Dalībnieki

16.08.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1249/2018

06.09.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-1201/2018

20.12.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-564/2018

Administratīvā procesa likuma 38.pantā nostiprinātā mutvārdu pilnvarojuma mērķis ir atvieglot fiziskai personai pārstāvja pilnvarošanas procesu un tādējādi veicināt efektīvu konkrētā administratīvā procesa norisi iestādē un tiesā. Likumdevējs nav paredzējis, ka minētais instruments izmantojams, lai persona varētu iestādē mutvārdos pilnvarot pārstāvi nekonkrētām nākotnē hipotētiski iespējamām administratīvi tiesiskām attiecībām.

Lejupielādēt

29.03.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-148/2018

1. Administratīvā procesa likuma 38.panta sestās daļas piemērošanas kontekstā nav pamata nošķirt gadījumus, kad persona piedalās procesā personīgi, no gadījumiem, kad persona piedalās procesā ar pārstāvja starpniecību. Tāpat nav pamata nošķirt gadījumus, kuros juridiskās palīdzības pārstāvi ir pieaicinājusi pati fiziskā persona personīgi, no tiem gadījumiem, kuros juridiskās palīdzības sniedzēju ir pieaicinājusi persona, kas pārstāv fizisko personu. 2. Administratīvā procesa likuma 38.panta sestās daļas mērķis ir iezīmēt, ka zvērināts advokāts administratīvajā procesā var tikt piesaistīts ne tikai kā procesa dalībnieka pārstāvis (kā tas izriet no 38.panta pirmās daļas), bet arī citā statusā – kā juridiskās palīdzības sniedzējs, un ka gadījumos, kad zvērināts advokāts ir uzaicināts kā juridiskās palīdzības sniedzējs, tas nedarbojas kā procesa dalībnieka pārstāvis. Minētās normas mērķis nav izslēgt no to personu loka, kurām ir tiesības administratīvajā procesā aicināt juridiskās palīdzības sniedzēju, personas, kuras administratīvajā procesā pašas piedalās kā pārstāvji.

Lejupielādēt

12.02.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-639/2016

Tā kā sociālās tiesības ir saistītas ar mantojuma atstājēja personu, parasti mantiniekiem nav tiesību prasīt, lai pēc mantojuma atstājēja nāves tiktu pārskatīti lēmumi lietās par sociālās drošības jautājumiem, tostarp izlemti prasījumi par sociālās palīdzības piešķiršanu. Izlemjot jautājumu par to, vai apstrīdētā tiesiskā attiecība pieļauj tiesību pārņemšanu, ir apsverams, vai iespējamais aizskārums attiecas uz kādu tiesību vai tiesisko interesi, kas saglabājas arī tā tiesību pārņēmējam.

Lejupielādēt

11.03.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-622/2015

Komerclikuma 19.panta trešā daļa noteic, ka komersantam ir tiesības prasīt komercnoslēpuma aizsardzību. Tātad komersanta interese par to, lai komercnoslēpums nenonāktu trešo personu rīcībā, vispārīgi atzīstama par tiesiski aizsargājamu. Tādējādi tas, ka pastāv iespēja (arī ja tā paredzēta likumā), ka sprieduma rezultātā var tikt izpausta komersanta komercnoslēpumu saturoša informācija, norāda uz komersanta tiesisko interešu aizskāruma iespējamību un rada pamatu trešās personas statusa piešķiršanai.

Lejupielādēt

22.05.2014. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-691/2014

Pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas maksātnespējas administrators ir tā persona, kura turpmāk rīkojas ar personas mantu, risinot jautājumus par saistību izpildi un kreditoru prasījumu apmierināšanu. Tādējādi fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas gadījumā maksātnespējas administrators lietās, kas skar fiziskās personas mantisko stāvokli, iestādē un tiesā uzstājas fiziskās personas vietā un īsteno visas no procesuālajām tiesību normām izrietošās tiesības un pienākumus.

