01.07.2021.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1117/2021
Ja vispārīgā vienošanās paredz pirms katra iepirkuma līguma noslēgšanas vispārīgās vienošanās dalībnieku starpā rīkot atlases procedūru atbilstoši vispārīgās vienošanās nosacījumiem, šāda vispārīgā vienošanās nezaudē savu spēku visā iepirkuma procedūras garumā, kamēr vien tiek īstenota iepirkuma procedūra vispārīgās vienošanās ietvaros. Šādā gadījumā nevar uzskatīt, ka Iepirkumu uzraudzības biroja lēmums, ar kuru atļauta vispārīgās vienošanās slēgšana, zaudē spēku ar vispārīgās vienošanās noslēgšanu. Līdz ar to tiesa var lemt par Iepirkumu uzraudzības biroja lēmuma atcelšanu, lai arī vispārīgā vienošanās ir noslēgta, un tas atbilst valsts pienākumam publisko iepirkumu procedūras tiesiskuma kontroli īstenot tā, lai maksimāli saglabātu iespēju izlabot iepirkuma procedūrā pieļautās kļūdas. Attiecīgi apstāklis, ka šāda vispārīgā vienošanās ir noslēgta, nav šķērslis šādā lietā lemt par pagaidu aizsardzību.
20.05.2021.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-994/2021
Pagaidu aizsardzības līdzeklim ir jāatbilst nākotnē sagaidāmajam spriedumam, proti, tas nevar ietiekties tādās tiesiskajās attiecībās, kas ar spriedumu, izskatot lietā pieteiktos prasījumus, nevarētu tikt noregulētas. Ja lūgtais pagaidu aizsardzības līdzeklis neatbilst lietā sagaidāmajam spriedumam, tad attiecīgais lūgums ir procesuāli nepieļaujams un procesuāli nepieļaujams pagaidu aizsardzības līdzeklis nav izskatāms pēc būtības.
Situācijā, kad lūgums par pagaidu aizsardzību nav procesuāli pieļaujams vai tāds kļuvis tiesvedības laikā, šāda lūguma pieņemšana izskatīšanai ir atsakāma vai attiecīgajā jautājumā ir izbeidzama tiesvedība, ja lūgums ir ticis pieņemts izskatīšanai, pēc analoģijas piemērojot tās tiesiskās sekas, kas paredzētas Administratīvā procesa likuma 185.1panta ceturtajā vai sestajā daļā.
30.04.2021.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-983/2021
Pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanas pamats ir divu kumulatīvu kritēriju iestāšanās: pirmkārt, tiesas konstatējums, ka tad, ja pagaidu aizsardzības līdzekļi netiktu piemēroti, varētu rasties būtisks kaitējums vai zaudējumi, kuru novēršana vai atlīdzināšana būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus (subjektīvais kritērijs), un, otrkārt, secinājums, ka pārsūdzētais lēmums ir pirmšķietami prettiesisks (objektīvais kritērijs). Proti, ja tiek konstatēts, ka neizpildās objektīvais vai subjektīvais kritērijs pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanai, tad lūgums par pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu ir noraidāms.
22.12.2020.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1575/2020
Pagaidu aizsardzības lūguma mērķis ir pagaidu aizsardzības piemērošana, un tiesas uzdevums, izskatot šādu lūgumu, ir vērsts tieši uz jautājuma par pagaidu aizsardzības piemērošanu izšķiršanu. Attiecīgi arī augstākas instances tiesas uzdevums, izskatot blakus sūdzību par tiesas lēmumu pagaidu aizsardzības jautājumā, ir pārbaudīt, vai tiesa pareizi izlēmusi, ka pagaidu aizsardzība konkrētajā gadījumā ir (vai nav) piemērojama un vai tiesa ir izvēlējusies pareizu pagaidu aizsardzības līdzekli.
Līdz ar to šādas blakus sūdzības iesniegšanas un izskatīšanas mērķis nav augstākas instances tiesas pirmšķietamu vadlīniju sniegšana tiesai par jautājumiem, kas nav izšķiroši pagaidu aizsardzības piemērošanai, bet, kas varētu būt aktuāli, izskatot lietu pēc būtības.
17.07.2020.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1142/2020
Kasācijas instances tiesvedības laikā pieteiktais lūgums par pagaidu aizsardzību ir izskatāms, ievērojot Administratīvā procesa likuma 325.pantā noteiktās kasācijas instances tiesas kompetences ietvarus. Proti, kasācijas kārtībā pārbaudāmie argumenti, kuri varētu būt pamats apgabaltiesas sprieduma tiesiskuma apšaubīšanai un atcelšanai. Lūgums par pagaidu aizsardzību un iebildumi pret šo lūgumu nevar tikt pamatoti vienkārši ar argumentiem par to, ka zemākas instances tiesa nepareizi konstatējusi lietas faktiskos apstākļus, jo šādā ziņā zemākas instances spriedumu pārbaudīt šajā tiesvedībā nevarēs, arī izskatot kasācijas sūdzību.
23.08.2018.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1475/2018
Vides kvalitātes saglabāšanai un atjaunošanai, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanai, ikvienai personai (fiziskai vai juridiskai) un šo personu izveidoto apvienībai (biedrību, organizāciju, grupu) ir tiesības vērsties tiesā par vides aizsardzības jautājumiem. Ja pieteikums iesniegts vides tiesību jomā, lai aizsargātu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē (trases darbības rezultātā radītā trokšņa nelabvēlīga ietekme uz veselību), vērtējot pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanas subjektīvo kritēriju, jāvērtē ne tikai administratīvā akta ietekme uz pieteicēju, bet arī tā ietekme uz vidi.
