• 75%
  • 100%
  • 125%
  • 155%

General provisions

08.12.2020. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1005/2020

Sociālajam dienestam piešķirtais izvērtēšanas pienākums prasa ne tikai vērtējumu par personas atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) prasībām, bet arī plašāku vērtējumu par personas situāciju, lai nodrošinātu to, ka trūcīgas personas statusa piešķiršana vai atteikšana ļauj sasniegt sociālās palīdzības mērķi un ievērot arī tos pienākumus, kas valstij izriet no sociāli atbildīgas valsts principa.

Download

08.12.2020. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-1005/2020

1. Ievērojot Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5.panta pirmajā daļā reglamentēto sociālās palīdzības sniegšanas pamatprincipu, ka sociālo palīdzību personai sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu – ienākumu un īpašuma novērtējumu, individuāli paredzot katras personas līdzdarbību atbilstoši likumam „Par sociālo drošību”, tad arī īpašuma (piemēram, dzīvokļa) atbilstība īpašuma jēdzienam Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr. 299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” izpratnē novērtējama kontekstā ar šo pamatprincipu. Līdz ar to Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr. 299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” 2.1.apakšpunkta piemērošanā ir jāievēro samērīguma princips. Proti, iestādei, konstatējot, ka personai pieder īpašums (manta vai tiesība), iespēju robežās ir jānovērtē šī fakta nozīme, t.i., vai īpašuma vērtība ir pietiekami nozīmīga, lai atzītu, ka persona nav atzīstama par trūcīgu personu. Pārāk formāli piemērojot šo tiesību normu, var nonākt pie gadījumiem, kad trūcīgas personas statuss tiek atteikts nepamatoti. 2. Ievērojot Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr. 299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” 1.punkta jēgu, ir svarīgi konstatēt ne tikai to, ka personas mitinās vienā mājoklī, bet arī to, ka viņām ir kopēji izdevumi pamatvajadzību nodrošināšanai. Tas vien, ka personas mitinās vienā mājoklī, vēl nenozīmē, ka viņām ir kopēji izdevumi pamatvajadzību nodrošināšanai.

Download

16.01.2020. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-209/2020

1. Ne katrs aizbildinājums var būt pietiekams, lai uzskatītu, ka persona atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 15.decembra noteikumu Nr. 1474 „Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi” 9.punktam ir brīdinājusi valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Nacionālais rehabilitācijas centrs "Vaivari"" par savu neierašanos. Tā kā pēc pirmā uzaicinājuma saņemšanas personai ir vesels mēnesis, savukārt pēc otrreizējā uzaicinājuma vēl divas nedēļas, lai saskaņotu ierašanos centrā sev piemērotā laikā, tad iemesli, kuru dēļ persona var neierasties (un tādējādi saglabāt savu vietu rindā), nedrīkst būt patvaļīgi. Bez pamatota iemesla ilgstoši neierodoties saņemt tehnisko palīglīdzekli, persona aizņem vietu rindā un traucē citu rindā gaidošo personu iespējas saņemt tām vajadzīgo labumu. 2. Ministru kabineta 2009.gada 15.decembra noteikumu Nr. 1474 „Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi” 9.punkts ārstēšanos nenosauc kā vienīgo attaisnoto neierašanās iemeslu – tā minēta tikai kā pamats atjaunošanai rindā. Tomēr šiem iemesliem jābūt tādiem, kuri personai objektīvi liedz ierasties. Citiem vārdiem, lai izvairītos no svītrošanas no rindas, personai ir laikus jāinformē valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Nacionālais rehabilitācijas centrs "Vaivari"" par objektīviem iemesliem, kas traucē ierasties, un laikus jāiesniedz arī pierādījumi par to. Bet, ja persona pamatoti svītrota no rindas, tad gan vienīgais pamats tās atjaunošanai rindā var būt ārstēšanās ārstniecības iestādē.

Download

22.06.2018. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-167/2018

1. Interpretējot normatīvo regulējumu par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu kopsakarā ar sociāli atbildīgas valsts principu, secināms, ka hipotekārā kredīta par vienīgo mājokli samaksai saņemtais un izlietotais aizdevums var netikt uzskatīts par personas ienākumu, ja sociālais dienests, individuāli izvērtējot konkrētās personas apstākļus, konstatē, ka šāds aizdevums objektīvi ir nepieciešams personas pamatvajadzību apmierināšanai attiecībā uz dzīvesvietu. 2. Sociāli atbildīgas valsts princips uzliek valstij pienākumu rūpēties par cilvēka cienīga dzīves līmeņa nodrošināšanu un aizsardzību sociālā riska gadījumā, tomēr šis princips ir jāinterpretē kopsakarā ar cilvēka pienākumu rūpēties pašam par sevi un tuviniekiem. Tas nozīmē, ka personai, no vienas puses, ir pienākums pašai aktīvi iesaistīties savu sociālo problēmu risināšanā. Savukārt, no otras puses, tās ir arī personas tiesības, jo no cilvēka cieņas principa izriet nepieciešamība dot personai iespēju apgādāt pašai sevi un nebūt atkarīgai no valsts sniegtās palīdzības. Līdz ar to tāda tiesību normu piemērošana, kuras rezultātā personai nākas aizvien vairāk izmantot sociālo palīdzību, ir pretēja sociāli atbildīgas valsts principam.