Lejupielādēt

08.08.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-784/2013

1. Lai personu atzītu par trešo personu administratīvajā procesā tiesā, ir nepieciešams secīgi konstatēt visu tālāk norādīto priekšnoteikumu esību: 1) personas subjektīvo tiesību pastāvēšanu; 2) personas subjektīvo tiesību esošu vai iespējamu aizskārumu, kas radīts ar konkrētu administratīvo aktu, faktisko rīcību vai publisko tiesību līgumu; 3) cēloņsakarību starp valsts rīcību (darbību vai bezdarbību) un personas subjektīvo tiesību esošu vai iespējamu aizskārumu. 2. Ar Administratīvā procesa likuma 28.panta pirmās daļas jēdzienu „tiesības” saprotamas subjektīvās tiesības, kuras piemīt trešajai personai. Savukārt pie „tiesiskās intereses” pieder visas tās trešās personas intereses, kuras ar publisko vai privāto tiesību normu, tātad Latvijas Republikas Satversmi, likumiem, Ministru kabineta noteikumiem un pašvaldību saistošajiem noteikumiem, bet ne ar administratīvo aktu, kļūst par individuālajām (paša) interesēm.

Lejupielādēt

01.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-368/2013

Pārbaudot Iepirkumu uzraudzības biroja lēmuma tiesiskumu, pēc būtības tiek izvērtēta pasūtītāja rīcība. Šā izvērtējuma rezultātā izdarīts secinājums par pasūtītāja rīcības prettiesiskumu var radīt pamatu iepirkuma procedūrā iesaistīto personu zaudējumu atlīdzināšanai. Tādēļ pasūtītājs ir pieaicināms piedalīties arī administratīvajā procesā tiesā. Turklāt ne tikai lietā, kuras ietvaros tiek prasīts atlīdzināt zaudējumus, bet arī lietā, kuras ietvaros tiek izvērtēts, vai pasūtītāja rīcība vai pieņemtais lēmums bijis tiesisks, jo tam var būt tieša ietekme uz pasūtītāja mantisko atbildību par personām nodarītajiem zaudējumiem.

Lejupielādēt

11.09.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-273/2013

1. Ziņu par deklarēto dzīvesvietu reģistrācija ir valsts funkcija, ko vienlaikus ar valsti pilda arī pašvaldība. Šādā gadījumā iestāde pārstāv Latvijas Republiku. Latvijas Republika ir atbildīga par šīs iestādes darbību tai nodoto uzdevumu ietvaros. Tādējādi šajā gadījumā valsts ir atbildīga par pašvaldības iestāžu darbību, ciktāl pašvaldības iestādes rīcība ietilpst tajā jomā, kurā tā darbojas tiešās pārvaldes iestādes padotībā. Pareiza Dzīvesvietas deklarēšanas likuma normu interpretācija un piemērošana katrā ziņā ir joma, kurā pašvaldības iestāde atrodas tiešās pārvaldes iestādes funkcionālā padotībā. 2. Administratīvajā procesā lietās par administratīvajiem aktiem un faktisko rīcību deleģētās funkcijas ietvaros atbildētājs ir valsts, kuras pusē pieaicina iestādi, no kuras pieteicējs prasa attiecīgu rīcību. 3. Likums vispārīgi pieļauj apstrīdēšanai un zaudējumu atlīdzināšanas iesnieguma izskatīšanai noteikt arī citu iestādi, nevis to tiešās pārvaldes iestādi, kuras funkcionālā padotībā atrodas pašvaldības iestāde. Vienlaicīgi ir jāņem vērā, ka valsts nevar atbrīvoties no atbildības par funkcijas izpildi, un tas ietver arī zaudējumu atlīdzinājumu. Tas nozīmē, ka atbildētājs administratīvajās lietās par zaudējumu atlīdzināšanu (neatkarīgi no noteiktās apstrīdēšanas iestādes) ir Latvijas Republika, ja zaudējumu atlīdzinājums tiek prasīts par administratīvo aktu vai faktisko rīcību pašvaldībai uzdotās funkcijas ietvaros.

Lejupielādēt

05.06.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-510/2012

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 32.panta otrajai daļai katrs līdzpieteicējs procesā piedalās patstāvīgi. Tas nozīmē, ja persona vēlas tiesā aizsargāt savas tiesības vai tiesiskās intereses, tai ir piešķirams patstāvīgs pieteicēja statuss, neatkarīgi no administratīvā akta plašās ietekmes. Turklāt jāņem vērā, ka pieteicēja kā administratīvā procesa dalībnieka procesuāli tiesiskais statuss nodrošina šai personai plašāku tiesību apjomu (citstarp tiesības prasīt atlīdzinājumu), salīdzinoši ar personu, kuru ietekmēs labvēlīgs lietas iznākums.