29.06.2018.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1320/2018
1. Pagaidu aizsardzība ir instruments, kas ļauj nodrošināt, ka tajos gadījumos, kad persona ar pieteikumu tiesā vērsusies pirmšķietami pamatoti un lietas apstākļi prasa steidzamu risinājumu, lietas izskatīšanas ilgums nekavē taisnīguma atjaunošanu. Šajā ziņā aktīva loma ir tiesai, jo tiesai ir pienākums veikt visas nepieciešamās un objektīvi iespējamās darbības, kas veicina tiesību uz taisnīgu tiesu pēc iespējas pilnīgāku nodrošināšanu. Tāpēc tiesai ir arī aktīvs pienākums raudzīties, lai jautājums par pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanu tiktu izlemts ātri un efektīvi, maksimāli novēršot iespējamību, ka lietas izskatīšanas ilguma dēļ tiesību aizskārums, kura dēļ persona vērsusies tiesā, kļūst neatgriezenisks.
2. Tiesas pasīva attieksme pret pagaidu aizsardzības lūguma izskatīšanas steidzamību var veicināt to personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu, kuru aizsardzībai attiecīgais lūgums izteikts. Šāda situācija ne tikai rada nelabvēlīgas sekas aizskartajam procesa dalībniekam, bet arī grauj tiesas autoritāti un sabiedrības uzticību tiesai kā institūcijai, kurai jānodrošina personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzība.
3. Atbildība par to, lai pagaidu aizsardzības iespēju īstenošana būtu efektīva, gulstas ne tikai uz tiesnesi, kura tiesvedībā ir nonācis pagaidu aizsardzības lūgums, bet arī uz tiesu kā iestādi, jo vispirms tieši tiesas kā iestādes pārziņā ir nodrošināt, lai personas iesniegto procesuālo dokumentu aprite noritētu bez neattaisnotas vilcināšanās. Tāpēc tiesā iesniegto procesuālo dokumentu, kas ietver pagaidu aizsardzības lūgumu, apritei tiesā jābūt organizētai tā, lai šie dokumenti pēc iespējas ātrāk sasniegtu tiesnesi, kura kompetencē būs lemt par šiem jautājumiem.
4. Strīdos, kas izriet no publiskajiem iepirkumiem efektīva aizskartā iepirkuma procedūras dalībnieka tiesību un tiesisko interešu aizsardzība ir iespējama līdz brīdim, kamēr pārsūdzētais iepirkuma procedūras lēmums nav zaudējis spēku, pasūtītājam noslēdzot līgumu ar iepirkuma procedūras uzvarētāju. Tāpēc situācijā, kurā pieteikuma un pagaidu aizsardzības lūguma pieņemšanas laikā iepirkuma līgums ar konkursa uzvarētāju vēl nav noslēgts, tiesai būtu jāaicina pasūtītāju atturēties no šāda līguma noslēgšanas līdz brīdim, kamēr tiek izskatīts iesniegtais pagaidu aizsardzības lūgums. Iepirkuma līguma noslēgšana, nesagaidot tiesas lēmumu par iesniegto pagaidu aizsardzības lūgumu, būtu attaisnojama vienīgi tad, ja citu būtisku sabiedrības interešu nodrošināšana prasītu nekavējošu līguma noslēgšanu.
17.02.2017.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-790/2017
Tas, ka Administratīvā procesa likuma normās, kas regulē pagaidu noregulējuma piemērošanu, nav tieši pieminēts publisko tiesību līgums, nenozīmē, ka tātad lietās par publisko tiesību līgumiem pagaidu noregulējuma piemērošana nebūtu pieļaujama. Iespēja lietā par publisko tiesību līguma noslēgšanu piemērot pagaidu aizsardzību nav pretrunā publisko tiesību līguma būtībai. Līdz ar to atbilstoši Administratīvā procesa likuma 3.panta trešajai daļai Administratīvā procesa likuma regulējums par pagaidu noregulējuma piemērošanu ir attiecināms arī uz lietām par publisko tiesību līgumiem, ja vien citu likumu speciālās tiesību normas nenoteic citādi.
14.11.2014.
Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1253/2014
Notariāta likums neparedz valstij pienākumu norīkot atstādināto notāru citā darbā vai izmaksāt valstī noteikto minimālo mēnešalgu, kā tas ir paredzēts attiecībā uz tiesnešiem un prokuroriem. Arī salīdzinājumā ar citām amatpersonām, piemēram, tiesnešiem, prokuroriem vai civildienesta ierēdņiem, kurām attaisnošanas gadījumā par atstādināšanas laiku tiek izmaksāta neizmaksātā darba samaksa, Notariāta likums neparedz zvērinātam notāram izmaksāt kompensāciju par atstādināšanas laiku. Minētais skaidrojams ar zvērināta notāra kā brīvās profesijas pārstāvja atlīdzības principiāli citādāku veidošanos, salīdzinot ar amatpersonām, kurām atlīdzība tiek maksāta no valsts budžeta. Zvērināts notārs atstādināšanas laikā nevar iegūt bezdarbnieka un trūcīgas personas statusu un no tiem izrietošās sociālās garantijas, jo nav atbrīvots no amata. Arī atstādināšanas laikā zvērinātam notāram ir valsts amatpersonas statuss un uz to attiecas likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” noteiktie amatu savienošanas ierobežojumi. Konkrēti, zvērinātam notāram tāpat kā tiesnesim un prokuroram ir atļauts savienot amatu tikai ar likuma 7.panta trešajā daļā, desmitajā, 10.1, vienpadsmitajā, 11.1 un trīspadsmitajā daļā minētajiem amatiem. Tādējādi zvērinātam notāram atstādināšanas laikā tiek nesamērīgi ierobežotas tiesības gūt ienākumus. Minētais liecina, ka Notariāta likumā attiecībā uz zvērināta notāra atstādināšanu no amata, ja pret viņu uzsākta kriminālvajāšana par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir konstatējama likuma nepilnība, proti, likuma robs.
