciskās darbības veida, ko bija iecerējusi katra ierobežotā persona, bet gan par tādas saimnieciskās darbības ierobežojumu, kuru būtībā varētu veikt uz ikviena zemesgabala laukos (lauksaimniecība vai mežsaimniecība). Kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās paredzēta tikai tad, ja saimnieciskās darbības ierobežojums ir būtisks, un tikai tiktāl, lai atsvērtu ierobežojuma nesamērību. 4. Personai nav tiesības prasīt negūto peļņu par to, ka, nosakot saimnieciskās darbības ierobežojumus tai piederošajos zemesgabalos, nebija iespējams uzsākt hidroelektrostacijas būvniecību un peļņu nesošu uzņēmējdarbību. Atlīdzību par negūto peļņu persona nevar prasīt arī civiltiesiskā kārtībā, tā kā kompensāciju regulē likums „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”.

Lejupielādēt

30.06.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-183/2009

1. Lietisko pierādījumu glabāšanas nodrošināšana nav tiesas spriešana, bet gan tiesas kā iestādes administratīvā darbība, tas ir, tiesa, glabājot lietiskos pierādījumus, īsteno valsts pārvaldes funkciju. 2. Zaudējumu, kas radušies, nepienācīgi glabājot lietiskos pierādījumus, atlīdzināšana ir skatāma administratīvā procesa kārtībā. 3. Jautājums par zaudējumu atlīdzību ir vērtējams kontekstā ar tiesībām rīkoties ar finanšu līdzekļiem. Tiesām nav noteikta kompetence lemt par zaudējumu atlīdzību sakarā ar neiespējamību atdot lietiskos pierādījumus īpašniekam. Tiesai iesniegums par zaudējumu atlīdzību jānodod Tiesu administrācijai.

Lejupielādēt

02.07.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-466/2008

1. Izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību, ietilpst mantiskā zaudējuma kategorijā, jo, izmantojot juridisko palīdzību, personai rodas izdevumi, kas saistīti ar juridiskās palīdzības sniedzēja darba apmaksu. Turpretim par mantisko zaudējumu nav uzskatāms laiks un pūles, ko privātpersona pati veltījusi konkrētas lietas risināšanai, jo šādā gadījumā personai izdevumi nerodas. Tādēļ izskatīšanai nav pieņemams personas prasījums par šādu izdevumu atlīdzināšanu. 2. Personas pašas veikts darbs lietas atrisināšanai nav arī darbs darba tiesisko attiecību izpratnē, jo persona tikai sagatavo dokumentus savu interešu aizsardzībai, nevis tiek nodarbināta citas personas labā. Tādēļ šādā gadījumā nav piemērojamas tiesības bez jebkādas diskriminācijas saņemt līdzīgu apmaksu par līdzīgu darbu.

Lejupielādēt

08.11.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-431/2007

1. Parasti zaudējumi, kas nodarīti ar administratīvo aktu, ir atlīdzināmi, ja administratīvais akts ir prettiesisks. Tomēr jāņem vērā, ka no šā nosacījuma ir pieļaujamas atkāpes, piemēram, ja tas īpaši paredzēts likumā, vai gadījumā, ja sabiedrības interešu aizsardzības dēļ indivīdam ir radies īpaši smags tiesību aizskārums un ir acīmredzami netaisnīgi, ka persona viena cieš šā administratīvā akta radīto seku dēļ. 2. Iestādei un tiesai, lemjot par zaudējumu atlīdzināšanu, vispirms jānoskaidro, vai administratīvais akts, ar kuru nodarīti zaudējumi, ir prettiesisks. Ja administratīvais akts ir tiesisks, iestādei vai tiesai jāapsver, vai konkrētais gadījums nav izņēmuma gadījums, kad personai ir atzīstamas tiesības uz zaudējumu atlīdzību, neatkarīgi no tā, vai attiecīgais akts ir tiesisks vai prettiesisks. 3. Gadījumā, ja aizskārums nodarīts ar tādu administratīvo aktu, kas pamatots ar izdošanas brīdī spēkā esošu tiesību normu, kuru pēc tam Satversmes tiesas atzinusi par Latvijas Republikas Satversmei neatbilstošu, nevar iestāties iestādes konkrēto amatpersonu individuālā atbildība. Tomēr tas nenozīmē, ka par aizskārumu, kas nodarīts ar šādu administratīvo aktu, atbildīga nav valsts kā publiska persona. 4. Gadījumos, kad Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pirms Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.2004-21-01 piemēroja vēlāk par antikonstitucionālu atzīto tiesību normu un veica pensiju izmaksas ieturējumus, atzīstama iestādes kļūda (pasivitāte), kas ir pamats, lai konkrētajās lietās administratīvos aktus uzskatītu par prettiesisku. 5. Gadījumā, ja persona prasa labvēlīga administratīvā akta izdošanu un tiesību norma, kas iestādei bija jāpiemēro iesnieguma iesniegšanas brīdī, lietas izskatīšanas laikā tiesā vairs nav spēkā, tiesai nolēmumā jāpaskaidro, vai šī tiesību norma attiecīgajā gadījumā vēl joprojām ir piemērojama. 6. Kaut arī lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai parasti jāvērtē spēkā esošā tiesību norma, šim principam ir izņēmumi. Viens no šādiem izņēmumiem attiecas uz sociālajās tiesībās noteikto labumu gūšanu. Sociālo tiesību jomā tiesiskās situācijas maiņa (tiesību normas grozīšana vai izslēgšana) neietekmē tiesības, kuras personai bija brīdī, kad viņa ar iesniegumu par šā labuma saņemšanu vērsās iestādē.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Zaudējumi