Attīstība līdz 1940.gadam

Senāta spriedumi

Senāta darba apjomu lietu iztiesāšanā raksturo skaitļi: 22 pastāvēšanas gados Kriminālās kasācijas departaments izspriedis pavisam 18458 lietas, Civilās kasācijas departaments – 16299 lietas un Administratīvais departaments – 28397, tātad kopā vidēji 3000 lietas gadā jeb 10 lietas darba dienā. Apvienotā sapulce izlēmusi aptuveni 600 dažādas lietas.

Apmēram 4800 spriedumus Senāts publicējis, Senāta spriedumu krājumi aptver vairāk nekā 6000 lappušu.

Senāts ar savu praksi bija ieguvis atzinību ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Ievērību pelnījusi metodiski pārliecinošā likumu iztulkošana un piemērošana. Latvijas Senāta atzīšanu veicinājuši Senāta spriedumu tulkojumi vācu un krievu valodās, bieži vien kopā ar komentāriem. Vismaz 70 Senāta spriedumi tulkoti Latvijas vācu juristu biedrības žurnālā, vairāk nekā 30 spriedumi izdoti krievu valodā Rīgas žurnālā „Zakon i sud” un 20 Senāta spriedumi publicēti tulkojumā juridiskos žurnālos ārzemēs.

Senāts un likumu jaunrade

Valsts pirmsākumā tieši senatori vadīja un uzraudzīja Krievijas likumu piemērošanu un Latvijas jauno likumu vienādu un pareizu tulkošanu. Senāts deva lielu ieguldījumu tiesu prakses nostiprināšanā un nacionālo tiesību attīstībā.

1933.gadā sakarā ar Sodu likuma stāšanos spēkā Senāta sēžu zālē notika svinīgs akts, kurā tieslietu ministrs jaunā likuma pirmo eksemplāru nodeva Senāta Kriminālās kasācijas departamenta priekšsēdētājam Aleksandram Gubenam kā augstākajam likuma izpildītājam. Sodu likuma izstrādāšanas komisijā strādāja senatori Aleksandrs Gubens, Miķelis Gobiņš un Jānis Balodis.

1937.gadā pieņemtā Civillikuma izstrādāšanas komisijas vadītājs bija senators Vladimirs Bukovskis, komisijā strādāja arī senatori Osvalds Ozoliņš un Augusts Lēbers, bet ievadu sagatavoja senators Kārlis Ducmanis.

Senāts pēc Ulmaņa apvērsuma

Senāta darbu būtiski ietekmēja 1934.gada 15.maija apvērsums. Valsts varas sadalījuma principa vietā tika likts uzticības apliecinājums vienotai un nedalāmai valsts varai, “kuras pavēnī tiesas orgāni patstāvīgi un neatkarīgi izpilda savas tiesu funkcijas, kopdarbībā un harmonijā ar citiem valsts varas orgāniem” (citāts no tieslietu ministra H. Apsīša runas svinīgajā pasākumā Senātā 1936. gada 15. maijā).

Senāts saņēma mājienu nosūtīt Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim apsveikumu, tajā uzsverot apvērsuma tiesisko jēgu. Kristaps Valters, tobrīd Senāta priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs, tam pretojās, norādīdams, ka apsveikumu var sūtīt, bet atzīt apvērsuma likumību nav iespējams. Valters 1934.gadā pensionējās.   

Tieslietu ministrs izvirzīja prasību izveidot "latviskas tiesības" un "latviskas tiesas", norādot, ka "nevar būt pareiza sprieduma, ja tiesneša pārliecībā trūkst iekšējās saskaņas ar 15. maija idejām". Tas nozīmēja politizēt tiesību sistēmu. Taču, kā norāda Dītrihs Andrejs Lēbers, Senāta spriedumos nav saskatāmas "nodevas" 15. maija idejām. Zīmīgi arī, ka Kārlis Ulmanis izteicis vēlēšanos kļūt par goda tiesnesi, bet vairāki senatori cēluši iebildumus, un Ulmani tā arī neieskaitīja goda tiesnešos.