Ievērojot minēto un to, ka zvērināti notāri kā brīvās juridiskās profesijas pārstāvji negūst ienākumus no valsts budžeta, likuma robs novēršams, pēc analoģijas piemērojot tādu regulējumu, kas atļauj atstādināšanas laikā savienot amatu ar plašāku amatu (darba) loku, nekā tas noteikts gadījumā, kad amata pienākumi tiek pildīti.
08.03.2013.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-401/2013
1. No 2012.gada 1.novembra grozījumiem Administratīvā procesa likuma 185.1panta trešajā daļā un 197.panta otrajā daļā un pārejas noteikumu 13.punkta ir redzams likumdevēja vienots nolūks noteikt, ka lēmums par atteikšanos pieņemt atkārtoti iesniegtu lūgumu par pagaidu tiesas aizsardzību (administratīvā akta darbības apturēšanu vai atjaunošanu un pagaidu noregulējumu) nav pārsūdzams.
2. Administratīvā procesa likuma 197.panta otrajā daļā paredzētais lēmums par atteikšanos pieņemt atkārtoti iesniegtu lūgumu par pagaidu noregulējumu atbilstoši šā likuma 202.panta pirmās daļas tekstam (noteic, ka ir pārsūdzams lēmums pagaidu noregulējuma jautājumā) ir pārsūdzams, lai gan atbilstoši likumdevēja nolūkam šādam lēmumam jābūt nepārsūdzamam. Administratīvā procesa likuma 202.panta pirmās daļas teksta neatbilstība likuma plānam labojama, formulējot minētajai normai ierobežojošu izņēmuma noteikumu, ka tā neattiecas uz šā likuma 197.panta otrajā daļā paredzēto lēmumu. Tādējādi atzīstams, ka lēmums atteikties pieņemt atkārtoti iesniegtu lūgumu par pagaidu noregulējumu nav pārsūdzams.
08.06.2012.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-621/2012
1. Administratīvā akta darbības apturēšana tāpat kā pagaidu noregulējums ir pagaidu tiesas aizsardzības līdzekļi. Pagaidu aizsardzības būtība ir taisnīguma, proti, tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību nodrošināšana. Taču pagaidu aizsardzības piemērošana attaisnojas tad, ja ir pamats pieņemt, ka tā saskan ar sagaidāmo tiesas spriedumu (ir pietuvināta lietas iznākumam).
2. Iespējai lūgt tiesu pārskatīt tās iepriekš pieņemto lēmumu par pagaidu aizsardzības līdzekli, ja ir mainījušies lietas būtiskie faktiskie vai tiesiskie apstākļi, ir jābūt abiem procesa dalībniekiem – gan pieteicējam, gan iestādei, kā to attiecībā uz pagaidu noregulējumu noteic Administratīvā procesa likuma 200.panta pirmā daļa, proti, administratīvā akta darbības apturēšanas izlemšanas kārtībai ir piemērojami arī tie noteikumi, kas ietverti pagaidu noregulējumu regulējošajās tiesību normās. Tādējādi Administratīvā procesa likuma 200.panta pirmā daļa pēc analoģijas ir piemērojama arī gadījumā, ja ar tiesas lēmumu ir piemērots pagaidu aizsardzības līdzeklis – administratīvā akta apturēšana.
25.02.2011.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-413/2011
1. Attiecībā uz Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 83.1panta pirmās daļas 2.punktu, pārbaude administratīvajā tiesā ir veicama tāpat kā citās administratīvajās lietās, par kurām Administratīvā procesa likumā nav noteikta īpaša izskatīšanas kārtība. Proti, tiesa ne tikai pārbauda, vai Iepirkumu uzraudzības birojs atbilstoši lēmumā minētajam pamatojumam ir pamatoti atstājis bez izskatīšanas iesniegumu, bet, konstatējot normas nepamatotu piemērošanu, pati pārbauda Iepirkumu uzraudzības birojam iesniegtajā iesniegumā minētos argumentus. Tas attiecināms arī uz gadījumu, kad tiesa lemj par pagaidu tiesas aizsardzību.
2. Kā pagaidu noregulējuma līdzeklis nav piemērojams uzdevums Iepirkumu uzraudzības birojam lemt attiecībā uz apstrīdēšanas iesniegumu. Ja tiesa uzskata, ka lietā ir piemērojama pagaidu tiesas aizsardzība, tad tā ir piemērojama maksimāli efektīvi, arī attiecībā uz pasūtītāja veiktajām darbībām.
3. Publisko iepirkumu likuma 83.1panta pirmās daļas 2.punktā minēts, ka Iepirkumu uzraudzības birojs atstāj iesniegumu bez izskatīšanas, ja attiecībā uz iepirkuma procedūru par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata jau bijis iesniegts un izskatīts iesniegums. Šī norma paredz iespēju birojam neizskatīt tādus iesniegumus, par kuros ietvertajiem jautājumiem pēc būtības jau ir lemts. Proti, ir tā pati iepirkuma procedūra, tās pašas tiesiskās attiecības, kurās pretendents vēlas saņemt attiecīgo pasūtījumu, un tie paši apstākļi, uz kuru pamata pretendentam pasūtījums liegts. Līdz ar to nav nozīmes, kurš tieši iepriekš ir vērsies Iepirkumu uzraudzības birojā, būtiski ir apstākļi un apsvērumi, kurus birojs jau iepriekš ir vērtējis, nepieciešama atbilstība starp tiem argumentiem, kurus birojs vienreiz jau izteicis, un tiem, kurus persona norādījusi apstrīdēšanas iesniegumā.
22.10.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-921/2010
1. Jautājums par pagaidu noregulējumu ir izlemjams pēc tam, kad ir ierosināta administratīvā lieta. Arī tad, ja pieteikums atstāts bez virzības, lūgums par pagaidu noregulējumu nav pieļaujams, ja vien tiesnesis nekonstatē, ka pagaidu aizsardzības līdzekļa nepieciešamības pamatā ir privātpersonas cilvēktiesību ievērošana, kas prasa neatliekamu (steidzamu) noregulējumu.
