07.07.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-492/2021
Likumdevējs, līdzsvarojot sadzīviskā konfliktā iesaistīto personu intereses, ir izšķīries par labu nepieciešamībai aizsargāt vardarbībā iespējami cietušo personu tiesības. Tādējādi iespējami cietušās personas tiesības uz dzīvības un veselības aizsardzību prevalē pār iespējami bīstamās personas īslaicīgu pārvietošanās un kontaktēšanās brīvību ierobežojumu. Policijai, novērtējot nepieciešamību pieņemt lēmumu par nošķiršanu, jāvadās no piesardzības principa apsvērumiem, un neviennozīmīgi vērtējamās situācijās šaubas var tikt tulkotas par labu pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanai.
02.07.2021.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-64/2021
Iestādes pienākums rīkoties rūpīgi ietver gan valsts vai pašvaldības budžeta interešu ievērošanu, gan privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošanu, gan arī labas pārvaldības principa ievērošanu iestādes darbībā. Tādēļ no privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aspekta, ievērojot arī privātpersonu tiesību ievērošanas principu, nodokļa administrācijai ir jārīkojas tā, lai nekaitētu privātpersonas interesēm. Līdz ar to procedūrām, kuras īsteno valsts pārvalde, ir jāatbilst gan valsts (pašvaldības) jeb visas sabiedrības, gan privātpersonas labākajām interesēm. Arī apstākļos, kuros tiesību normās nav noteiktas konkrētas darbības, kas nodokļa administrācijai jāveic nodokļa iekasēšanas nodrošināšanai, ir jāvērtē gan tas, vai nodokļa administrācija ir rīkojusies kā rūpīgs saimnieks, gan tas, vai tā ir rīkojusies atbilstoši labas pārvaldības un privātpersonas tiesību ievērošanas principam.
30.09.2020.
Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-86/2020
Procesuālās ekonomijas principa mērķis ir vienkāršot un saīsināt tiesvedību. Tas cita starpā tiek panākts, samazinot formālās procedūras un darbības. Procesuālās ekonomijas princips izpaužas, ne vien tiesai nosakot iespējami ātrāku lietas izskatīšanas datumu, bet arī augstākas instances tiesai pievienojoties zemākas instances tiesas spriedumā minētajai argumentācijai un tādējādi neatkārtojot procesa dalībnieku argumentu izvērtējumu.
Vienlaikus jāņem vērā, ka procesuālās ekonomijas princips nedrīkst ierobežot personas tiesības saņemt kvalitatīvu un vispusīgu aizskarto tiesību un aizsargājamo interešu izvērtējumu tiesas spriedumā. Tāpēc iespēja atsaukties uz procesuālās ekonomijas principa piedāvātajām iespējām ietaupīt laiku un resursus ir rūpīgi jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā, tostarp ņemot vērā to, vai apelācijas sūdzībā tiek izteikti būtiski pretargumenti pirmās instances tiesas spriedumā norādītajiem argumentiem vai tikai atkārtoti jau pieteikumā minētie argumenti un izteikta neapmierinātība ar tiesas izdarītajiem secinājumiem.
16.11.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-555/2012
1. Situācija, kad viena saistošo noteikumu tiesību norma piešķir tiesības, bet procesuālā norma izslēdz šīs tiesības izmantošanu, norāda uz normatīvā akta izdevēja kļūdu.
2. Viena no svarīgākajām tiesiskas valsts principa prasībām ir prasība pēc tiesību normas noteiktības un skaidrības. Tiesību norma, kura ir formulēta neskaidri, nesaprotami, valodnieciski nepietiekami un nenoteikti, pazaudē savu mērķi. Tiesību normu sistēma, kuru normas adresāts nevar izprast, noved pie tiesiskas nedrošības. Tiesiskā drošība pieprasa drošu orientieri. Tiesiskā valstī par tādu kalpo skaidras, viennozīmīgas un noteiktas normu pavēles. Tādēļ skaidras un noteiktas tiesību normas ir tiesību pamats un būtiska tiesiskas valsts sastāvdaļa. Gadījumā, ja tiesību normas redakcija neatspoguļo tās patieso saturu, ja tā ir kļūdaini izprotama vai maldinoša, vai ja likums pats ir iekšēji pretrunīgs, tiesību norma var nonākt pretrunā ar tiesiskas valsts principiem un nebūt spēkā.