Download

22.06.2018. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-167/2018

Tiesību normās to ienākumu uzskaitījums, kas ir norādāmi iztikas līdzekļu deklarācijā, ir atvērts, jo konkrēti uzskaitīti ir tikai tipiskākie ienākumu veidi, atstājot iespēju par ienākumiem atzīt arī citus personas naudas līdzekļu avotus. Savukārt to naudas līdzekļu avotu saraksts, kuri nav uzskatāmi par ienākumiem, ir pirmšķietami izsmeļošs, un tie tiesību normās ir noteikti kā izņēmumi no principa, ka jebkura personas iegūtā naudas summa ir uzskatāma par ienākumu. Ja persona saņemto aizdevumu, piemēram, izmanto savu ikdienas pamatvajadzību nodrošināšanai attiecīgajā laika posmā vai ja par aizdevumu tiek formāli nosaukti tādi līdzekļi, kas faktiski atbilst citam atlīdzības vai bezatlīdzības darījumam, un, ja šādā veidā iegūtie līdzekļi personai ļauj, saviem spēkiem pārvarēt īpašās dzīves grūtības, tad neieskaitīt minētos līdzekļus, personas ienākumos būtu pretēji sociālās palīdzības mērķim.

Download

05.02.2018. Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SKA-26/2018

Sociālajās tiesībās ir svarīgi un savstarpēji saistīti divi principi – palīdzības subsidiaritāte un personas līdzdarbība. Palīdzības subsidiaritāte nozīmē, ka personai vai ģimenei pienākas palīdzība tikai gadījumā, ja a) pati persona vai ģimene sevi nevar uzturēt tādā materiālā līmenī, kas liedz saņemt statusu; b) personai vai ģimenei neviena persona nevar vai tai nav pienākuma palīdzēt personas vai ģimenes materiālā stāvokļa uzlabošanā. Savukārt personas līdzdarbības princips nozīmē, ka personai pašai ir aktīvi jālīdzdarbojas administratīvajā procesā un jāsniedz iestādei un tiesai lēmuma pieņemšanai nepieciešamās ziņas.

Download

10.10.2016. Judgement of the Department of Administrative Cases, case No SKA-933/2016

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums īsteno sociāli atbildīgas valsts principu, aizsargājot ikviena tiesības uz sociālo aizsardzību un sociālo palīdzību. Likums noteic, ka pašvaldībai ir pienākums (uzdevums) nodrošināt atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību pilnīgi vai daļēji finansējot šo pakalpojumu sniegšanu. Pašvaldība šo pienākumu var īstenot pati, vai slēgt līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Pašvaldības līgums ar citu sociālā pakalpojuma sniedzēju par sociālo pakalpojumu sniegšanu pašvaldības iedzīvotājiem ir deleģēšanas līgums. Cita sociālā pakalpojuma sniedzēja izvēlei pašvaldībai jāievēro vienlīdzības princips, tādēļ pakalpojumu sniedzēju izvēlei var rīkot publiskā iepirkuma procedūru – konkursu. Tomēr procedūras rīkošana nepadara procedūras beigās slēdzamo līgumu par privāttiesisku. Tas, vai līgums ir privāttiesisks vai publiski tiesisks, ir atkarīgs no tā satura (līguma mērķa un uzdevumiem) nevis formas (tiesību piešķiršanas procedūras). Līgums, ar kuru pašvaldība nodod sociālā pakalpojuma sniegšanu citai personai, ir publiski tiesisks, jo sociālā pakalpojuma sniegšanas uzdevumi ir publiski tiesiski, t.i., ietilpst pašvaldības publiskajās funkcijās. Tādējādi strīdi par šādu līgumu izpildi ir pakļauti administratīvajai tiesai.

Download

22.10.2013. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-492/2013

1. Atšķirībā no darba samaksas, kas ir regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, gan atlaišanas pabalsts un gan kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām ir vienreizēja atlīdzība sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. No minētā izriet, ka ne atlaišanas pabalsts, ne kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām nav tādi algotā darbā gūstamie ienākumi, kurus persona varētu saņemt, ja darba attiecības netiktu izbeigtas. 2. Likuma ,,Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.panta un 31.panta pirmās daļas vārdiskā izpausme, atbilstoši kurai vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā tiek ņemta vērā arī personai izmaksātā vienreizējā atlīdzība sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu, neatbilst likuma ,,Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3.panta pirmajā daļā un likuma ,,Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 5.panta pirmajā daļā noteiktajam tiesību normas mērķim - segt daļu no sievietes zaudētajiem algotajā darbā gūstamajiem ienākumiem. Proti, tiesību normas vārdiskā izpausme aptver tādu faktisko situāciju, kuru tiesību normas mērķis nevēlas aptvert, jo maternitates pabalsta mērķis nav nodrošināt sievietei ienākumus, kas būtu augstāki nekā algotā darbā gūtie.

Download

12.04.2007. Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-118/2007

Sociālās tiesības, pie kurām pieder arī sociālā palīdzība, ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas tiesības, jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Tādējādi sociālā palīdzība netiek sniegta visiem, kas to vēlētos, bet tikai vadoties no noteikta dzīves apstākļu līmeņa. Attiecīgais dzīves apstākļu līmenis tiek noteikts ar normatīvo aktu. Tas, vai ar normatīvo aktu noteiktais līmenis ir vai nav pietiekams, ir valsts sociālās politikas nevis tiesas izvērtēšanas jautājums. Tiesas kompetencē nav iejaukties šajā politikā un noteikt citu dzīves līmeņa standartu nekā to izdarījis likumdevējs. Tiesa varētu iejaukties tikai tad, ja konstatētu, ka pieņemot konkrēto lēmumu, pieļauts vienlīdzības, patvaļas aizlieguma, tiesiskās paļāvības vai citu vispārējo tiesību principu pārkāpums.

Download