2. Jautājums par to, vai pieteiktais pagaidu noregulējuma līdzeklis attiecas uz lietā pieteikto materiālo prasījumu, ir lūguma par pagaidu noregulējuma piemērošanu pamatotības, nevis pieļaujamības kritērijs.
19.07.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-796/2010
1. Lemjot par pagaidu noregulējuma piemērošanu, tiesaijāvērtē divi pamatkritēriji: 1) administratīvā akta pirmšķietams prettiesiskums jeb pieteikuma pirmšķietama pamatotība; 2) pamats uzskatīt, ka gadījumā, ja pagaidu noregulējums netiks piemērots, procesa dalībniekam radīsies būtisks kaitējums vai grūti novēršami vai atlīdzināmi zaudējumi.
2. Izņēmuma gadījumā, ja ir acīmredzams, ka nepastāv būtiska kaitējuma rašanās draudi, kuru dēļ būtu nepieciešams piemērot pagaidu noregulējumu, tiesa var noraidīt pagaidu aizsardzības lūgumu arī bez pirmšķietama prettiesiskuma kritērija vērtēšanas.
07.01.2010.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-174/2010
1. Atkārtoti iesniegtu lūgumu par administratīvā akta darbības apturēšanu tiesa neskata, izņemot, ja ir mainījušies jautājuma izlemšanai būtiskie faktiskie vai tiesiskie apstākļi. Lietā taisīts spriedums pats par sevi ir jauns apstāklis, kas dod iespēju atkārtoti iesniegt lūgumu par administratīvā akta darbības apturēšanu, jo tiesa, izskatot lietu, ir sniegusi jaunu pārsūdzētā administratīvā akta tiesiskuma izvērtējumu.
2. Tiesības atkārtoti iesniegt lūgumu par administratīvā akta darbības apturēšanu nav atkarīgas no tā, vai ir ticis pārsūdzēts tiesas lēmums, kurā izlemts sākotnējais lūgums. Turklāt lūgumu par administratīvā akta darbības apturēšanu var iesniegt ne tikai pirmās instances tiesā, bet jebkurā procesa stadijā.
3. Administratīvā akta darbības apturēšana nav piemērojama tikai izņēmuma gadījumos; tā ir pieļaujama ikreiz, kad ir konstatējami administratīvā akta darbības apturēšanas priekšnoteikumi.
4. Vērtējot administratīvā akta prettiesiskuma pirmsšķietamību, ņemami vērā arī rajona tiesas apsvērumi, uz kuru pamata administratīvais akts pilnībā vai daļā ir atcelts. Tomēr tas nenozīmē, ka pieteicējam labvēlīgs rajona tiesas spriedums pats par sevi var būt pietiekams pamats prettiesiskuma pirmsšķietamības konstatēšanai. Apgabaltiesai izskatot lūgumu par administratīvā akta darbības apturēšanu, ir jāvērtē arī apelācijas sūdzībā norādītie apstākļi.
5. Jautājumā par to, vai administratīvā akta darbības neapturēšana var radīt pieteicējam būtisku kaitējumu vai zaudējumus, kuru novēršana vai atlīdzināšana būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus, pieteicējam nav nepieciešams pierādīt, ka smagās sekas neizbēgami iestāsies – ir pietiekami, ja šādas sekas tiek ticami pamatotas.
20.12.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-715/2007
1. Gadījuma, ja persona tiesā vērsusies ar pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta lēmumiem, ar kuriem aprēķināts nodokļa parāds un piemērota soda nauda, kā arī noteikta šo maksājumu piespiedu piedziņa, iespējami piemērojamais pagaidu aizsardzības līdzeklis ir administratīvā akta darbības apturēšana, nevis pagaidu noregulējums.
2. Ja administratīvā akta darbība tiek apturēta, tas nozīmē, ka personai nav pienākuma pildīt ar šo administratīvo aktu uzlikto pienākumu, turklāt iestāde nevar prasīt administratīvā akta izpildi, tai skaitā, piemērojot piespiedu līdzekļus. Personai tādā gadījumā līdz pat administratīvā akta darbības atjaunošanai neiestājas no attiecīgā akta izrietošās nelabvēlīgās sekas. Savukārt, ja administratīvā akta darbība netiek apturēta, iestāde var prasīt administratīvā akta izpildi, tai skaitā, pieņemt lēmumu par tā piespiedu izpildi, ja tas paredzēts likumā.
3. Gadījuma, ja persona tiesā vērsusies ar pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta lēmumiem, ar kuriem aprēķināts nodokļa parāds un piemērota soda nauda, kā arī noteikta šo maksājumu piespiedu piedziņa, un lūdz pagaidu aizsardzību, tiesai primāri jāvērtē lēmums par pienākumu nomaksāt budžetā aprēķināto nodokļu parādu un soda naudu. Minētais pamatojams ar to, ka lēmumi par attiecīgo maksājumu piedziņu, kaut arī tiek nodalīti kā patstāvīgi lēmumi, pēc būtības izriet tieši no pamatlēmuma par parāda noteikšanu un soda naudas piemērošanu.
4. Izlemjot lūgumu par administratīvā akta darbības apturēšanu, tiesa ņem vērā to, vai pārsūdzētais administratīvais akts ir pirmšķietami (prima facie) prettiesisks. Tādējādi pamats administratīvo aktu darbības apturēšanai ir nevis administratīvo aktu pārsūdzēšana pati par sevi, bet gan secinājums, ka administratīvais akts varētu būt prettiesisks. Turklāt šis secinājums izdarāms, vērtējot lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, ciktāl tas iespējams brīdī, kad tiek skatīts jautājums par administratīvā akta darbības apturēšanu, neizslēdzot arī iespēju, ka galīgais tiesas spriedums pēc pilnīgas lietas apstākļu noskaidrošanas un izvērtēšanas varētu atšķirties.