Lejupielādēt

14.09.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-366/2012

Saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 80.panta trešo daļu Iepirkumu uzraudzības birojs ir funkcionāli augstākā iestāde attiecībā uz funkcijas – izskatīt iesniegumus par iepirkuma procedūras pārkāpumiem – izpildi. Līdz ar to, īstenojot funkcionāli augstākas iestādes kompetenci, Iepirkumu uzraudzības biroja lēmums ir augstākas iestādes administratīvais akts, ar kuru tā ir labojusi zemākas iestādes kļūdas, nododot jautājumu pareizai izlemšanai no jauna zemākai iestādei. Tas nozīmē arī to, ka administratīvajā procesā tiesā pasūtītājs būtu pieaicināms nevis kā trešā persona, bet kā otra (zemāka) iestāde atbildētāja pusē.

Lejupielādēt

04.01.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-177/2012

1. Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam, kas nosaka valsts iekārtas pamatprincipus, juridiskā persona ir pati valsts – Latvijas Republika, bet atsevišķām Latvijas Republikas iestādēm, tostarp prokuratūrai, juridiskās personas statusa nav. 2. Kopš Valsts pārvaldes iekārtas likuma spēkā stāšanās Prokuratūras likuma 22.panta otrais teikums, kas noteic, ka prokuratūras iestādēm ir juridiskās personas tiesības, ir zaudējis spēku, jo ir stājusies spēkā jaunāka tāda paša juridiskā spēkā tiesību norma, kas to pašu jautājumu noregulē atšķirīgi. 3. Tā kā prokuratūra nav juridiskā persona, bet ir juridiskās personas – Latvijas Republikas – iestāde, strīds starp Ģenerālprokuratūru un Finanšu ministriju kā vēl vienu Latvijas Republikas iestādi ir strīds vienas juridiskās personas iekšienē. Šāds strīds nav pakļauts tiesai, jo tiesa risina strīdus starp dažādiem tiesību subjektiem, bet Latvijas Republika ir viens tiesību subjekts. 4. Prokuratūra tiesā nav atbildētāja, bet atbildētājas – Latvijas Republikas – pusē pieaicinātā iestāde, kas īsteno atbildētājas procesuālo rīcībspēju.

Lejupielādēt

31.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-855/2011

Mirušas fiziskās personas tiesību un saistību pārņēmēja tiesības administratīvā procesa ietvaros ir aprobežotas ar šīs personas dzīves laikā uzsāktā administratīvā procesa mērķi. Proti, tiesību un saistību pārņēmējam ir tiesības turpināt mirušās personas uzsākto administratīvo procesu uz tās pieteikto prasījumu pamata (ja konkrētā tiesiskā attiecība pieļauj tiesību pārņemšanu), taču tai nav tiesību no jauna iniciēt administratīvo procesu, kura mērķis būtu tāda lēmuma pārskatīšana, kuru varēja lūgt pārskatīt šī persona savas dzīves laikā, taču to kādu iemeslu dēļ nav darījusi.

Lejupielādēt

12.02.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-253/2010

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma noteikumiem pamats procesuālo tiesību pārņemšanai ir kādi objektīvi apstākļi, kuru dēļ persona vairs nevar būt procesa dalībnieks. Šādos gadījumos iestāde vai tiesa var aizstāt procesa dalībnieku ar viņa tiesību pārņēmēju. Procesa dalībnieka vēlme nodot savas procesa dalībnieka tiesības kādai citai personai nav tāds objektīvs apstāklis, kura dēļ pieteicēja vairs nevar būt procesa dalībnieks. Līdz ar to procesa gaitā nav pieļaujama procesa dalībnieka aizstāšana tikai tāpēc, ka procesa dalībnieks tā vēlas.

Lejupielādēt

22.03.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-58/2010

1. Patvaļas aizlieguma princips pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Tā kā valsts rīcības attaisnojums tiek atspoguļots pamatojumā, tad patvaļas aizlieguma princips ir cieši saistīts ar pamatojuma principu. Tiesai, pārbaudot iestādes lēmumu, ir jāvērtē, vai iestāde ir izvērtējusi visus jautājuma izšķiršanai būtiskos faktus un vai iestādes lēmuma pamatojumā norādītais ir balstīts uz ar šādiem faktiem un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem. 2. Tas, ka tiesā atbildētāja pusē nav bijusi pieaicināta tieši tā iestāde, kuras izdoto lēmumu pieteicējs pārsūdzējis, ne vienmēr būtu vērtējams kā būtisks procesuāls pārkāpums, kas pats par sevi ir pamats tiesas sprieduma atcelšanai. To, vai šāda tiesas rīcība varēja vai nevarēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā.

