30.09.2020.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-58/2020
Sankcijām par nodokļa maksātāja pārkāpumiem nav jāpārsniedz tas, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pareizu nodokļa iekasēšanu un novērstu krāpšanu. Eiropas Savienības Tiesas praksē attīstītajai samērīguma principa izpratnei atbilstoši ir nošķirt sankciju, kas tiek piemērota tādam nodokļu maksātājam, kurš apzināti slēpis ar nodokli apliekamo objektu, un tādam nodokļu maksātājam, kurš pārkāpumu pieļāvis neuzmanības dēļ. Proti, konkrētās sankcijas apmērs nosakāms, ņemot vērā, vai pieļautā kļūda saistīta ar nepareizu pievienotās vērtības nodokļa mehānisma piemērošanu, kura nolūks nav bijis radīt valstij nodokļu ieņēmumu zaudējumus, vai pastāv norādes par krāpšanu vai apzinātu izvairīšanos no nodokļu samaksas. Vērtējot sankcijas samērīgumu, jāņem vērā pārkāpuma raksturs un smagums, kā arī tās apmēra noteikšanas nosacījumi. Ja sankcija tiek noteikta saskaņā ar vienotu likmi procentos, jāpastāv iespējai to samērīgi variēt.
08.07.2016.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-801/2016
Likumdevēja vēlme nav aizliegt un izskaust pornogrāfiska rakstura materiālu izplatīšanu vispār, bet gan to ierobežot. Pašvaldību uzdevums ir likumdevēja iezīmētos virzienus precizēt atbilstoši vietējiem apstākļiem, lēmumu pieņemšanā ievērojot samērīguma principu. Tādējādi aizliegums veikt pornogrāfiska rakstura materiālu tirdzniecību, demonstrēšanu publiskā vietā vai nodošanu lietošanā par maksu publiskās vietās, kuras atrodas tuvāk par 100 metriem, tostarp no valsts un pašvaldību iestādēm, ārstniecības un izglītības iestādēm, ir nesamērīgs ar Pornogrāfijas ierobežošanas likuma 2.pantā ietverto mērķi.
03.10.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-376/2007
1. Tiesību normas, kas regulē bezdarbnieka statusa zaudēšanu, jāinterpretē kopsakarā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma mērķi, kā arī Latvijas Republikas Satversmē garantētajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā. Tādējādi kaut arī Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma norma noteic, ka bezdarbnieka pienākumu nepildīšana bez attaisnojoša iemesla (tātad arī nepaziņošana par dzīvesvietas maiņu) ir pamats bezdarbnieka statusa zaudēšanai, šī tiesību norma interpretējama tādējādi, ka tā neizslēdz iestādes pienākumu nodrošināt, lai pieņemtais lēmums būtu samērīgs – proti, netiek izslēgta lietderības apsvērumu izdarīšana.
2. Gadījumā, ja persona pēc būtības joprojām atbilst bezdarbnieka statusa iegūšanai nepieciešamajiem kritērijiem, bezdarbnieka statusa atņemšana, neizdarot lietderības apsvērumus, būtu pretēja tiesību uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā saturam. Tādējādi, lai atņemtu bezdarbnieka statusu tāpēc, ka persona bez attaisnojoša iemesla nav pildījusi bezdarbnieka pienākumus, jāizvērtē šādas atņemšanas nepieciešamība, vajadzība un atbilstība. Turklāt jāņem vērā, ka atbilstoši samērīguma principam būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu. Ņemot vērā, ka tiesībām uz bezdarbnieka pabalstu ir konstitucionālo tiesību rangs, bezdarbnieka statusa atņemšana uzskatāma par būtisku privātpersonas tiesību ierobežojumu. Tādējādi, lai attaisnotu bezdarbnieka statusa atņemšanu, nepieciešams konstatēt nozīmīgu sabiedrības labumu, kas ar to ir iegūts, vai vismaz sabiedrības interešu kaitējumu, kas nodarīts ar bezdarbnieka pienākumu nepildīšanu.
24.04.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-183/2007
Ja Valsts ieņēmumu dienests, pieņemot lēmumu par nodokļu parāda uzrēķinu un soda naudas piemērošanu, nav izdarījis lietderības apsvērumus, šāda procesuālās darbības neizdarīšana pati par sevi nevar pārkāpt samērīguma principu. Samērīguma princips ir pārkāpts, ja adresātam uzliktais ierobežojums ir nesamērīgs – lielāks kā iegūtais labums. Tādējādi, lai tiesa atceltu administratīvo aktu tā nesamērīguma dēļ, šāds nesamērīgums ir jākonstatē. Proti, tiesai nepietiek aprobežoties tikai ar norādi, ka lietderības apsvērumi nav izdarīti, bet arī jānorāda, kādā veidā šo apsvērumu neizdarīšana ir ietekmējusi administratīvo aktu pēc būtības, proti, ka konkrētajā gadījumā uzliktais sods ir nesamērīgs.
08.03.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-89/2007
1. Latvijas valstij ir pienākums nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā. Šādu līdzsvaru ne vienmēr spēj panākt likumdevējs, pieņemot tiesību normas, tāpēc pienākums ievērot līdzsvaru gulstas arī uz tiesību piemērotāju, kas izvērtē katru gadījumu individuāli. Līdz ar to iestādei, izdodot jebkura veida administratīvo aktu, tostarp obligāto administratīvo aktu, ir jāvērtē, vai tas nesamērīgi neierobežo personas pamattiesības.
2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka lēmums par personas iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta, ir obligātais administratīvais akts, kura izdošanas tiesiskais pamats ir noteikts Imigrācijas likuma 61.pantā.
17.05.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-3/2007
Administratīvā procesa likuma noteikumi jāinterpretē tā, lai gatavojamais valsts pārvaldes lēmums tiktu samērots ar cilvēktiesībām un pieņemtais rezultāts atbilstu cilvēktiesībām. Tādējādi tiesai savukārt jāpārbauda, vai valsts pārvalde konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās, īstenojot valsts varu, ir ievērojusi samērīguma principa prasības.