5. Administratīvā akta darbības apturēšanas iespējamība ir izvērtējama atšķirīgi attiecībā uz nodokļu administrācijas lēmumu daļā par pienākumu nomaksāt nodokļus un daļā par pienākumu nomaksāt uzlikto soda naudu.
6. Nodokļi ir plānoti valsts budžeta ienākumi, kuri nepieciešami valsts funkciju pildīšanai. Tādējādi normatīvajos aktos noteiktais izņēmums no vispārējā principa (saskaņā ar kuru pārsūdzība aptur akta darbību) attaisnojas ar būtisku valsts interesi nodokļa iekasēšanā. Līdz ar to, vērtējot lēmuma apturēšanas iespēju daļā par pienākumu nomaksāt budžetā nodokļa summu, tiesai stingri jāvērtē Administratīvā procesa likuma 185.1panta otrajā daļā minētais kritērijs – administratīvā akta pirmšķietams prettiesiskums, un administratīvā akta darbība ir apturama, ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka tas ir prettiesisks.
7. Nodokļa soda naudu var pielīdzināt kriminālsodam Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta (tiesības uz taisnīgu tiesu) izpratnē. Soda naudai salīdzinājumā ar lēmumu par nodokļa parāda uzrēķinu ir atšķirīgs raksturs un mērķis, proti, tā ir paredzēta, lai piespiestu nodokļu maksātājus pildīt pienākumus nodokļu jomā un sodītu pārkāpējus. Valsts finansiālās intereses, kas ir būtisks apsvērums, lai nodrošinātu efektīvas nodokļu sistēmas funkcionēšanu, attiecībā uz soda naudas iekasēšanu nav tik svarīgas, jo, kaut arī nodokļu soda naudas var sasniegt ievērojamu naudas summu, tās nav paredzētas kā atsevišķs budžeta ienākumu avots.
8. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pants attiecībā uz administratīvā akta darbības apturēšanu daļā par soda naudu liek piemērot zemākus kritērijus salīdzinājumā ar kritērijiem, kas tiesai jāņem vērā, lemjot par iespēju apturēt lēmuma par nodokļu parāda uzrēķinu darbību. Līdz ar to, vērtējot pagaidu aizsardzības pasākumu nepieciešamību attiecībā uz pienākumu nomaksāt budžetā soda naudu, līdztekus Administratīvā procesa likuma 185.1panta otrajā daļā paredzētajam pārsūdzētā administratīvā akta pirmšķietama prettiesiskuma kritērijam tiesai būtu jāņem vērā arī apsvērumi, kas izriet no šādas sankcijas krimināltiesiskā rakstura Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta kontekstā
25.10.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-673/2007
1. Gan pagaidu noregulējums, gan administratīvā akta darbības apturēšana vai atjaunošana ir pagaidu aizsardzības līdzekļi, kas savā būtībā ir līdzīgi, proti, vērsti uz to, lai novērstu (mazinātu) nepamatotu privātpersonas tiesību ierobežošanu tiesas procesa laikā. Tādējādi pagaidu aizsardzības jēga ir efektīvas aizsardzības nodrošināšana līdz spēkā stājas galīgais tiesas nolēmums. Līdz ar to atzīstams, ka lūgumu par administratīvā akta darbības atjaunošanu tāpat kā lūgumu par pagaidu noregulējuma piemērošanu var izlemt jebkurā lietas stadijā.
2. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma normām tiesai, lemjot par pagaidu aizsardzības piemērošanas nepieciešamību, kā obligāts kritērijs ir jāizvērtē pārsūdzētā administratīvā akta pirmšķietamais prettiesiskums, citiem vārdiem, pieteikuma pirmšķietamā pamatotība. No minētā izriet, ka gadījumā, ja attiecīgās instances tiesa lietu jau ir izskatījusi pēc būtības, šo kritēriju vairs nav iespējams piemērot, jo attiecīgās instances tiesa savu viedokli par pieteikuma pamatotību pilnībā ir izteikusi spriedumā un tātad pēc sprieduma tiesa vairs nevar lemt par pieteikuma pirmšķietamo pamatotību. Šī iemesla dēļ, kā arī ievērojot visu procesa dalībnieku intereses un jo īpaši iespējamos iebildumus pret spriedumu, gadījumos ja tiesa lietu jau ir izskatījusi pēc būtības, lemšana par pagaidu aizsardzības piemērošanu var notikt tikai augstākā instancē. Vienīgais instruments, ko var izmantot kā pagaidu aizsardzības līdzekli tiesa, kura jau izskatījusi lietu pēc būtības, ir sprieduma nekavējoša izpilde, kas savā būtībā arī ir pagaidu aizsardzības līdzeklis.
27.08.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-495/2007
1. Administratīvā akta darbības apturēšanas institūts un pagaidu noregulējuma institūts ir radniecīgi un to piemērošanā izmantojami vieni un tie paši principi.
2. Atšķirība ir apstāklī, ka administratīvā akta darbības apturēšana nozīmē, ka tiesiskais stāvoklis no apstrīdēšanas procesa sākuma līdz tā beigām ir tāds kā pirms administratīvā akta izdošanas. Līdz ar to tas parasti ir izmantojams, ja pieteikums ir par administratīvā akta atcelšanu.
3. Savukārt ar pagaidu noregulējumu tiek radītas jaunas tiesiskās sekas. Tas parasti ir izmantojams, ja pieteikums ir par administratīvā akta izdošanu.