Lejupielādēt

24.07.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-594/2009

1. Mantojumam kā privāto tiesību juridiskai personai nepiemīt administratīvi procesuālā tiesībspēja, jo mantojumam juridiskās personas statuss ir piešķirts ar mērķi, lai mantojumā ietilpstošais mantas kopums nepārstātu piedalīties civiltiesiskajā apgrozībā. Administratīvi tiesiskajās attiecībās ar iestādēm patstāvīgas tiesību vai tiesiskās intereses ir mantiniekiem vai mantojuma aizgādnim personiski, nevis mantojumam. 2. No Administratīvā procesa likuma normu sistēmas izriet, ka ja administratīvā procesa dalībnieks izstājas (fiziskās personas nāve, juridiskās personas izbeigšanās u.c.), iestāde vai tiesa var aizstāt to ar procesa dalībnieka tiesību pārņēmēju, nevis izstājušās personas vietā procesu turpina mantojums.

Lejupielādēt

30.06.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-569/2009

1. Vērtējot, vai tiesiskā attiecība konkrēta procesa dalībnieka izstāšanās gadījumā (fiziskās personas nāve) atļauj tiesību pārņemšanu, jāņem vērā, ka ar personīgu pienākumu ir saprotams tāds pienākums, kuru izpildīt ir iespējams tikai konkrētai personai tās personisko īpašību vai pašas saistības rakstura dēļ. 2. Pienākums nojaukt būvi ir saistīts ar strīdu par īpašuma tiesībām uz to. Šāds pienākums nav uzskatāms par tīri personisku saistību, kuras izpilde vairs nav iespējama līdz ar mantojuma atstājēja nāvi.

Lejupielādēt

20.01.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-165/2009

1. Tā kā Administratīvā procesa likuma 146.panta otrā daļa, kas nosaka tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums par trešās personas iestāšanos vai pieaicināšanu lietā, nenosaka termiņu šā lēmuma pārsūdzēšanai, blakus sūdzība vispārīgi ir iesniedzama šā likuma 316.panta kārtībā, tas ir, desmit dienu laikā no dienas, kad tiesa pieņēmusi lēmumu. Tomēr, ja lēmums, ar kuru ir noraidīts lūgums par trešās personas iestāšanos vai pieaicināšanu lietā, tiek pieņemts ārpus tiesas sēdes, procesa dalībniekus un lūgumu iesniegušās personas iepriekš neinformējot par šāda procesuālā jautājuma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanas laiku, lēmuma pārsūdzēšanas laiks ir skaitāms no lēmuma saņemšanas dienas (analoģiski, kā tas ir gadījumā, kad tiek pārsūdzēts lēmums par atteikšanos pieņemt blakus sūdzību, apelācijas sūdzību vai kasācijas sūdzību). 2. Ja tiesas lēmums (līdzīgi kā rakstveida administratīvais akts) tiek sūtīts pa pastu, likumdevējs ir ietvēris prezumpciju par to, ka šāds lēmums adresātam ir paziņots septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā (Administratīvā procesa likuma 316.panta trešā daļa). Turklāt uzskatāms, ka lēmums ir paziņots septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā arī tad, ja adresāts tiesas sūtījumu faktiski saņēmis agrāk. 3. Administratīvā procesa likuma 24.pantā ir dots izsmeļošs administratīvā procesa dalībnieku uzskaitījums. Administratīvā procesa likums neparedz tādu procesa dalībnieku kā „iespējamā trešā persona”. 4. Tā kā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 146.panta pirmajai daļai trešā persona tiek pielaista vai pieaicināta piedalīties lietā saskaņā ar tiesas lēmumu, tikai ar šāda lēmuma pieņemšanu attiecīgā persona iegūst procesa dalībnieka statusu lietā un viņa iegūst likumā paredzētās procesuālās tiesības un pienākumi.