16.11.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-555/2012
1. Situācija, kad viena saistošo noteikumu tiesību norma piešķir tiesības, bet procesuālā norma izslēdz šīs tiesības izmantošanu, norāda uz normatīvā akta izdevēja kļūdu.
2. Viena no svarīgākajām tiesiskas valsts principa prasībām ir prasība pēc tiesību normas noteiktības un skaidrības. Tiesību norma, kura ir formulēta neskaidri, nesaprotami, valodnieciski nepietiekami un nenoteikti, pazaudē savu mērķi. Tiesību normu sistēma, kuru normas adresāts nevar izprast, noved pie tiesiskas nedrošības. Tiesiskā drošība pieprasa drošu orientieri. Tiesiskā valstī par tādu kalpo skaidras, viennozīmīgas un noteiktas normu pavēles. Tādēļ skaidras un noteiktas tiesību normas ir tiesību pamats un būtiska tiesiskas valsts sastāvdaļa. Gadījumā, ja tiesību normas redakcija neatspoguļo tās patieso saturu, ja tā ir kļūdaini izprotama vai maldinoša, vai ja likums pats ir iekšēji pretrunīgs, tiesību norma var nonākt pretrunā ar tiesiskas valsts principiem un nebūt spēkā.
27.03.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-173/2012
1.Likumdevējs tiesībpolitiski izlēmis nenoteikt personai tiesības vērsties tiesā ar sūdzību pret iestādi saistībā ar to, ka tā nepilda pašas izdotu administratīvo aktu. Līdz ar to nav konstatējama likuma plānam pretēja nepilnība, kuru varētu novērst tiesību tālākveidošanas ceļā (Senāta judikatūra).
2.Juridiskās obstrukcijas aizlieguma principa precīzas izpratnes nolūkā nošķirami gadījumi, kad likumdevējs nav paredzējis kādas dzīves situācijas noregulējumu, lai arī šādam regulējumam, ņemot vērā likuma plānu, vajadzētu būt, no gadījumiem, kad likumdevējs apzināti izšķīries kādu jautājumu noregulēt citādākā veidā, nekā tas, personas ieskatā, būtu bijis jānoregulē, lai tā efektīvi varētu aizsargāt vai īstenot savas tiesības un tiesiskās intereses. Otrajā gadījumā nevar runāt par to, ka tiesai būtu kompetence koriģēt likumdevēja gribas aktu atbilstoši tam, kā, personas vai tiesas ieskatā, konkrētā situācija būtu noregulējama efektīvāk. Pretējā gadījumā tiktu pārkāpts valsts varas dalīšanas princips (Administratīvā procesa likuma 15.panta divpadsmitā daļa; vispārējie tiesību principi – juridiskās obstrukcijas aizlieguma princips un valsts varas dalīšanas princips).
24.02.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-61/2012
1.Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta piektā daļa paredz, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas iever atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonu tiesības un tiesiskās intereses. Tādējādi, gadījumā, ja iesniegts privatizācijas ierosinājums par daļu zemesgabala, būtu saprātīgi sagaidīt no pašvaldības ne tikai formālu pieeju privatizācijas ierosinājumam daļā par tajā norādīto zemes platību, bet arī apsvērumus par to, cik lielu zemesgabala daļu būtu pieļaujams atdalīt un privatizēt, ņemot vērā tiesību normu regulējumu attiecībā uz zemesgabalu sadalīšanu.