4. Administratīvā pārkāpuma lietā, kurā piemērotais soda veids ir mantas konfiskācija, mantas izņemšana un nodošana glabāšanā nav uzskatāma par galīgo noregulējumu lietā, bet gan par procesuālu darbību, kas tiek veikta, lai nodrošinātu gala lēmuma izpildi. Proti, izņemšana ir starpposms līdz galīgā lēmuma pieņemšanai par mantas konfiscēšanu vai izņemtās mantas atdošanu. Kaut arī šādi lēmumi līdz ar to nav uzskatāmi par galīgo administratīvo aktu, tie paši par sevi var būtiski ierobežot privātpersonas tiesības vai tiesiskās intereses. Tālab uz tiem pēc analoģijas var attiecināt pagaidu aizsardzību - darbības apturēšanu vai pagaidu noregulējumu.
5. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmās daļas norma, kas paredz, ka administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas tiek glabātas līdz brīdim, kad lietā stājies spēkā galīgais nolēmums, ir uzskatāma par speciālo tiesību normu attiecībā pret Administratīvā procesa likuma 185.panta astotajā daļā ietverto tiesību normu, kas paredz administratīvā akta darbības apturēšanu, ja pirmās instances tiesas spriedums bijis pieteicēja labvēlīgs. Proti, izņemtā manta ir uzglabājama līdz brīdim, kad stājas spēkā lēmums, ar kuru izņemto mantu nolemts atdot tās īpašniekam, vai galīgais nolēmums attiecīgajā administratīvā pārkāpuma lietā. Līdz ar to apstāklis, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 185.panta astotajai daļai ir apturēta lēmuma par izņemtās mantas konfiskāciju darbība, pats par sevi nenozīmē, ka izņemtā manta atdodama tās īpašniekam. Šī manta joprojām ir uzglabājama kā izņemta.
6. Izskatot lūgumu par administratīvā akta izpildes nodrošinājuma lēmumu, tiesai ir iespējams ne tikai apturēt šāda lēmuma darbību, bet arī aizstāt minēto lēmumu ar citu – privātpersonu mazāk ierobežojošu lēmumu. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 196.pantam administratīvā akta aizstāšana ar tiesas lēmumu ir pagaidu noregulējums. Pēc analoģijas arī lēmuma par izpildes nodrošināšanu aizstāšana ar tiesas lēmumu uzskatāma par pagaidu noregulējumu.
7. Izlemjot, vai lūguma iesniedzējam nodrošināt pagaidu aizsardzību, tiesai jāvērtē divi kumulatīvi kritēriji:
1) vai ir pamats uzskatīt, ka pārsūdzētā administratīvā akta darbība varētu radīt būtisku kaitējumu vai zaudējumus, kuru novēršana vai atlīdzināšana būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus;
2) vai, izvērtējot tiesas rīcībā esošo informāciju, konstatējams, ka pārsūdzētais administratīvais akts ir pirmšķietami (prima facie) prettiesisks.
8. Pirmo kritēriju nosacīti var apzīmēt par subjektīvo kritēriju, jo tas prasa izvērtēt pagaidu noregulējuma aktualitāti konkrētajai personai, kura ir lūgusi piemērot pagaidu noregulējumu. Otro kritēriju nosacīti var apzīmēt par objektīvo kritēriju, jo tas prasa objektīvi izvērtēt pārsūdzētā administratīvā akta tiesiskumu.
9. Lemjot par pagaidu noregulējuma noteikšanu, vispirms ir vērtējams objektīvais kritērijs, jo tikai tad, ja vispār pastāv objektīvs pagaidu noregulējuma piemērošanas pamats, ir nozīme apsvērt, vai konkrētajai personai ir pietiekami pamatota interese, lai pagaidu noregulējums tiktu piemērots tieši attiecībā uz viņu.
10. Pagaidu noregulējuma piemērošanas objektīvais kritērijs prasa pirmšķietami (prima facie) izvērtēt pārsūdzētā administratīvā akta tiesiskumu jeb pieteikuma pamatotību – iespējamību, ka pieteikums, skatot lietu pēc būtības, tiks apmierināts. Ja pieteikums acīmredzami ir nepamatots vai nepieļaujams, lūgums piemērot pagaidu noregulējumu ir noraidāms.
11. Jēdziens „pirmšķietami” (prima facie) nozīmē, ka tiesai pieteikuma pamatotība jāvērtē pēc tiem materiāliem, kurus tā ir ieguvusi līdz jautājuma par pagaidu noregulējuma piemērošanu izlemšanai. Praktiski tas nozīmē, ka, izlemjot jautājumu par pagaidu noregulējumu, ierobežotā apjomā, salīdzinot ar lietas izskatīšanu pēc būtības, tiek piemērots objektīvās izmeklēšanas princips, kā arī atsevišķos izņēmuma gadījumos, iespējams, var izveidoties situācija, ka tiesa ierobežotajā laikā, kurā tai jāizlemj jautājums par pagaidu noregulējumu, vēl nevar visā pilnībā izdarīt juridiskos apsvērumus, ja tie ir sevišķi sarežģīti un prasa īpaši padziļinātu izpēti.
12. Tomēr minētais neizslēdz tiesas pienākumu, lemjot par pagaidu noregulējumu, pienācīgi, vadoties no tajā brīdī tiesas rīcībā esošās informācijas, pirmšķietami izvērtēt pieteikuma pamatotību pēc būtības.
13. Tiesas lēmums par pagaidu aizsardzības līdzekli nav saistošs tiesai, taisot spriedumu lietā. Proti, tiesai nav juridisku šķēršļu taisīt no lēmuma par pagaidu noregulējumu atšķirīgu spriedumu. Tas jo sevišķi attiecas uz gadījumiem, kuros lēmumu par pagaidu noregulējumu ir pieņēmusi augstākas instances tiesa, blakus sūdzības kārtībā izlemjot šo jautājumu pēc būtības. Šādā gadījumā augstākas instances tiesas viedoklis nav saistošs tiesai, kura izskata lietu pēc būtības.
14. Pagaidu noregulējuma piemērošanas subjektīvais kritērijs, kas tiesai jāvērtē, ir iespējamība, ka, nepiemērojot pagaidu noregulējumu, personai, kura lūdz to piemērot, tiks nodarīts būtisks kaitējums.