Lejupielādēt

12.01.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-140/2009

1. Ja lēmumu (par zemes piešķiršanu pastāvīgā lietošanā) tiesā nav pārsūdzējis lēmuma adresāts, tas ir pieaicināms lietā kā trešā persona. 2. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 33.panta pirmajai daļai, ja kāds no administratīvā procesa dalībniekiem lietā izstājas (piemēram, fiziskās personas nāve), tiesa var aizstāt šo administratīvā procesa dalībnieku ar viņa tiesību pārņēmēju. Tiesai šāda aizstāšana ar tiesību pārņēmēju ir jāveic, ja pastāv šādi priekšnoteikumi: 1) attiecīgā tiesiskā attiecība pieļauj tiesību pārņemšanu un 2) ir zināms konkrētais tiesību pārņēmējs. Tādējādi tiesai pirms lietas iztiesāšanas ir pienākums noskaidrot, vai mirušajam procesa dalībniekam (pārsūdzētā lēmuma adresātam) attiecībā uz iegūtajām zemes lietošanas tiesībām ir tiesību pārņēmējs. Tiesai ir jānoskaidro visi pilntiesīgie tiesību pārņēmēji. 3. Tiesai, lai tā varētu izskatīt lietu pēc būtības, ir jāpieaicina par procesa dalībniekiem visas personas, kuru tiesības vai tiesiskās intereses var tikt aizskartas ar tiesas spriedumu. Tiesa var izskatīt lietu pēc būtības tikai tad, ja lietā ir noskaidroti procesa dalībnieki, kuriem attiecīgi ir jānosūta pavēstes uz tiesas sēdi. Ja tiesa to nav izdarījusi, šāds pirmās instances tiesas pieļautais procesuālo tiesību normu pārkāpums ir absolūts tiesas sprieduma atcelšanas pamats (Administratīvā procesa likuma 303.panta pirmās daļas 2.punkts), jo tiesa, izskatot lietu, bet nepaziņojot procesa dalībniekam par tiesas sēdes laiku un vietu, pārkāpj būtiskus tiesvedības pamatnoteikumus, aizskarot procesa dalībnieka tiesības uz taisnīgu tiesu. 4. Trešās personas statuss administratīvajā procesā tiesā tiek iegūts ar tiesas lēmumu (Administratīvā procesa likuma 146.panta pirmā daļa). Pašas personas viedoklis par to, vai viņa ir atzīstama par trešo personu lietā, tiesai nav saistošs. 5. Tiesai atbilstoši Administratīvā procesa likuma 130.panta pirmajai daļai ir pienākums katru reizi aicināt uz tiesas sēdi visus administratīvā procesa dalībniekus.

Lejupielādēt

06.04.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-5-5/6-2009

1. Trešās personas institūts (Administratīvā procesa likuma 28.pants) ir vērsts uz administratīvā procesa pamatmērķu sasniegšanu, kā arī uz tiesiskās noteiktības ātrāku un visaptverošāku nodibināšanu strīdus lietā. 2. Trešās personas pieaicināšanas mērķis ir nodrošināt: 1) pamattiesību aizsardzību gadījumā, ja tiek skartas šīs personas objektīvi pastāvošās materiālās pamattiesības; 2) procesuālo ekonomiju un koncentrāciju viena administratīvā procesa ietvaros; 3) personai tiesības tapt uzklausītai un jau administratīvā procesa laikā iestādē nodrošināt tai efektīvu un preventīvu (pamat-) tiesību aizsardzību, bet nevis tikai tiesas procesā represīvu tiesību aizsardzību;

Lejupielādēt

10.01.2008. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-66/2008

Lietās par aprūpes tiesību atņemšanu un aizbildņa iecelšanu bērns, kuru skar attiecīgie lēmumi, ir pieaicināms kā trešā persona. Spriedums lietā var ietekmēt bērna tiesību apjomu, tāpēc tieši viņam piemīt tiesībspēja, kuru īsteno attiecīgajā brīdī esošais likumiskais pārstāvis.

Lejupielādēt

25.10.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-414/2007

1. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 28.panta pirmo daļu par trešo personu administratīvajā procesā var būt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses var skart tiesas spriedums lietā. Vārdi „var skart” nenozīmē, ka jebkurš, kurš jebkādā veidā jūt, ka viņš ir ieinteresēts konkrētās lietas iznākumā, atzīstams par trešo personu. Lai, personu atzītu par trešo personu, jākonstatē iespējams šai personai piemītošo subjektīvo publisko tiesību aizskārums. 2. Parasti administratīvi tiesiskajās attiecībās nav pamata izdalīt kā atsevišķu subjektu ar patstāvīgu tiesisku interesi fizisko personu, kas ir administratīvā akta adresāta – juridiskās personas – īpašnieks. Īpašnieka tiesiskā interese administratīvi tiesiskajās attiecībās parasti nav nodalāma no pieteicējas intereses un šī interese tiek aizsargāta caur pieteicējas iesniegto pieteikumu. Tādējādi, ja administratīvā akta adresāts ir juridiskā persona, šī juridiskā persona ir tiesīga aizstāvēt savas tiesības administratīvā procesa kārtībā un attiecīgās juridiskās personas īpašnieks nav uzskatāms par procesa dalībnieku ar patstāvīgu interesi.