2.Pašvaldības plānu trūkums attiecībā uz detālplānojuma izstrādi un finansiāli apsvērumi nav pielīdzināmi pašvaldības autonomu funkciju veikšanai vai kādam citam likumā paredzētajam pamatam atteikumam nodot privatizācijai apbūvētu zemesgabalu.
07.06.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-238/2007
1. Ja personai ir tiesības uz pārmaksāto nodokļu atmaksu, bet iestādes kļūdas un vilcināšanās dēļ lēmums par atmaksu tiek pieņemts tad, kad mainījušies faktiskie apstākļi un formālu apsvērumu dēļ privātpersona tiesības uz nodokļu atmaksu ir zaudējusi, iestādei ir pienākums, pieņemot lēmumu, ņemt vērā tos apsvērumus, kas tai būtu bijuši jāņem vērā tad, ja tā būtu atmaksas pieprasījumu izskatījusi nekļūdoties un savlaicīgi. Minētais secinājums izriet gan no tiesiskās paļāvības principa, kas paredz, ka iestādes kļūda nedrīkst privātpersonai radīt nelabvēlīgas sekas, gan no labas pārvaldības un taisnīguma principa.
2. Taisnīguma princips ir fundamentāls vispārējais tiesību princips. Atbilstoši objektīvai izpratnei par taisnīgumu ikviens saņem to, kas viņam pienākas. Tādējādi situācijā, kad secināms, ka valsts rīcība attiecībā pret privātpersonu bijusi netaisnīga, atzīstams, ka ir pārkāpts taisnīguma princips.
3. Valsts pārvaldei savā darbībā ir jāievēro labas pārvaldības princips, kas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. Iestādes nepamatota vilcināšanās un kļūdas privātpersonai adresēta lēmuma pieņemšanā cita starpā vērtējamas kā labas pārvaldības principa pārkāpums.
4. Valsts pārvaldei ir jāievēro tiesiskās paļāvības princips. Personas paļāvība uz iestādes izteikumu, rīcību vai apsolījumu ir šīs personas subjektīvā attieksme, kuru veido pamatota cerība vai pārliecība par iestādes attieksmi, konkrētās darbības izpildi vai notikuma iestāšanos nākotnē. Tādēļ katrā atsevišķā gadījumā jāpārbauda šīs subjektīvās attieksmes esamība vai neesamība konkrēto lietas apstākļu ietvaros. Lai noskaidrotu, vai tiesiskā paļāvība ir vai nav, jāatbild uz trīs jautājumiem: 1) vai bija kaut kas, uz ko varēja paļauties (skaidrs iestādes izteikums), 2) vai attiecīgā persona tiešām uz to paļāvās, 3) vai attiecīgā personas paļāvība ir aizsardzības vērta.
5. Likumdevēja mērķis, nosakot, ka pārmaksātās nodokļu summas nav atmaksājamas nodokļu maksātājiem, pret kuriem vai kuru amatpersonām ierosināta krimināllieta par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas varētu ietekmēt nodokļu apmēra noteikšanu, ir bijis aizkavēt iespējami nepamatotu naudas summu izmaksu no valsts budžeta, ja radies pamats aizdomām par noziedzīgām darbībām, kas ietekmējušas nodokļu nomaksu un kuras var būt tieši saistītas ar konkrēto nodokļu maksātāju. Krimināllietas ierosināšana ir pietiekams pamats, lai rastos pamats aizdomām par noziedzīgām darbībām, kas ietekmējušas nodokļu nomaksu, ja attiecīgais nodokļu maksātājs ar tām ir tieši saistīts. Tomēr minētā tiesību norma nav interpretējama tādējādi, ka pamats atteikumam atmaksāt nodokļa pārmaksu ir jebkura ar nodokļa maksātāju saistīta krimināllieta. Pamats atteikumam būtu tikai tāda krimināllieta, kas ir saistīta ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas var ietekmēt nodokļu apmēra noteikšanu. Šo saistību (vai tās pietiekami ticamu iespējamību) iestādei, atsakot nodokļu atmaksu, ir jākonstatē.