15. Pieteicēja norādītie apstākļi, kuru dēļ tam ir nepieciešams pagaidu noregulējums, tiesai ir jāvērtē, ņemot vērā tiesas secinājumu par pārsūdzētā administratīvā akta pirmšķietamo prettiesiskumu – proti, iespējamību, ka pieteikums tiks apmierināts. Jo lielāka ticamība, ka pieteikums tiks apmierināts, jo zemāka robeža nosakāma, vērtējot, vai pieteicēja interešu aizskārums ir pietiekoši būtisks, lai būtu pamats piemērot pagaidu noregulējumu. Līdz ar to, ja tiesa ir pārliecināta, ka pieteikums gandrīz noteikti tiks apmierināts, tad pagaidu noregulējuma piemērošanai ir pietiekami, ka pieteicējs vispār pamato, ka tam ir pamatota interese, lai pagaidu noregulējums tiktu piemērots.
18.05.2007.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-388/2007
1. Administratīvā akta darbības apturēšanas institūts un pagaidu noregulējuma institūts ir radniecīgi un to piemērošanā izmantojami vieni un tie paši principi.
Atšķirība ir apstāklī, ka administratīvā akta darbības apturēšana nozīmē, ka tiesiskais stāvoklis no apstrīdēšanas procesa sākuma līdz tā beigām ir tāds kā pirms administratīvā akta izdošanas. Līdz ar to tas parasti ir izmantojams, ja pieteikums ir par administratīvā akta atcelšanu. Savukārt ar pagaidu noregulējumu tiek radītas jaunas tiesiskās sekas. Tas parasti ir izmantojams, ja pieteikums ir par administratīvā akta izdošanu.
2. Administratīvā pārkāpuma lietā, kurā piemērotais soda veids ir mantas konfiskācija, mantas izņemšana un nodošana glabāšanā nav uzskatāma par galīgo noregulējumu lietā, bet gan par procesuālu darbību, kas tiek veikta, lai nodrošinātu gala lēmuma izpildi. Proti, izņemšana ir starpposms līdz galīgā lēmuma pieņemšanai par mantas konfiscēšanu vai izņemtās mantas atdošanu. Kaut arī šādi lēmumi līdz ar to nav uzskatāmi par galīgo administratīvo aktu, tie paši par sevi var būtiski ierobežot privātpersonas tiesības vai tiesiskās intereses. Tālab uz tiem pēc analoģijas var attiecināt pagaidu aizsardzību – darbības apturēšanu vai pagaidu noregulējumu.
3. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmās daļas norma, kas paredz, ka administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas tiek glabātas līdz brīdim, kad lietā stājies spēkā galīgais nolēmums, ir uzskatāma par speciālo tiesību normu attiecībā pret Administratīvā procesa likuma 185.panta astotajā daļā ietverto tiesību normu, kas paredz administratīvā akta darbības apturēšanu, ja pirmās instances tiesas spriedums bijis pieteicēja labvēlīgs. Proti, izņemtā manta ir uzglabājama līdz brīdim, kad stājas spēkā lēmums, ar kuru izņemto mantu nolemts atdot tās īpašniekam, vai galīgais nolēmums attiecīgajā administratīvā pārkāpuma lietā. Līdz ar to apstāklis, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 185.panta astotajai daļai ir apturēta lēmuma par izņemtās mantas konfiskāciju darbība, pats par sevi nenozīmē, ka izņemtā manta atdodama tās īpašniekam. Šī manta joprojām ir uzglabājama kā izņemta.
4. Izskatot lūgumu par administratīvā akta izpildes nodrošinājuma lēmumu, tiesai ir iespējams ne tikai apturēt šāda lēmuma darbību, bet arī aizstāt minēto lēmumu ar citu – privātpersonu mazāk ierobežojošu lēmumu. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 196.pantam administratīvā akta aizstāšana ar tiesas lēmumu ir pagaidu noregulējums. Pēc analoģijas arī lēmuma par izpildes nodrošināšanu aizstāšana ar tiesas lēmumu uzskatāma par pagaidu noregulējumu.
5. Izlemjot, vai lūguma iesniedzējam nodrošināt pagaidu aizsardzību, tiesai jāvērtē divi kumulatīvi kritēriji:
1) vai ir pamats uzskatīt, ka pārsūdzētā administratīvā akta darbība varētu radīt būtisku kaitējumu vai zaudējumus, kuru novēršana vai atlīdzināšana būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus;
2) vai, izvērtējot tiesas rīcībā esošo informāciju, konstatējams, ka pārsūdzētais administratīvais akts ir pirmšķietami (prima facie) prettiesisks.
Pirmo kritēriju nosacīti var apzīmēt par subjektīvo kritēriju, jo tas prasa izvērtēt pagaidu noregulējuma aktualitāti konkrētajai personai, kura ir lūgusi piemērot pagaidu noregulējumu. Otro kritēriju nosacīti var apzīmēt par objektīvo kritēriju, jo tas prasa objektīvi izvērtēt pārsūdzētā administratīvā akta tiesiskumu.
6. Lemjot par pagaidu noregulējuma noteikšanu, vispirms ir vērtējams objektīvais kritērijs, jo tikai tad, ja vispār pastāv objektīvs pagaidu noregulējuma piemērošanas pamats, ir nozīme apsvērt, vai konkrētajai personai ir pietiekami pamatota interese, lai pagaidu noregulējums tiktu piemērots tieši attiecībā uz viņu.
7. Pagaidu noregulējuma piemērošanas objektīvais kritērijs prasa pirmšķietami (prima facie) izvērtēt pārsūdzētā administratīvā akta tiesiskumu jeb pieteikuma pamatotību – iespējamību, ka pieteikums, skatot lietu pēc būtības, tiks apmierināts. Ja pieteikums acīmredzami ir nepamatots vai nepieļaujams, lūgums piemērot pagaidu noregulējumu ir noraidāms.