Lejupielādēt

31.01.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-76/2007

1. Procesuālo normu ievērošana nav pašmērķis. Katra procesuālā norma ir radīta, lai nodrošinātu kāda lietderīga mērķa sasniegšanu, un līdz ar to, piemērojot procesuālo normu, tā jāinterpretē, ņemot vērā tās mērķi. 2. Administratīvā procesa likuma 292. panta trešajā daļā un 301. panta otrās daļas 1. punktā ietverto tiesību normu (apelācijas sūdzības nepieņemšana/atteikšanās ierosināt apelācijas tiesvedību, ja sūdzību iesniegusī persona nav bijusi tam pilnvarota) mērķis ir novērst situāciju, ka kāda persona iesniedz sūdzību citas personas vārdā pretēji šīs personas gribai. 3. Ja tiesnesis konstatē, ka sūdzību, pārstāvot pieteicēju, ir parakstījusi persona, kuras pilnvarojums nav noformēts atbilstoši likumam, tiesnesim, piemērojot Administratīvā procesa likuma 296. panta pirmās daļas vai 301. panta otrās daļas 2. punkta normu (apelācijas sūdzības atstāšana bez virzības/nosūtīšana pirmās instances tiesai likumā noteikto darbību izpildei) pastāv iespēja pārliecināties, vai pieteicējs ir vēlējies iesniegt attiecīgo apelācijas sūdzību, un, ja tas tā ir, dot iespēju viņam to parakstīt. Atsakoties pieņemt pārstāvja parakstītu apelācijas sūdzību vai atsakoties ierosināt apelācijas tiesvedību, nepārbaudot privātpersonas, kura ir tiesīga iesniegt apelācijas sūdzību, gribu, tiesnesis rīkojas formāli, neievērojot attiecīgo tiesību normu mērķi, privātpersonas tiesību ievērošanas principu un administratīvā procesa jēgu. 4. Tikai tad, ja noskaidrojas, ka attiecīgā persona nav vēlējusies apelācijas sūdzības iesniegšanu, ir pamats atteikt pieņemt iesniegto apelācijas sūdzību (ja attiecīgo jautājumu lemj rajona tiesnesis) vai atteikt ierosināt apelācijas tiesvedību (ja jautājumu lemj apelācijas instances tiesnesis referents).

Lejupielādēt

12.09.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-491/2006

Administratīvā procesa likuma 38.panta pirmajā daļā attiecībā uz individuālā komersanta pārstāvības noformēšanu konstatējams aizklāts likuma robs, proti, tiesību normas teksts ir pārāk plašs, aptverot tādas situācijas, kuras tiesību normas mērķis nemaz nevēlas aptvert. Tiesa komercreģistrā var pārliecināties par individuālā komersanta dibinātāja rīcībspēju un parakstu tāpat kā par komersanta, kurš ir juridiskā persona, valdes locekļa rīcībspēju un parakstu. Tādējādi pamats, kādēļ juridiskajai personai, salīdzinājumā ar fizisku personu, likums paredz atvieglotu pārstāvības noformēšanu, individuālajam komersantam ir tāds pats kā komersantam, kurš ir juridiskā persona. Līdz ar to attiecībā uz individuālā komersanta pārstāvības noformēšanu pēc analoģijas ir piemērojama Administratīvā procesa likuma 38.panta trešā daļa par juridiskās personas pārstāvības noformēšanu.