8. Jēdziens „pirmšķietami” (prima facie) nozīmē, ka tiesai pieteikuma pamatotība jāvērtē pēc tiem materiāliem, kurus tā ir ieguvusi līdz jautājuma par pagaidu noregulējuma piemērošanu izlemšanai. Praktiski tas nozīmē, ka, izlemjot jautājumu par pagaidu noregulējumu, ierobežotā apjomā, salīdzinot ar lietas izskatīšanu pēc būtības, tiek piemērots objektīvās izmeklēšanas princips, kā arī atsevišķos izņēmuma gadījumos, iespējams, var izveidoties situācija, ka tiesa ierobežotajā laikā, kurā tai jāizlemj jautājums par pagaidu noregulējumu, vēl nevar visā pilnībā izdarīt juridiskos apsvērumus, ja tie ir sevišķi sarežģīti un prasa īpaši padziļinātu izpēti.Tomēr minētais neizslēdz tiesas pienākumu, lemjot par pagaidu noregulējumu, pienācīgi, vadoties no tajā brīdī tiesas rīcībā esošās informācijas, pirmšķietami izvērtēt pieteikuma pamatotību pēc būtības.
9. Tiesas lēmums par pagaidu aizsardzības līdzekli nav saistošs tiesai, taisot spriedumu lietā.Proti, tiesai nav juridisku šķēršļu taisīt no lēmuma par pagaidu noregulējumu atšķirīgu spriedumu. Tas jo sevišķi attiecas uz gadījumiem, kuros lēmumu par pagaidu noregulējumu ir pieņēmusi augstākas instances tiesa, blakus sūdzības kārtībā izlemjot šo jautājumu pēc būtības. Šādā gadījumā augstākas instances tiesas viedoklis nav saistošs tiesai, kura izskata lietu pēc būtības.
10. Pagaidu noregulējuma piemērošanas subjektīvais kritērijs, kas tiesai jāvērtē, ir iespējamība, ka, nepiemērojot pagaidu noregulējumu, personai, kura lūdz to piemērot, tiks nodarīts būtisks kaitējums. Pieteicēja norādītie apstākļi, kuru dēļ tam ir nepieciešams pagaidu noregulējums, tiesai ir jāvērtē, ņemot vērā tiesas secinājumu par pārsūdzētā administratīvā akta pirmšķietamo prettiesiskumu – proti, iespējamību, ka pieteikums tiks apmierināts. Jo lielāka ticamība, ka pieteikums tiks apmierināts, jo zemāka robeža nosakāma, vērtējot, vai pieteicēja interešu aizskārums ir pietiekoši būtisks, lai būtu pamats piemērot pagaidu noregulējumu. Līdz ar to, ja tiesa ir pārliecināta, ka pieteikums gandrīz noteikti tiks apmierināts, tad pagaidu noregulējuma piemērošanai ir pietiekami, ka pieteicējs vispār pamato, ka tam ir pamatota interese, lai pagaidu noregulējums tiktu piemērots.
23.01.2006.
Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SA-2/2006
Nosakot to, ka personai, vēršoties tiesā, administratīvā akta darbība netiek apturēta, likumdevējs jau ir ņēmis vērā apsvērumus par pieteicēja tiesību iespējamo ierobežojumu.
01.02.2006.
Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-2/2006
1. Gan tiesību teorijā, gan tiesību normās administratīvā akta darbības apturēšana un administratīvā akta izpildes apturēšana tiek apzīmēta ar dažādiem jēdzieniem, kuru nozīmes atšķiras. Administratīvā akta darbības apturēšana ir plašāks jēdziens, kas ietver arī administratīvā akta izpildes apturēšanu. Savukārt administratīvā akta izpildes apturēšana attiecas tikai uz izpildi, nevis uz citām tiesiskajām sekām, kuras ir nodibinātas ar administratīvo aktu.
2. Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 40. panta pirmā daļa paredz, ka apstrīdēšanas gadījumā tiek apturēta tikai nodokļu administrācijas lēmuma izpilde, nevis lēmuma darbība. Tādējādi citas tiesiskās sekas, kas ir nodibinātas ar attiecīgo lēmumu, apturētas netiek. No minētā izriet, ka laikā, kamēr sakarā ar apstrīdēšanu VID lēmuma par nodokļu parāda noteikšanu izpilde ir apturēta, persona, attiecībā uz kuru apstrīdētais lēmums pieņemts, nezaudē nodokļu parādnieka statusu.
3. Nodokļu parādnieka statuss nozīmē, ka kompetenta valsts iestāde ir pieņēmusi lēmumu, pamatojoties uz kuru attiecīgajam nodokļu maksātājam ir jāiemaksā budžetā noteikta naudas summa un konstatēts, ka šis nodoklis nav nomaksāts.
4. Izziņā nosakot personai nodokļu parādnieka statusu, tās mērķis ir nevis sodīt nodokļu maksātāju, bet gan brīdināt potenciālos darījumu partnerus par nodokļu maksātāja saistībām pret valsti. Šāds statuss var radīt nodokļu maksātāja tiesību ierobežojumus, piemēram, ietekmēt tā tiesības piedalīties valsts vai pašvaldību pasūtījumā, tomēr tas nenozīmē, ka parādnieka statusa piešķiršanai ir soda sankcijas raksturs. Ne katras negatīvas sekas nav uzskatāmas par sodu.
5. Precizējot nodokļa apmēru un uzliekot soda naudu, nodokļu administrācija nosaka naudas summu, kāda nodokļu maksātājam ir jāiemaksā budžetā. Šī summa veido nodokļu parādu. Tādējādi nodokļa apmēra precizēšana likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmās daļas izpratnē nozīmē arī nodokļu parāda noteikšanu.