Lejupielādēt

20.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-364/2006

1. Ja procesa dalībnieks izmanto tiesības piedalīties tiesas procesā ar pārstāvja starpniecību vai palīdzību, pilnvarojumam jābūt noformētam likumā noteiktā kārtībā, proti, nepietiek ar faktiskām pārstāvja darbībām, ko tas izpilda pārstāvamā vārdā, lai uzskatītu, ka pārstāvis ir tiesīgs pārstāvēt noteiktu personu un tā izpildītās darbības ir saistošas pārstāvamajam. 2. Pilnvarojums vest lietu dod tiesības pārstāvim pārstāvamā vārdā izpildīt visas procesuālās darbības, izņemot darbības, kuru izpildīšanai likums prasa īpašu pilnvarojumu. Pārstāvim izdotā pilnvarā īpaši norādāmas tiesības iesniegt pieteikumu, pilnībā vai daļā atteikties no pieteikumā ietvertā prasījuma, grozīt pieteikuma priekšmetu, atzīt prasījumu pilnībā vai kādā daļā, pārsūdzēt tiesas nolēmumu apelācijas vai kasācijas kārtībā, iesniegt izpildei izpilddokumentu, saņemt piespriesto mantu vai naudu un izbeigt izpildu lietvedību.. Tādējādi likums skaidri ir noteicis, kādu procesuālo darbību veikšanai ir nepieciešams izdot īpašu pilnvarojumu pārstāvim un, tikai ievērojot šo kārtību, pilnvarotās personas darbības, ko tā veic tiesas procesa laikā, kļūst tiesiski saistošas. 3. Ja pārstāvim izdotajā pilnvarā ir ietverts pilnvarojums veikt visas nepieciešamās darbības, kas ir saistītas ar nekustamā īpašuma privatizāciju uz pieteicēju vārda, ar minēto nepietiek, lai pārstāvim atzītu tiesības pārstāvēt pieteicēju tiesības un tiesiskās intereses tiesā.

Lejupielādēt

14.03.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-196/2006

1. Sabiedriskās organizācijas, kas nav iesniegusi Uzņēmumu reģistrā pieteikumu par pārreģistrāciju biedrību un nodibinājumu reģistrā līdz 2005.gada 31.decembrim, darbība ir uzskatāma par izbeigtu ar 2006.gada 1.janvāri. Ja sabiedriskā organizācija nav iesniegusi minēto pieteikumu Uzņēmumu reģistrā noteiktajā termiņā un pēc 2005.gada 31.decembra kā Administratīvā procesa likuma 29.panta tiesību subjekts ir iesniegusi blakus sūdzību par apelācijas instances tiesas lēmumu, tad nevar uzskatīt, ka šādai sabiedriskajai organizācijai uz blakus sūdzības iesniegšanas brīdi piemitusi Administratīvā procesa likuma 29.panta tiesību subjektam nepieciešamā tiesībspēja un rīcībspēja. Tādēļ, pastāvot šādiem apstākļiem, sabiedriskajai organizācijai nav tiesību iesniegt blakus sūdzību par apelācijas instances tiesas lēmumu. 2. Administratīvā procesa likuma 29.pantā paredzētais privātpersonas tiesību aizstāvis ir nozīmīgs tiesību institūts, kas vērsts uz kvalitatīvas palīdzības sniegšanu kādai privātpersonai vai to grupai konkrētās publiski tiesiskās attiecībās. Turklāt šādam aizstāvim konkrētajās tiesiskajās attiecībās ir aktīva loma, jo administratīvais process iestādē vai tiesā tiek aizsākts tieši uz šā subjekta iesnieguma vai pieteikuma pamata un turpmāk tas ir attiecīgā procesa dalībnieks ar visām procesa dalībniekam piemītošajām tiesībām, kas paredzētas Administratīvā procesa likumā. Tādēļ šādai personai, kura plāno uzstāties tiesvedībā kā 29.panta tiesību subjekts, izvirzāmas stingras prasības attiecībā uz tās tiesībspēju un rīcībspēju. 3. Tā kā Administratīvā procesa likums neregulē nepamatoti ierosinātas apelācijas tiesvedības izbeigšanu, attiecībā uz iepriekš minēto gadījumu ir pieņemams pēc analoģijas piemērot Administratīvā procesa likuma 282.panta 2.punktu un izbeigt apelācijas tiesvedību, pamatojot, ka blakus sūdzību iesniegusi persona, kurai nebija tādu tiesību. 4. Slēdzot īres līgumus un nosakot īres maksu atbilstoši likuma „Par pašvaldībām” 14.panta pirmās daļas 2.punktam, pašvaldība rīkojas privāto tiesību jomā. Šajā gadījumā īres maksas vienpusēja noteikšana no pašvaldības puses nemaina starp īrnieku un izīrētāju esošo tiesisko attiecību privāttiesisko raksturu. Īres maksa ir tikai viena no īres līguma būtiskajām sastāvdaļām, un uz to attiecināmie izņēmuma noteikumi neietekmē īres līguma būtību – īres tiesisko attiecību pastāvēšana ir atkarīga tikai no īrnieka un izīrētāja abpusēji izteiktas gribas. 5. Tā kā attiecībā uz dzīvojamo māju apsaimniekošanu piemērojamas privāttiesiskās attiecības reglamentējošās tiesību normas, pašvaldība, nosakot dzīvojamās mājas apsaimniekošanas maksas tarifus, rīkojas privāto tiesību jomā.

Lejupielādēt

15.03.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-124/2006

1. Ievērojot, ka Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un ka administratīvajās lietās darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, valstij nav jānodrošina visu izmaksu par juridiskajiem pakalpojumiem atlīdzināšana. Nosakot atlīdzības izmaksu pieteicēja pārstāvim, jāvērtē, kuri no saņemtajiem juridiskajiem pakalpojumiem bija tieši nepieciešami, lai nodrošinātu personas pieeju tiesai. 2. Noskaidrojot atlīdzības par juridiskajiem pakalpojumiem apmēru, jāvērtē nepieciešamā darba apjoms, nevis uzdevuma veikšanā iesaistīto personu skaits. Nepieciešamā darba apjomu var izvērtēt ne tikai stundās, bet arī pēc sagatavoto nepieciešamo procesuālo dokumentu skaita, jo ne vienmēr lietai pievienotā dokumenta nozīmīgums un nepieciešamība ir proporcionāla tā lapu skaitam vai sastādīšanai patērētajām stundām. 3. Tas, kādi pasākumi valstī ir pieņemami un piemērotāki, lai nodrošinātu juridisko pakalpojumu sniegšanu, attiecas uz likumdevēja politisko gribu un atbildību. Tādējādi, lemjot par atlīdzības noteikšanu pieteicēja pārstāvim administratīvajā procesā, tiesa nav tiesīga pārkāpt savas kompetences robežas un likumdevēja vietā noteikt citu konkrētu juridiskās palīdzības apjomu un atlīdzības apmēru. 4. Normatīvajos aktos nav noteikta atlīdzība par ārpus tiesas sēdes sniegtajiem pakalpojumiem, un tādējādi pastāv likuma robs. Līdz ar to tas tiesai jāaizpilda, ņemot vērā valsts jau noteikto atlīdzību par valsts nodrošināto juridisko palīdzību Ministru kabineta noteikumos Nr. 407 „Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidiem, maksimālo stundu skaitu, samaksas apmēru un kārtību”, jo gan šo noteikumu, gan Administratīvā procesa likuma 18.panta mērķi sakrīt.

Lejupielādēt

17.01.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-10/2006

1. Tas, ka jautājums par civiltiesisko attiecību – zemes nomas tiesību izbeigšanu ir ticis izlemts, pieņemot atsevišķu pašvaldības lēmumu, neietekmē šīs darbības juridisko dabu un pašvaldību kā strīdus zemes īpašnieci, tai darbojoties privāttiesisko attiecību jomā, nepārvērš par publiskās varas funkciju nesēju. Ņemot vērā, ka Rīgas dome konkrētajā gadījumā bija rīkojusies privāto tiesību jomā, pārsūdzētais lēmums nevar būt administratīvais akts. 2. Administratīvā procesa likuma 29.pantā minētais subjekts (tiesību subjekts, kuram ir tiesības būt par privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvi) var iesniegt pieteikumu tiesā tikai likumā paredzētajos gadījumos. Turklāt Administratīvā procesa likuma 29.panta subjektam ir tiesības iesniegt pieteikumu tiesā nevis savu tiesību un tiesisko interešu aizstāvībai, bet gan konkrētās privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvībai, jo Administratīvā procesa likuma 29.panta subjekts ir tikai attiecīgās privātpersonas aizstāvis. 3. Pieteicējs gadījumā, ja pieteikumu iesniedz Administratīvā procesa likuma 29.panta subjekts, vienmēr būs konkrētā privātpersona, kā tas expressis verbis izriet no Administratīvā procesa likuma 31.panta pirmās daļas otrā teikuma.

Lejupielādēt

Tiesu prakse

Dalībnieki